Pirmajai Sinodei ārpus Rīgas izvēlēta Rojas brīvdabas estrāde

Rojas novads

Sinode ir Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija. Tā tiekas vien reizi trijos vai četros gados, un 28. Sinodei bija jānotiek jau pērnā gada jūnijā, taču to izjauca «Covid-19» ierobežojumi. Tieši tie arī pirmo reizi Sinodes dalībniekus izveduši ārpus Rīgas — uz Rojas brīvdabas estrādi, kur visbeidzot satikās Baznīcas pārstāvji no visas Latvijas.
Savā atklāšanas uzrunā arhibīskaps Jānis Vanags pat pajokoja, ka Sinodes tradīcija ir to rīkot pilsētā, kas sākas ar «R» un beidzas ar «A». Jau agrā 6. augusta rītā, ierodoties Rojas brīvdabas estrādē, varēja dzirdēt, ka garīdznieki sasveicinoties cits citam vēl priecīgus svētkus. Viņi atklāj, ka tieši tā arī jūtas — lai gan Sinodes mērķis ir kopīgiem spēkiem pieņemt stratēģiski svarīgus lēmumus, tomēr šogad svarīgākā esot kopā būšana. «Man liekas, ka galvenais šoreiz, saistībā ar visu to «Covid-19», ir sadraudzība. Lai mēs visi atkal tiekamies. Protams, ir jānolemj par lietām arī, bet, man liekas, sadraudzība ir galvenā šoreiz,» teica Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Magnus Bengstons.
Pandēmija par gadu lika pārcelt pasākumu, nu rīkot to brīvdabā un saīsināt darba kārtības jautājumus, atstājot tikai pašus svarīgākos punktus. «Covid-19» vairākkārt tika pieminēts arī arhibīskapa uzrunā. «Jūs zināt, ka citās zemēs baznīcas savas Sinodes ir noturējušas attālināti. Mūsu Satversme un mūsu noteikumi tādu iespēju mums nedod. Līdz šim. Bija jāsatiekas kaut vai tamdēļ, lai nolemtu, ka vajadzības gadījumā mēs arī tā varētu to darīt,» sacīja J. Vanags.
Sinodē tiek lemti jautājumi, kas jau pirms tam ir apspriesti mācītāju konferencēs, iecirkņu un diecēžu sapulcēs. Pirms pasākuma Mazirbes un Miķeļtorņa draudzes mācītājs un Piltenes iecirkņa prāvests Kārlis Irbe atklāja, ka tajā paredzēta virkne rutīnas jautājumu, precizējoši grozījumi Satversmē, budžeta vadlīniju noteikšana un lēmums par vācu nodaļas izveidošanu. Sinodes dalībnieki lēma par iestāšanos Starptautiskajā luterāņu padomē, bet reizē arī par izstāšanos no Eiropas Protestantu baznīcu apvienības. «Kad mēs bijām Padomju Savienībā, baznīcai Latvijā bija ļoti svarīgi būt dažādās organizācijās — tas bija atbalsts no ārvalstīm. Savulaik tajā mūsu baznīca iestājās bez lielām diskusijām. Tā ir apvienība, kurā apvienojās daļa luteriskās baznīcas un vairāk reformātu baznīcu. Un tur mums ir atšķirība par Svētā Vakarēdiena izpratni. Mēs sapratām, ka mēs tīru sirdsapziņu tomēr nevaram teikt, ka esam vienoti šajā. Arī jautājumā, ko mēs pieņēmām pagājušajā gadā, — lēmumu par to, ka mēs neordinējam sievietes, tad, ja es nekļūdos, tā laika Eiropas Protestantu baznīcu apvienības vadītājs diezgan asu un kritisku vēstuli mums uzrakstīja ar aicinājumu mainīt šo lēmumu. Kas arī parādīja to, ka, visticamāk, mums tāda laba un sirsnīga sadraudzība nesanāks,» sacīja Kārlis Irbe. «Bet, jā, Sinode ir iespēja kolēģiem satikties no visas Latvijas draudzēm, varam piedzīvot sadraudzību un būt kopā. Būt kopā sarunās.»