Sabilē un Abavā — atkal citādāk un mazliet dulli

Talsu novads

Kad Stendes skate beigusies, konkursa «Radi Talsu novadam!» komisija pelēkās padebess pavadībā devās tālāk Sabiles un Abavas virzienā. Vai arī jums, izdzirdot Sabiles nosaukumu, uzreiz galvā nāk radošas, neierastas un ekskluzīvas personības? Ko tad citu no pilsētas ar odziņu varam sagaidīt? Sava latiņa jātur, un tajā pusē tas sanāk bez lielas piepūles.

Nominācija «Sakoptākā vēsturiskā ēka» — Lielvirbu muiža
Viesojoties Lielvirbu muižā, satikāmies ar tās saimnieku, kuram vēsture ir sirdslieta, tāpēc negāja secen arī interesants ieskats pagātnē. Un kā no dzīvas vēstures grāmatas — precīzi, tekoši un aizraujoši. Kungs ar savu stāstījumu aizved pat uz 1389. gadu. Viņš pats no deviņdesmitajiem gadiem darbojas muižu asociācijā tieši IT jomā, kur daudz ciparu un datu, tāpēc muiža ir vieta, kur varējis pielikt savu roku praktiski.
Nama vēsture sākusies kā visām muižām — brīdī, kad sabrucis bīskapijas ordenis un zeme tika izdota lēņos. Muiža bija zemes īpašums, kura centrā parasti bija kāda pārvaldnieka mājas. Virbupes grava bijusi dabiska robežšķirtne dalījumam. No šīs upes nosaukuma radies arī muižas nosaukums. Pirmie īpašnieki tai parādījušies 1429. gadā, kas to saņēma lēnī. Tā iesākumā bijusi vienstāva ēka. Kad tā pārdota pazīstamajai Firksu dzimtai, tad iesākusies nama pārbūve, un ap 1870. gadu muiža pārtapusi divstāvu ēkā. Šī dzimta valdījusi līdz 1922. gadam.
Redzot, ka nav iespējams uzturēt muižas saimniecību ar 50 hektāriem, tā nonāca valsts īpašumā. Sākumā tā tika ierādīta kā invalīdu biedrības nams, un muižas teritorijā, kā vēsta tā laika avīžu ieraksti, pabijis arī Valsts prezidents J. Čakste, braucot medībās. Nams vairāk funkcionējis kā viesu nams, jo invalīdu biedrības vajadzībām īsti nekad nav izmantots. Trīsdesmitajos gados muiža tika pārveidota par skolu, kad viss «liekais» un uguns nedrošais izplēsts — ar domu, ka tā šis nams tiks modernizēts. Greznās kāpnes, kokgriezumi, krāsnis pēc jaunā projekta nederēja. Muižas ēkā skola pastāvējusi līdz 1972. gadam. Tad tā atkal tika pamesta un nīkuļojusi kā padomju saimniecības elements. Kalpojusi vairāk divām funkcijām — kā skolotāju mītne un arī bibliotēka. Uzturējušās arī studentu celtnieku un kolhoza vienības. Tā šī muiža kalpojusi līdz deviņdesmito gadu sākumam. Kad muiža nonākusi līdz privatizācijai 2001. gadā, namam laba jumta vairs nebijis. Izrādās, ka tā privatizēta par 400 latiem, un pēc tam nams piedāvāts pārdošanā. Jumta gan vairs nav bijis, logu tāpat, arī siena bija sadrupusi un daudz aizgājis zudībā, taču no 2004. līdz 2005. gadam, iegūstot daļu šīs vietas īpašumā (nams bija sadalīts deviņās daļās un tas bijis ļoti sarežģīti dažādo īpašnieku dēļ), tās pašreizējais saimnieks iesācis arī atjaunošanas darbus 2007.—2008. gadā, kad bija saskaņoti visi būvprojekti. Atjaunošanas darbam nav ņemts nedz Eiropas finansējums, nedz citi līdzekļi, un viss ir pamazām krāts un ieguldīts. Un bijuši dažādi iemesli izvēlētajiem risinājumiem.
Šogad skaistajā namā norit salīdzinoši daudz kāzu, taču, kā teic saimnieks, vieta netika veidota kā reprezentatīva pasākumiem, un sanākšanas vairāk bijusi paredzēta draugu un paziņu lokam. Tā kā saimnieka ģimenes jaunā paaudze izvēlējusies rīkot pasākumus, tāda iespēja ir, ko var izmantot. Izrādās, ja piemin vēstures posmu no 1800. līdz 1802. gadam, tad jāpiemin, ka vēstules, ko L. van Bēthovens rakstījis K. F. Amendam, tika nosūtītas «zu Virben», tāpēc šajā muižā notikuši arī mūzikas svētki šim faktam par godu. Bez lielās dzīvojamās ēkas ar lieliem mūriem un salīdzinoši šaurām telpām ir arī skaista klēts, kurā ir plašāka zāle, kurā pēc vajadzības var arī uzgriezt danci. Zālē saglabātas oriģinālās sijas, apmetums.
Lielos pašu pasākumos muižas teritorijā sanācis brālīgi izguldīt arī pat 120 ciemiņus, taču vispār muižā ir astoņi numuriņi. Blakus ir ēka, kurā izvietoti dzīvokļi, līdz ar to ir vēl astoņas telpas un lieli bēniņi, tāpēc 30—35 viesi var apmesties pilnīgi droši. Muižā ir arī bibliotēka, kuras pūrā ir ap 3000 grāmatām. Skaisti un patiešām ar savu odziņu!
Nominācija «Veiksmīgākās ēkas­ pārvērtības» — starptautiskā mākslinieku rezidence Pedvālē
Ierodoties Pedvāles rezidencē, tās saimnieks Ojārs Feldbergs teic, ka jāiet palūkot, vai varam patraucēt tobrīd tur esošās sanāksmes dalībniekus. Un izrādās, ka lieguma nav, tādēļ, ienirstot skaistā nama dzīvē, satiekam ciemiņus no Imanta Ziedoņa muzeja. Pārsteigums ir par pazīstamajām sejām — Renāru Kauperu un Māru Holšteinu ar kungu. Izrādās, ka O. Feldbergs esot viens no pēdējiem runājis ar Imantu Ziedoni, kad tautā mīļotais dzejnieks un rakstnieks nodevis vēstījumu nākamajām paaudzēm. Loģiski, ka tas ir iestādīts arī šajā Pedvāles parkā, līdz ar to arī I. Ziedoņa muzejam ir maza daļiņa pie tā. Un kā tad neizmantot jaunās rezidences piedāvājumu? Tad nu muzeja pārstāvji sanākuši kopā un veido Imanta Ziedoņa fonda «Viegli» nākamās desmitgades plānu. Un domājoties ļoti viegli, šī vieta esot dzīvības pilna un radošuma veicinoša.
Biedrība «Pedvāle» piedalījusies «Jēkaba ceļa» projektā, un tādā ceļā konkursā pieteiktais nams kļuvis par Pedvāles mākslinieku rezidenci. Teritorijā atrodas arī Pedvāles mākslas parks. Ja atceramies, kāda ēka bija pirms atjaunošanas, tad jāteic, ka ir, ar ko salīdzināt, tādēļ komisija devās novērtēt, kā pārvērties nams pēc remonta, kad nu viss apdzīvots.
Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes vadītājs Zigurds Brunavs teic, ka nav jēgas ieguldījumiem, ja nav cilvēku, kas to bauda un novērtē, tāpēc prieks, ka rezidence funkcionē. Tāpat sanāksmes dalībnieki no Imanta Ziedoņa muzeja izteic gandarījumu, ka patiešām cerības ir attaisnojušās un nams dzīvo. Pastaigājot pa telpām, satiekam dažāda vecuma ārzemju māksliniekus no dažādām pasaules valstīm, kas veido instalācijas, ir radošā procesā un visādi citādāk izpaužas. Rezidences skaistais nams patiešām elpo, un saimnieks Ojārs Feldbergs no sirds priecājas, jo trīs gadu desmitu gaidītais un sapņotais beidzot ir realizējies. Cilvēki arī rezidences teritorijā ierodas ar bērniem, ģimenēm, suņiem pastaigāties, tāpēc rosības netrūkst.
Nominācijā «Radošākais novadnieks» — audējs Jānis Rozentāls
Latviešu iemīļotās melodijas «Pūt, vējiņi!» noskaņās konkursa komisija devās zem tilta, pār Virbupīti. Jā, patiešām. Mazliet mulsinoši, bet noteikti skaisti. Te nu maza auguma īpašnieki noteikti jutās priviliģēti, jo nebija jāpieliecas, taču garākiem sanāca ne tik viegli, bet nieks par to, jo visi varēja uz deķīšiem apsēsties, lai parunātu ar Jāni Rozentālu, kas ar basām kājām, savas stelles ienesis upē, sēdēja tekošā ūdenī un auda. Jautāts, vai nesalst kājas, viņš tikai pasmējās, un redzams, ka novadnieks ar humoru arī ir uz «tu». Izrādās, ka ne vien viņš no savas ģimenes ir ar māksliniecisko pieskaņu, jo meitene, kas spēlē zem tilta čellu, ir viņa māsa Marta.
Parasti Jāni šajā laikā Latvijā noķert ir pagrūti, jo viņš mēdz būt Beļģijā uz ielas, kur auž šalles. Kad audējam pajautā, kāpēc auž zem tilta, viņš atbild — tādēļ, ka pagājušogad audis Abavas rumbā, kurā ļoti paticis. Šogad auž zem jaunā tilta, kas pasargā no lietus. Istabas četrās sienās aust bijis garlaicīgi.
Audējs gatavo skaistus dāvanu komplektus — kā ekskluzīvu lietu. Šalles auž no lina. To no Beļģijas transportē uz Lietuvu, tur to savērpj, tad Polijā krāso un tas nonāk Latvijā, kur tiek austs, bet veikums pēc tam nonāk atpakaļ Beļģijā. Stelles ir uz riteņiem, un tad, kad tās tiek stumtas, neviens nepaliekot vienaldzīgs. Jāņa draugs sacījis, ka tad, kad viņš Vecrīgā stūmis stelles, kad tur sācis aust ap 2004. gadu, esot divi, uz ko vienmēr atskatās — tas ir «Ferrari» un Jānis ar stellēm. Pasmejamies, ka tas noteikti izskatās tikpat dīvaini kā tad, ja kāds pa vecpilsētu pastaigātos ar ledusskapi.
Audējs pastāsta, ka šalles tapšanas ilgums atkarīgs no tā, kā pats strādā. Normāli esot, ja stundā uzausts metrs, tātad vajadzīgas divas stundas, lai uzaustu visu. Bārkstis prasot vēl vienu stundu. Stelles ir iekārtotas astoņām līdz desmit šallēm. Un sanāk, ka apmēram trīsarpus stundās vienu varot dabūt gatavu. Pēc tam gan tā ir jāmērc ūdenī, lai lins nebūtu ciets. Tur tas stāv trīs dienas, pēc tam šalle tiek skalota un mīcīta, lai salauztu lina cieto struktūru, jo kakli esot smalki.
Jānis mācījies Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, no kuras gan bijis jāaiziet, bet studijas pabeidzis Imantā. Sākumā bijusi doma kļūt par galdnieku, bet alerģiskā reakcija uz ziedputekšņiem neļāvusi ieceri­ realizēt, tāpēc aizgājis tekstila virzienā, kur pavadījis četrus gadus. Akadēmijā gan stāties negribējis, jo vēlējies, kā smej pats, labāk būt labs amatnieks, nekā slikts mākslinieks. Kā izdomājis pārvietojamas stelles un aušanu ārpus mājām? Jānis strādājis «Origo» par apkopēju, kad sapratis, ka vairs negrib pa netīrumiem kārpīties. Pa nakti piezvanījis vectēvam un pateicis par ideju, ka stellēm jāliek klāt ritenīši. Domāts — darīts! Tā sākās Jāņa ceļš uz ielas, un tagad arī — zem tilta. Stellēm ir arī vārds, kam neesot nekādas nepiedienīgas nozīmes nianses. Tā kā stelles atrodas uz ielas, tām dots atbilstošs vārds — proti, Ielene. Zivis, upē aužot, saķert nav sanācis, taču patiešām Jāņa sirdslieta liek izplest acis un pabrīnīties par to, ko tik cilvēki nedara. Un izrādās, tā arī var! Cik oriģināli un radoši! Un izrādās, ka Beļģijā Jānis radoši izpaužas jau 12 gadus un ir labi zināms vietējiem. Ar lielisko atbalstu Lailu Pīlēģi bijuši gan televīzijā, gan avīzēs. Tur esot kā vietējie sabilnieki.