Jau rīt var būt par vēlu

Žurnālista viedoklis

«Es apbrīnoju to cilvēku stulbumu, kuri joprojām tic, ka diktatūra valstī ir ieviesta mīlestības pilnās rūpēs par viņu veselību» — kārtējo reizi sociālajā tīklā «Facebook» savu nostāju asi paudis draudzes «Kristus pasaulei» garīgais līderis mācītājs Mārcis Jencītis. Savukārt es apbrīnoju to cilvēku stulbumu, kas akli tic katram viņa un citu musinātāju izteiktajam vārdam un kā zirgi ar klapēm uz acīm turpina dzīt to vagu uz priekšu, apgalvojot, ka tāds kovids nepastāv, ka no tā neviens nemirst, bet mirst no citām slimībām, ka potēšanās pret to apdraud veselību, ka grib tik kāds iedzīvoties uz tautas rēķina utt. Lai tas, kas runā par diktatūru mūsu valstī, dodas padzīvot kādu laiku Baltkrievijā vai Krievijā, lai gūtu kādu sajēgu par to, kas ir diktatūra! Latvijā ieviesti pārlieku stingri noteikumi tiem, kas ir potēšanās pret vīrusu pretinieki? Ejiet un potējieties, tad jums visi ceļi būs vaļā! (Es nerunāju par tiem, kam no jebkurām potēm mēdz būt alerģiska reakcija.) Un pierakstieties jau tūlīt, jo rīt jau var būt būs par vēlu, kā tas notika ar maniem radiniekiem. Uzticējās tādiem «Facebook» «runas vīriem un sievām», ka potēties ir kaitīgi, un, kad beidzot saprata, ka tomēr to vajag darīt, atklāsme nāca par vēlu, jo kovids jau bija ieradies… Dīvaini, cilvēki baidās, kas būs pēc gadiem, ja viņi šodien savā organismā uzņems vakcīnu, bet nedomā par to, ka, šodien to neuzņemot, rīt jau var notikt nenovēršamais… Svētdien kapu svētkos stāvēju pie abām kapu kopiņām un jau neskaitāmo reizi jautāju: kāpēc? Kāpēc jau laikus nevarēja vakcinēties, bet vajadzēja uzticēties tiem «gudriniekiem», kas ar tādu pārliecību iestājas pret potēšanos it kā viņiem būtu augstākā medicīniskā izglītība un doktora grāds vispārākajā pakāpē. Kāpēc ne par ko nevar uzticēties attiecīgās jomas profesionāļiem, bet tam, ko saka kāds, kurš līdz brīdim, kad saticies ar Dievu, sācis alkoholu lietot jau 5. klasē, pēc dienesta armijā ilgi lietojis heroīnu, bijis vairākkārt tiesāts par laupīšanām, kaimiņiem ar cirvi sacirtis durvis, nonācis narkoloģiskajā slimnīcā… Tiem, kurus ir pārliecinājuši tādi «zinātāji», ka potēties ir bīstami, vai tiem, kuri, kaut arī jau potējušies, bet joprojām šaubās, iesaku noklausīties internetā pieejamo interviju 14. augustā radio raidījumā «Nākotnes pietura» ar profesoru Andri Ambaini, kurš aktīvi seko līdzi pasaules zinātnieku pētījumiem un izskaidro ikvienam saprotamā valodā, kā var zināt, ka tik ātri izstrādātās vakcīnas ir efektīvas un drošas.
Arī politiķu vidū netrūkst populistu, kuri apjautuši, ka var turpināt manipulēt ar to tautas daļu, kas nepārtraukti kritizē valdību par jebko, lai ko arī tā darītu, — tādējādi sagatavojot augsni savai politiķa karjerai. Nekas daudz jau tur nav vajadzīgs, tikai veikla mēle un izcilas runas dāvanas, lai lētticīgie noticētu katram izteiktajam vārdam, jo, nenoliedzami, mūsu valdībai, tāpat kā jebkurā citā valstī, ir ko pārmest, un steigā pieņemti lēmumi bieži vien ir nepārdomāti un pretrunīgi. Un kas var būt vienkāršāk kā dedzīgi atbalstīt tos, kuri «nostājas tautas pusē», lai gan patiesībā viņu mērķis ir iegūt plašu tautas masu atbalstu un popularitāti. It kā «kvēli iestājas par tautas tiesībām» un pārliecina ļaužu pūļus, ka vakcinēšanās ir kaitīga, bet tajā pašā laikā cēli atrāda savu potēšanas sertifikātu, apmeklējot vietu, kur to nepieciešams uzrādīt. Nu kā lai tādam tic?!
Kad vienam citas valsts pilsonim latvietim radio raidījumā tā vadītājs Aidis Tomsons, jautāja, kā viņš izskaidro to, ka valstī, kurā vīrietis pašlaik dzīvo, lielākā iedzīvotāju daļa atbalsta potēšanos pret «Covid» un ir vakcinējušies, skanēja atbilde: tāpēc, ka tajā valstī tauta uzticas savai valdībai, bet Latvijā — neuzticas. Un gan jau daļēji arī te ir rodams izskaidrojums tam, kāpēc mūsu valstī ir tik daudz skeptiķu attiecībā pret potēšanos. Jo viss, ko valdība lemj, jau automātiski ir slikti un tam vajag pretoties. Un, jāatzīst, viltus ziņu izplatītāji patiešām ir «sava amata meistari», ja jau spēj pārliecināt arī izglītotus cilvēkus par to, ka viņu safabricētā ziņa ir patiesa, bet melo mediji, kas atspoguļo patiesību. Un man ir skumji ikreiz, kad dezinformācijas atbalstītāju vidū redzu visnotaļ cienījamus cilvēkus un paziņas, kuri tai akli tic.