Čaks lauku mierā Vilsona verandā

Kultūra

Šīs vasaras noslēgumā par mājas teātri pārvērtusies aktiera Mārtiņa Vilsona veranda Upes­grīvā. Jūras viļņu šalkoņa tālumā, lauku miers, kurā steidzīgākās šķiet visapkārt lidojošās spāres, skatītāji, kas izslāpuši pēc kultūras, un Čaka dzeja, kas šīs slāpes piepilda,— tā Vilsona verandā aizvadīti septiņi augusta vakari.
Dodoties uz Vilsona verandu, sajūta patiešām kā, ejot ciemos — mājas saimnieki vēl pilnīgākai omulībai katru pacienā ar pašu ceptu vēl karstu kraukšķīgu siermaizi un saimnieka mīļāko upeņu zelteri, kādu savos darbos piemin arī šī gada jubilārs Aleksandrs Čaks. Verandas pārvēršana mājas teātrī bijusi spontāna šīs vasaras ideja. Namamāte Zane Vilsone stāsta, ka savulaik, būvējot verandu, ne prātā nav ienācis, ka šeit varētu uzņemt skatītājus, tomēr Mārtiņš Vilsons piebilst, ka vienmēr gribējuši, lai šī ir māja priekam. Ideja par verandas pārvēršanu improvizētā mājas teātrī radusies spontāni — kādā jūnija rītā, turpat verandā dzerot kafiju.
Vakariem lauku mierā aktieris izvēlējies Čaka mīlestības dzejoļus, lai dzejnieka 120. jubilejas gadā akcentētu viņa pienesumu latviešu mīlestības lirikā. «Vēlos skatītājus aizvest prom no steigas un ikdienības. Rosināt padomāt par laiku, par vērtībām, par mīlestības un savstarpējās cieņas nozīmi,» saka Mārtiņš Vilsons. «Esmu izvēlējies Čaka dzeju no krājuma «Iedomu spoguļi», kurā ir apkopoti skaistākie no mīlestības dzejoļiem, kurus Čaks ir veltījis savai sievai A. Bērziņai. Esmu drošs, dzejas izrāde atklāj ne tikai Čaku kā mīlestības dzejnieku, bet jūtīgu vārda meistaru, kas dzejā ielicis savus pārdzīvojumus un dzīves pieredzi.»
Jau pirms izrādes namamāte brīdina, ka ik vakaru verandā ir aizgrābts klusums, elpu aiztur ne tikai skatītāji, bet arī paši mājnieki. Pēc izrādes literatūrzinātniece Andra Konste sociālajos tīklos rakstīja: «Kad Mārtiņš runā Čaku, dzejoļi atnāk un apskauj sirdi.» Viņam tas patiešām izdodas tik emocionāli, ka ir pavisam viegli vizualizēt gan bulvāri tumšu kā melleņu vīnu, gan galvas nolikšanu pie zirga purna, lai justu, kā smaržo siens, gan aukstumu, kas nāk vēss no mūra… Vai, uzstājoties mājās, Mārtiņš Vilsons ir citādāks nekā uz teātra skatuves? Namamāte un projektu vadītāja Zane Vilsone novērojusi, ka «tad, kad Mārtiņš lasa dzeju, viņš ir uz skatuves. Un, kur ir tā skatuve, tam vairs nav svara. Viņš atdod tiešām visu, kas viņā ir tajā brīdī.» Tam piekrīt arī pats aktieris, tāpēc pēc sestā izrādes vakara atzina, ka ir noguris, jo visās izrādēs nedēļas garumā ir atdevis sevi visu.
Pēc izrādes skatītāji atzina, ka Mārtiņš Vilsons ir brīnišķīgs, neatvairāms un azartisks, un pasākuma vieta visam, protams, piešķir pavisam citādāku garšu. Verandā viesiem mēdzot pievienoties arī abi Vilsonu ģimenes kaķi — divi brāļi Dzintariņš un Riekstiņš. Ejot savās gaitās, viņi piestāj un arī bauda Čaka dzeju. Pēc lauku miera un kultūras baudījuma dzejā šajos augusta vakaros devās gan vietējie, gan arī tālāki viesi. Vilsonu ģimene atzīst, ka šie pasākumi ļāvuši iepazīties ar daudziem kaimiņiem, kas atzinuši, ka gribētu, lai verandā biežāk kaut kas notiek. To ļoti gribētu arī paši mājas saimnieki. Un, tā kā biļetes uz izrādi pazuda zibenīgi, tad šobrīd plānotas arī papildizrādes.