Īpašie bērni gūst pirmo teātra pieredzi

Sabiedrība

Sabiedrības nosodošā attieksme, fiziski sarežģīta nokļūšana vai repertuārs, kas bērniem īpašo vajadzību dēļ nav pilnībā izbaudāms. Šie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc vien retā ģimene Latvijā ir bijusi teātrī kopā ar saviem īpašo vajadzību bērniem. Tāpēc Cēsu mazais teātris izveidojis izrādi «Ūdens ceļš», kura galvenā doma ir veidot vienotu, pieņemošu un citam citu cienošu sabiedrību jau no mazotnes. Pirmā izrāde, ko kopā ar citiem bērniem baudīja arī īpašo vajadzību bērni, šonedēļ notika Talsos.

Ierašanās vecākiem pie rokas, sasveicināšanās ar citiem bērniem, iejušanās īpašā atmosfērā, kur visapkārt ir gaismas un skaņas, kur pēkšņi viss apklust un uz skatuves parādās aktrises — bērniem ar īpašām vajadzībām tā ir jauna pieredze.

Nepilnu pusstundu garā izrāde
veidota mazuļiem, sākot no sešu mēnešu līdz trīs gadu vecumam, un Cēsu mazā teātra vadītāja Ilze Lieckalniņa atzīst, ka arī viņai bēbīšu izrādes ir bijis absolūts jaunums. «Mēs sākām pētīt, ka citviet tas ir diezgan populāri un paliek aizvien pieprasītāk,» stāsta I. Lieckalniņa. Jau brīdī, kad ideja vēl tikai sāka veidoties, autoriem bija skaidrs, ka tā būs paredzēta arī bērniem ar īpašām vajadzībām. Veidošanas procesā komanda konsultējās ar psiholoģi Diānu Zandi un fizioterapeitiem. «Cik daudz vārdu izrādē likt, ko darīt, ko teikt, ko labāk nedarīt, lai nebūtu skaļi trokšņi, lai nebūtu asas kustības. Dažnedažādi bija ieteikumi,» saka Cēsu mazā teātra vadītāja. Arī izrādes garums ir pielāgots bērnu uztverei, jo pavisam mazs bērns nespēj koncentrēt savu uzmanību ilgāk par 20 minūtēm. «Pēc konsultācijas ar speciālistiem mēs devāmies uz «British Council», un arī viņiem iepatikās šī ideja, un, pateicoties viņiem un Cēsu kultūras centram, tapa šī izrāde.» Talseniekiem tā bija pieejama apmaiņā pret ziedojumiem. Un bērniem bija atļauts justies brīvi — pārvietoties izrādes laikā, runāt, dziedāt un baudīt teātri.
Izrādē aktrises Baiba Vanaga un Madara Melne-Tomsone izspēlēja tik dažādo ūdens ceļu, sākot no mazas pilītes līdz peļķēm un jūras viļņiem. Katrai kustībai, piemēram, nelielai bumbai, kas pārvēršas par sniega piku, sekoja skaņas. Un aktrises devās pie mazajiem skatītājiem, ar pulverizatoru ļaujot izbaudīt lietu, ļaujot pieskarties zelta zivtiņām vai ar zilu plēvi pāri skatītājiem veidojot šalkojošus jūras viļņus. Izrāde skatītājiem bija baudāma ar visām maņām un sajūtām (izņemot garšu), un tieši tas to padara tik īpašu. «Viņi ļoti reaģē uz to, ka mēs nākam tieši pie viņiem. Viņi var sajust un saredzēt tuvāk,» saka aktrise Baiba Vanaga.
Cēsu mazā teātra un režisores Lienas Šmukstes izrāde «Ūdens ceļš» tika spēlēta vien otro reizi, un Talsos piedzīvoja savu brīvdabas pirmizrādi. Tai pie skatītājiem bija jānonāk jau pagājušā gada novembrī, taču komanda atzīst, ka pandēmijas dēļ vairāk laika varēja veltīt izziņas procesam, kā pirmo teātra pieredzi bērniem padarīt īpašāku.

Pirmo teātra pieredzi
guva bērni ar dzirdes un redzes problēmām, kustību traucējumiem un citām īpašām vajadzībām, taču reizē tā bija viņu iespēja socializēties ar citiem bērniem, brāļiem un māsām. Uz jautājumu, vai bērni ar īpašām vajadzībām izrādi uztver tāpat kā citi skatītāji, Cēsu mazā teātra vadītāja atbild, ka bērni jau paliek bērni: «Ir lietas, kas patīk visiem. Man pašai, skatoties izrādi, katru reizi liekas, ka ir tik forši un ir vietas, kur es smejos. Un es šodien dzirdēju, ka daudz smējās arī vecāki, un tas ir jauki, ka patīk arī viņiem.»
Olivers ir viens no Talsu īpašajiem bērniem, un viņa mamma Ilze Osipova pēc izrādes atzina, ka interesanti bijis tas, ka teātri varēja uztvert ar dažādām maņām. «Lietutiņš, dažādas čabošās skaņas un arī kāda melodija… Oliveram tieši to vajag, lai būtu dažādība, citādi viņam paliek garlaicīgi. Var teikt, ka Oliveram šī ir pirmā teātra pieredze, jo tad, kad viņš zaudēja redzi, mēs vairs negājām uz pasākumiem, jo šķita, ko tad mēs tur darīsim. Te arī mums sanāca pastaigāt, jo viņš nav pieradis sēdēt vienā vietā un klausīties, bet es domāju, ka viņš labi izturēja. Bija vietas, kur viņš juta līdzi un aplaudēja, tāpēc es ceru, ka viņš izbaudīja. Viņš dzird, ka apkārt kaut kas notiek, un grib atkārtot to. Arī es pati priecājos, ka uz brīdi bija iespējams sastapt gan īpašo bērnu mammas, gan citas mammas.» Tāpat Elizabete Sondare stāsta, ka vislabāk paticis, ka aktrišu katrai kustībai un darbībai bija pielāgota konkrēta skaņa, kas māsiņām Laimai un Mārai, kuras šobrīd mācās dzirdēt, ir ļoti svarīgi. «Mums ļoti, ļoti patika, visam varēja pieskarties, bija interesantas skaņas, aktrises piegāja klāt gandrīz visiem bērniem. Bija joki, sauca vārdus, ko meitenes varēja atkārtot, tas mums ir ļoti aktuāli. Šī viņām ir pirmā īstā teātra pieredze, jo līdz šim bijām bijušas tikai uz leļļu teātriem, kas mums Valdemārpilī un Talsos bijuši. Tas viņām dos pieredzi, kā uzvesties kultūras pasākumos.»
«Es tikai mirkli uzmetu acis citiem bērniem, jo es pati ļoti baudīju,» tā atzīst Sanita Ziediņa, kuru Cēsu mazais teātris uzrunāja, lai izrāde nonāktu pie īpašajiem bērniem. «Es biju, man liekas, izslāpusi pēc kultūras un sabiedrības. Es pavēroju savus bērnus. Mans tipiskais bērns, kas ir hiperaktīvs, sēdēja rāmi visas 30 minūtes, kaut pirms izrādes viņš trinās un gribēja viedierīces. Bet tad, kad teātris sākās, viņš sastinga, viņa vaibsti sekoja līdzi izrādei. Un es pamanīju, ka smējās ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Tas sasilda sirdi, jo bija tā vērts. Varbūt nebija tik daudz cilvēku, bet no tiem, kas bija atnākuši, prieks lauzās ārā.»