Ja mēs cits citam uzsmaidām, mēs cits citu uzmundrinām

Personības

Agita Arilkeviča ir talseniece, kura savu sirdsdarbu veic Austrijā. Darītais ar atzinības rak­stu novērtēts valsts otrās lielākās pilsētas Grācas pašvaldībā. Ar Agitu runājamies, izmantojot Zoom vietni. Viņa ir omulīga, enerģiska, daudz smaida. Tieši tāda, kā izskatās ar dzīvi apmierināti cilvēki.

— Kur sāki darba gaitas?
— Esmu Talsu meitene. Mācījos pamatskolā, pēc tam ģimnāzijā. Pēc skolas sāku strādāt Pastendes bērnudārzā. Neklātienē mācījos Liepājas Universitātē par sākumskolas skolotāju. Vienā jaukā dienā kolēģei piedāvāja strādāt Spāres skolā, viņa atteicās, bet es piekritu. Strādāju sākumskolas klasēs, arī no 5. līdz 9. klasei bija jāmāca gan informātika, gan vācu valoda, gan mājturība. Tad vēl projektu vadība, kā sekretāre strādāju un vēl arhīvu kārtoju. Man liekas, ka pārstrādājos, es salūzu. Aizgāju un pusgadu biju bez darba. Pastrādāju Jaunpagasta bērnudārzā pāris gadus.
Sapratu, ka ar to naudu nevaru iztikt. Bērniem jāpalīdz, jāmaksā kredīts, tikai varu samaksāt maksājumus un izbraukāt uz darbu, pāri vispār nekas nepaliek. No sākuma skatījos uz Vāciju, bet tur tajā laikā vēl nedrīkstēja oficiāli strādāt. Pāris mēnešus pastrādāju neoficiāli, un tas nav labi. Ja noķer, darīšana ar policiju. Gribēju strādāt oficiāli, maksāt nodokļus, saņemt pensiju. Tad sāku meklēt, atradu aģentūru, kas piedāvāja te darbu. Pusotra gada laikā strādāju aprūpē Austrijā apmēram desmit ģimenēs. Mani iesūtīja vienā, tad otrā — smagākā. Aģentūras vadītāja teica: «Tu jau tiksi galā!» Tiku galā, bet tomēr tas nav mans. Tu esi 24 stundas piesaistīts cilvēkam. Tu jau vairs nedzīvo savu, bet dzīvo viņa dzīvi. Tu pazaudē sevi.
— Kā nonāci līdz pedagoga darbam?
— Grācā, aprūpē strādājot, pieteicos kā darba meklētāja. Sūtīju dokumentus atzīšanai Zinātņu ministrijā. Atnāca atbilde, ka mana Latvijā iegūtā izglītība, izskatot apgūto, pielīdzināta izglītības maģistram, kaut gan man nebija maģistra grāda. Joka pēc aizsūtīju Akadēmiskās izglītības aģentūrai Latvijā, bet viņi pielīdzināja manu izglītību bakalaura grādam. Austrijā manu Latvijā iegūto izglītību novērtē augstāk!
Bezdarbnieču programmā «Atpakaļ darbā!» man piedāvāja desmit nedēļu kursus sievietēm, kas bijušas mājsaimnieces, ilgi nav strādājušas. Vienā nedēļā mācīja, piemēram, ieslēgt un izslēgt datorus, rakstīt pieteikuma vēstules. Nedrīkstēju atteikties, bet neko daudz jaunu neiemācījos. Kursu laikā trīs nedēļas bija pašiem jāatrod prakses vietas. Vienu nedēļu strādāju kantorī pie kopēšanas un kafiju vārīju, vienu — par Mikimausu, oficiālais nosaukums bija animators — uzdevums nodarbināt, izklaidēt pansionāta iedzīvotājus, palasīt grāmatiņas, pastaigāties. Trešo nedēļu pati nevarēju neko vairs atrast, man piedāvāja prakses nedēļu strādāt baznīcas paspārnē, kur pēc skolas bērni gāja un mācījās, pildīja mājas darbus. Kas līdzīgs pagarinātās dienas grupai, kādas tolaik Austrijā nebija. Otrajā vai trešajā dienā vadītāja piedāvāja man savu vietu. Divu dienu laikā pieņēmu lēmumu. Kopš tā laika deviņus gadus esmu te vadītāja.
— Kādi ir tavi pienākumi?
— Man jārūpējas, lai viss eksistētu. Pilsētas atbalsts pēdējos gados ir tikai ap 3000 eiro gadā (no apmēram 60 000 eiro), ir vecāku līdzmaksājumi, bet tas nav daudz. Man jāmeklē ziedojumi, jāraksta projekti, jākārto grāmatvedība, jāpasūta ēdiens, jāorganizē brīvprātīgie palīgi, jāpalīdz skolēniem mācībās. Nāk bērni no pirmās līdz devītajai klasei. Vairāk par 20 nevaru pieņemt, jo, kaut arī ik dienu palīdz divi — trīs brīvprātīgie, tomēr jārēķinās, lai krīzes situācijā varu arī pati ar visu tikt galā. Te skolā nesaņem pusdienas. Bērns atnāk pēc stundām pie manis ar tukšu vēderu, bet tā nav nekāda mācīšanās. Pēc skolas vajag pauzīti. Mēs aprunājamies par dzīvi, ir silts ēdiens, un tad sāk mācīties. Man bieži jautā, vai vajag tās pusdienas. Vajag! Tā jau nav tikai ēšana, tā ir vienam otra iepazīšana, arī dažādu kultūru iepazīšana.
Visi nenāk vienā laikā. Jaunākie ap vienpadsmitiem, vecākajiem mācības beidzas vēlāk. Pie mums ir tāda kārtība — ja esi izmācījies, tad ej uz mājām. Skolās arī tagad ir pagarinātās grupas, tur viņi vairāk spēlējas. Vecāki, kuri grib, lai bērni mācās, sūta pie manis. Mums ir vienkārši noteikumi. Tūlīt pēc skolas jānāk pie manis, jābūt līdzi visām mācību lietām, vienmēr jārunā vāciski, nedrīkst lietot mobilos telefonus, nedrīkst citus traucēt.
— Pie tevis nāk dažādu tautību bērni?
— Man ir bijuši skolēni no Nigērijas, Kenijas, Vjetnamas, Sīrijas, Afganistānas, Irānas, Irākas, Turcijas, Bosnijas, Ēģiptes, Latvijas. Dažādas tautības, dažādas reliģijas un to novirzieni. Lielākā daļa dzimuši Austrijā, ir šejienes pilsonība. Vecāki, piemēram, kurdi vai afgāņi, bieži vien pat nav gājuši skolā. Bērni nāk no dažādām skolām ar dažādu līmeni. Ir bijuši ļoti, ļoti gudri bērni, kas iet ģimnāzijā, un tādi, kas līdz 3. klasei knapi māk lasīt. Gatavojamies kontroldarbiem, skatāmies, kur vajag palīdzēt. Gan bērniem, gan brīvprātīgajiem vislabākais sludinājums ir «mutes propaganda». Viens bērns pasaka otram vai arī vecāki redz rezultātu un pastāsta citiem. Ar brīvprātīgajiem ir līdzīgi. Kā brīvprātīgie pie manis nāk pensionēti skolotāji, pensionāri, kuri grib kaut ko derīgu darīt vienu dienu nedēļā. Studentu prakses pie manis var nokārtot. Ir vidusskolas, kur vajag nostrādāt 20 stundas sabiedrisko darbu, un ir jaunieši, kuri grib maniem bērniem palīdzēt mācīties.
Austrijā eksāmenu līdz 9. klasei nav. Lielie kontroldarbi ir vācu un angļu valodā, un matemātikā, pārējos priekšmetos ir testi. Pa diviem trim pārbaudījumiem katrā semestrī. Ja nav nokārtoti, iespējas atkārtot. Bērniem jau līdz 4. klasei jāizšķiras, kur mācīsies tālāk — vidusskolā un pēc tam mācīsies profesiju vai ģimnāzijā un augstskolā. Mācību gads sākas pusseptembrī un pusjūlijā beidzas. Saskaitot stundas kopā, ir apmēram tikpat, cik Latvijā, jo dienā ir mazāk stundu un vairāk brīvlaiku un brīvdienu. Vecākiem skolā reizi semestrī ir tā saucamās runas stundas, bet pie manis pārrunāt problēmas viņi nāk katru mēnesi. Arī es vajadzības gadījumā sazinos ar skolotājiem.
— Kā mācības ietekmē pandēmija?
— Kad skolas bija ciet, man noteica, ka centriņam jābūt ciet, ka nedrīkstu strādāt klātienē. Tas bija pagājušā gada februārī. Septembrī mācības atsākās, bet novembrī atkal visu slēdza, uz brītiņu attaisīja vaļā un tad atkal ciet. Reizi nedēļā kādam vecākam vai bērnam bija jāaiziet uz skolu, jāpaņem mapīte ar uzdevumiem un nākamajā nedēļā jānodod izpildītais, jāpaņem jauna mapīte. Grācā, Austrijā, internets nav tik labs, ne katrā ģimenē ir dators. Strādāju attālināti, sazinājos ar bērniem Whats­App. Ar dažiem nācās runāties pat līdz sešām stundām.
Pavasarī bija tā, ka bērni pirmdienās, trešdienās un piektdienās tika testēti. Bez tā netika skolā. Ja vecāki uzskatīja, ka bērni nav jātestē, tiem bija jāmācās mājās. Mēnesī desmit testus katrs nodokļu maksātājs var saņemt bez maksas aptiekā. Šim, līdzīgi kā grūtniecības testam, desmit minūšu laikā parādās strīpiņa — pozitīvs vai negatīvs. Ja ir pozitīvs, tad iet uz nopietnāku pārbaudi. Jūlija sākumā medicīniskās maskas bija jāvalkā visās iekštelpās, bet augusta sākumā tikai pārtikas veikalos un aptiekās. Daudzi atgriežas no atvaļinājumiem, atved līdzi arī vīrusu. Pēdējās dienās inficēto skaits aug, tomēr starp nevakcinētiem cilvēkiem. Te bijušas visu veidu vakcīnas.
— Kādas tavā mītnes zemē ir darba iespējas?
— Te sievietēm grūti atrast pilnas slodzes darbu, tas te ir vēsturiski. Man oficiāli ir 30 stundu darbs nedēļā. Strādāju 35 stundas, lai atstrādātu brīvās dienas un brīvlaikus. Tad uz darbu es neeju. Bieži ir darba sludinājumi 17, 20, 25 stundām nedēļā. Tas ir iztikas minimums vai zem tā. Alga atkarīga no stāža un no izglītības. Viss sadalīts pa pakāpēm. Ja liels stāžs un laba izglītība, nelabprāt ņem darbā, jo jāsāk maksāt liela alga. Es esmu apmierināta ar to, kas man ir. Man nav automašīnas, jo apdrošināšana par to būtu, sākot no 800 eiro gadā, stāvvietas gandrīz visur ir par maksu, garāža mājas pagrabā maksā 80 eiro mēnesī.
Katru gadu jūlijā darba samaksu visiem strādājošiem pārrēķina, pieliekot ap diviem procentiem klāt inflācijas dēļ. Nav 11 algas un atvaļinājuma nauda, bet ir 12 algas, atvaļinājuma nauda mēnešalgas apmērā un arī Ziemassvētku nauda. Tātad gadā saņem 14 algas. Skolotāju sistēmā ir «kokteilis». Ir valsts, federālās zemes vai pilsētas apmaksāti skolotāji. Var gadīties, ka vienā iestādē strādā skolotāji no trīs dažādām sistēmām ar dažādām atalgojuma likmēm. Atklāti neviens par samaksu nerunā.
Man nav lielas algas, bet ar to, kas man ir, es varu iztikt. Es varu aiziet, piemēram, uz Plasido Domingo koncertu. Te viesojas ļoti daudz pasaules zvaigžņu — gan nopietnās mūzikas, gan estrādes. Arī sportisti, autobraucēji, mākslinieki. 2015. gadā es ar Latviešu biedrību organizēju Ivo Fomina un Fēliksa Ķiģeļa koncertu. Mums bija sarunāta tikšanās rātsnamā. Mēs gājām iekšā, bet Kulthārds un citi formulas puiši nāca ārā. Biju viena no Grācas Latviešu biedrības dibinātājām. Divus gadus darbojos brīvprātīgi, katru mēnesi bija kāds koncerts vai pasākums.
— Cik liela nozīme ir baznīcai Austrijā?
— Baznīca, pie kuras strādāju, ir īpaša. Te ir mācītājs Volfgangs Puhers (Pucher). Viņu sauc arī par nabadzīgo mācītāju. Priesteris Grācā sāka dibināt bezpajumtniekiem patversmes. Blakus manam mācību centriņam ir tāds vincitels (VinziTel, no svētā Vincenta baznīcas nosaukuma). Tas ir kā hotelis bezpajumtniekiem, kuri nonākuši smagās situācijās. Šajā hotelī par vienu eiro var pārlaist nakti. Tomēr ne ilgāk kā 30 dienas nedrīkst, tad jāmeklē citas iespējas. Pie šīs baznīcas ir vairākas patversmes sievietēm, gan ar garīgām slimībām, gan vardarbībā cietušām.
Pie Leonarda baznīcas Grācā ir patversme, ciematiņš no vagoniņiem, kur mīt cilvēki, kas nodzērušies, kam nav māju. Tur arī strādā daudz brīvprātīgo. Mācītājs teica, ka nevar jau viņus atstāt uz ielas, neviens viņus nepāraudzinās. Viņiem ir iespēja arī alkoholu lietot, kas citās vietās ir aizliegts. Viņi nemaisās un neplijas citiem virsū, nedara lielas blēņas, viņiem ir vieta, kur viņi drīkst uzturēties tādi, kādi viņi ir. Puhera baznīcai ir ap 40 dažādi labdarības iestādījumi. Ne tikai Grācā, bet arī Vīnē, Zalcburgā un citur. Ir arī veikali, kur no lielveikaliem tiek atvesta pārtika, kam tūlīt beigsies termiņi. Ar sociālās nodaļas izziņu tur var lēti iepirkties. Ir arī vairāki apģērbu veikali, kur par lētu naudu var iegādāties cilvēku ziedotus apģērbus.
— Vai redzi sevi atgriežamies Latvijā?
— Tā Austrija, uz kuru es atbraucu pirms 11 gadiem, ir izmainījusies. Tagad ir daudz vairāk dažādu tautību cilvēku. Ir tādi, kuri pilnīgi ignorē to zemi un kultūru, uz ko atbraukuši, negrib mācīties ne valodu, ne integrēties, un ir tādi, kas ļoti cenšas. Bija man Ēģiptes izcelsmes skolnieks, kurš teica: «Es varu censties, cik gribu, bet es nekad nebūšu austrietis.» Labs bērns ar gaišu galvu. Austrieši diezgan sargā savu tirgu. Es pašlaik savā brīvlaikā piestrādāju divas stundiņas valodu skolā. Mācu ieceļotājiem no Austrumu zemēm vācu valodu. Ir divas sievietes no Afganistānas, kuras nekad skolā nav gājušas, pat savā valodā neprot lasīt un rakstīt. Viņas teica: «Atnāca talibans, un nevarēja skolā mācīties.»
Es atbraucu uz šejieni strādāt. Latvijā es neatradu tādu darbu, lai varētu izdzīvot. Mamma un māsas ir Talsos. Tā kā es maksāju nodokļus, vienreiz gadā var iziet bezmaksas veselības aprūpi pie jebkura daktera, ja viņam nav speciāla privātprakse. Nekur ne par vienu vizīti nav jāmaksā, arī par rentgenu un citiem izmeklējumiem. Par zālēm maksāju tikai nodevu — sešus eiro par recepti. Nezinu, cik maksā patiesībā tās zāles.
Latvijā cilvēki ir drūmi, nesmaida un nesveicina. Te, ejot ciematā pa ielu, jebkurš sveicina jebkuru. Ejot pārgājienā, satiekot uz taciņas, jebkurš sveicina jebkuru. Ieejot veikalā, pārdevēja sveicina kaut no tālienes. Tas nozīmē, ka tu esi pamanīts. Ja mēs cits citam uzsmaidām, mēs cits citu uzmundrinām. Mēs viens otram dodam pozitīvu enerģiju, uzlādējamies paši un otru uzlādējam.
Mīļš sveiciens visiem, kas mani Talsos atceras. Paldies visiem, kurus esmu satikusi un no kuriem mācījusies dzīves skolā!