Arī viņiem ir bailes

Sabiedrība

Šie nu būs tādi pavisam delikāti jautājumi, bet, ja nu reiz tādas gudrības sasmeltas, tad nevar nepadalīties ar mūsu novada daiļajām dāmām, cerot: kāda iegūs atbildes, par kurām ilgi lauzīta galva, bet kādai citai tas varbūt noderēs par labu padomu un ceļa maizi attiecību problēmu peļķēs vai pat purvos. Tā noteikti ir tēma, kurā aci iemest intriģējoši būtu ikvienam, proti, no kā baidās vīri.
Domāju, ka šis nelielais apskats dāmām ļaus saprast dažādas savas kļūdas vai arī parādīs, kāpēc vīra kungs uzvedies tā un nekā citādāk. Doma šim rakstam ir mudināt mazliet paskatīties uz savu ģimenes dzīvi no malas.
Vīri baidās no kritikas
Jā, patiesi, vīri baidās no kritikas tieši tāpat kā sievietes, varbūt pat vairāk. Tas mums laikam jau ir ielikts šūpulī. Un kuram priekšniekam gan patīk kritika? Un vīrietis ir un paliks ģimenes galva, lai kādas gudras ideoloģijas arī nepāršņāktu pasaules modes un tendenču telpu. Un, ja runājam par kritiku, tad mūsu izpratnē tai vienmēr ir negatīva pieskaņa, kaut gan jēdzieniski tā ietver arī pozitīva vērtējuma izsacīšanu. Tam visam gan ir priekšnosacījums, proti, mājās valda savstarpēja cieņa un ir normāla komunikācija laulāto starpā, kas izpaužas arī kā veselīga attieksme pret otra kļūdām. Jā, arī šī prasme ir jāapgūst, un tas nebūt nenotiks bez piepūles. Kādas šerpākas kundzes vīra pagonus ar savu valdonību ir atņēmušas vai arī vīrs nāk no vides, kurā nav iemācīts turēt ģimenes karogu, tāpēc tas ir jādara sievai, bet normāli tas tomēr nav. Ja vīrs tiek nepārtraukti kritizēts, noniecināts un salīdzināts ar citiem, tas viņā raisa nedrošību un bailes. Sievām jābūt gudrām, kā pasacīt svarīgas lietas, kuras traucē vai ir pavisam aplamas, tā, lai tas būtu par iedrošinājumu, nevis pelšanu. Un sievietēm gudrība patiešām ir, ja tikai viņas spētu savaldīt emocijas un impulsus, mazliet pirms kaut kā sacīšanas arī apdomājot. Cik nav tā, ka ātrumā nepārdomāti kaut ko pasaki, bet pēc tam saproti, ka varēji taču paklusēt, nevis eksplodēt par niekiem, ejot pāri vīra galvai ar kombainu, knapi atstājot dzīvu, vai gluži pretēji — liekot aizdegties Amazones mūža mežiem.
Bail pazaudēt brīvību
Šis fakts nu kādai dāmai var likt uzmest spuru, sakot: «Kāda tad brīvība aizņemtam vīrietim?» Runa šajā gadījumā nav vis par brīvību, kas ir klaja necieņa pret savu sirds dāmu, kad vīrs paceļ cepuri un brīvdienās kā brālis laivinieks aizpeld, kur acis rāda, bet ko citu. Sievām svarīgi ir saprast, ka nevajag būt par korķi visām vīra pudelēm. Arī vīram vajag kādu mirklīti sev, kad viņš ir pats, nevis vīrs, tēvs vai darbarūķis. Un ļoti svarīgi ir šo vajadzību apzināties. Kad vīrs jutīs brīvību, nevis nemitīgo kontroli, viņš nejutīs vajadzību nozust. Tāpat ir arī ar sievietēm, un lieliski ir tad, kad viens otru šajā jautājumā saprot. Protams, ir brīvie putni, kas ar savu dzīvi pierāda, ka nav spējīgi dzīvot ģimenes dzīvi, jo deniņi sirmi un vēl joprojām nav izballējušies. Šo problēmu vajadzētu atrisināt jau laicīgi, nostādot kungu fakta priekšā — vai nu plostošana un ballītes, vai nu ģimene. Piķi ar medu kopā nav ko maisīt! Kamēr no sievas puses netiks izdarīts šāds solis, ģimenes dzīvē nekas nemainīsies un būs nebeidzamais purva stāsts. Jā, tas var nozīmēt arī šķiršanos, bet kas ir labāk — mocīties necieņas upē vai cienīt sevi un pieņemt šādu lēmumu, ja vīrs neko negatavojas mainīt? Arī tā ir cilvēka brīva izvēle, tāpēc nekādu auklēšanos pavisam noteikti nevajag. Statistika būtu gaužām bēdīga, ja apkopotu datus, cik no tādiem galu galā nākuši pie saprašanas. Ja cilvēks negrib mainīties un tas dzīvesveids viņam patīk, tad no malas neko tādam palīdzēt nevar. Un neviens atklāsmes brīnums no debesīm uz galvas vīra kungam neuzkristīs. Kamēr nav paša kauciens pēc izmaiņām, tikmēr ātrāk slotas kāts uzziedēs, nekā cilvēks no tumsas aizies gaismā.
Ja sieva ceļ namu un ir mājas iedzīves dvēsele, tad būtu lieliski, ja ar tādiem uzdevumiem viņa neapkrautu savu mīļoto, jo visam ir jābūt balansā. Arī tas viņam var šķist kā nebrīvība. Ir pazīstami vīri, kas burtiski uzelpo, kad otrā puse ar draudzenēm aizbraukusi uz veikaliem, jo citādāk viņa pielīp kā dadzis un nelaiž ievilkt elpu ne uz brīdi. Cilvēkam liekas, ka nosmaks. Gluži kā pārāk cieši uzsieta kaklasaite, kura tiek savilkta arvien ciešāk un ciešāk. Pienāk brīdis, kad vīram tas tik ļoti piegriežas, ka tas var sākt melot un visiem veidiem notīties kā kamoliņš kaut uz brīdi, jo vienkārši pietrūkst skābekļa.
Bailes nebūt labākajam
Kad vīrs saprot, ka savā ģimenē ir labākais, viņš jūtas drošs un pārliecināts par sevi. To pārliecību rada uzslavas, pateicība un prieks ģimenes acīs, kad tētis un vīrs pārrodas mājās. Pa strīdam gadās visiem, bet tiem nevajadzētu graut neviena laulātā pašcieņu. Kā jau iepriekšējā sievu lapā minēju, strīdēties arī ir jāprot, un tas pavisam noteikti nav jāpavada ar durvju ciršanām un asu vārdu apmaiņu vai klusēšanu nedēļas garumā. Ar priekšniecību taču dūres nevicinām un kolēģus arī nelamājam, ja radušās domstarpības. Kāpēc mājās pret cilvēkiem, kurus mīlam, varam pacelt balsi un runāt pat nicinoši? Vai tad mīlestībai nav augstāka pakāpe par cieņu? Ja pret to, ko cieni, izturies pieklājīgi, tad kāpēc pret to, ko mīli, vari izturēties kā pret ienaidnieku? Tas šķiet pavisam neloģiski, ne tā? Citreiz vienkārši jāsāk domāt, ko sakām un kā uzvedamies, jo tas ļoti palīdz. Domāt pat ir veselīgi, un tas pat ir ieteicams, kā mēdzu pasmaidīt. Ja rodas problēmas, var vienkārši apsēsties un neskaidrības, pārpratumus vai savus uzskatus pamatot un izrunāt. Un jāmāk ir klausīties, tādēļ nepietiek vien pateikt: «Man ir taisnība tāpēc, ka tā vienkārši ir!» Tas šķiet absolūtais egoisms un nespēja būt civilizētam indivīdam. Te bieži vien rodas jautājums par to, kas ģimenē ir galvenais — vienprātība un miers vai arī savas taisnības nostiprināšana par katru cenu? Vai tad paša nams ir kaut kāds cīņu lauks?
Baidās neattaisnot cerības
Jā, vīriem, tāpat kā sievām ir bailes, ka nespēs izpildīt savus pienākumus un pienācīgi nodrošināt ģimeni. Vīriešiem tas varbūt ir daudz vairāk izteikts. Ja viņiem šķiet, ka pelnīšana ir pats galvenais uzdevums, tad tas šķiet diezgan bēdīgi. Vērtīgi būtu paskubināt vīra kungu pavērties plašāk, lai tas ieraudzītu, ka ģimenei bezgala svarīgs ir kvalitatīvi kopā pavadīts laiks. Un vai tie šķietami nesvarīgie brīži, pastaigas, sarunas pie tējas tases, smiešanās pie televizora ekrāna, skatoties komēdiju, nav tie, kurus atceramies visu mūžu? Dzīve ir piepildīta ar materiālām lietām, pat pārbāzta ar tām, tāpēc pavisam noteikti cilvēks no bērnības paņem līdzi šos skaistos kopības mirkļus. Nav jau noslēpums, ka bailes cilvēku sasaista, un bieži vien tas, no kā mēs baidāmies, ar mums arī notiek. Bailes tāda negatīvā ticība vien ir. Un tas, kam mēs ticam, arī īstenojas mūsu dzīvē. Tās bailes sasaista cilvēku pavisam noteikti. Šajā sakarā gribas pieminēt tādu negatīvu tendenci, kas atnes mazvērtību un ar kuru, šķiet, ik pa reizei sastapties nākas ikvienai, proti, runāšanu aiz muguras. Tā ir briesmīga kļūda gan no sieviešu puses, gan arī vīriešu. Pavisam nefeini ir tad, kad problēmas, kuras ir attiecībās, tiek nestas ārpus mājas un ļoti detalizēti apspriestas ar paziņām, draudzenēm un citiem. Tādai rīcībai pienākas lielais fui. Ja vīrs uzzina, ka ir aprunāts vai apspriests, tas grauj viņa pašapziņu. Brīnišķīgi ir tad, kad tiek runātas labas lietas, bet arī nevajag aizrauties ar pārspīlēšanu un piesegšanu. Citreiz visiem redzams, kas par tipiņu ir sievietes otrā puse, un tad, kad mīļotā runā klajus melus, dziedot odas par savu dārgo, bet ar tonālo krēmu ir aizķepējusi zilumu, tas nepavisam nav lāga. Vairāk izskatās pēc klaunu parādes. Tādas tendences var būt līdzatkarīgām sievām, kuras vīrs ir piesējis sev un savam alkohola vai narkotiku purvam. Dāma mokās un neredz dzīvei jēgu, bet atklāti to cenšas neizrādīt, un dara tieši otrādi — pārspīlēti pieķeras katrai prieka drupačai, kuru atmetis vīrs. Tā viņa cenšas piesegt bailes, ka par ģimenes nelaimi kāds uzzinās. Vai arī sadragātā sievietes dvēsele grib visiem izkliegt: «Mani arī mīl! Es arī esmu sieviete! Re, ko viņš man nopirka!» Viņai šķiet, ka ir laimīga, saņemot dāvanā zeķubikses, kuras vīrs uzdāvinājis pēc piecu gadu uzmanības tuksneša laika. Tad nu tā ir lielā laime, par kuru jāpaziņo visiem, bet sakāpinātā sajūsmā un apdziedāšanā. Tas no malas ne pēc kā nesmaržo. Vēl pārspīlētās rūpes un uztraukumi par enkuru, kas piemeties nelaimīgo dzīlēs, — tas viss iznīcina un pazemo.
Vislielākās bailes — pazaudēt savu autoritāti
Par to jau tika minēts pirmajā apakšpunktā, taču šīs bailes vajadzētu akcentēt vēl un vēl, jo tā patiešām ir vislielākā nelaime laulībā un ģimenē, ja vīrietis pazaudē autoritāti sievas acīs. Cieņas zaudēšana ir attiecību iziršanas iesākums, jo cieņa vīrietim ir vienādības zīme ar mīlestību. Tas ir kā pašsaglabāšanās instinkts. Jā, bieži vien vīra kungs uzvedas tā, ka no sievas puses cieņu parādīt nav iespējams, bet, ja runājam ne par traģiskām situācijām, visu var labot ar labas gribas aktu un apņemšanos. Un sieva ir tā, kas veido nama atmosfēru. Ir jānoliek pie malas sava paštaisnība, nepiedošana un citas pretenzijas, ja ir vēlēšanās sakopt savu mīlestības dārzu, lai tas neaizaugtu nezālēs. Tās saaug pašas par sevi, bet neizravēsies pašas gan, tāpēc jādarbojas. Lieliska rozīnīte kā iesākums būtu vismaz reizi mēnesī veltīt tikai sev, aizbraucot, piemēram, pie dabas krūts vai uz kādu īpašu vietu, kas saistās ar jaukiem dzīves brīžiem. Vārdu sakot, jābūt aktīvā pozīcijā.
Baidās no sieviešu emocijām
Nezināmais baida — tā laikam ir mūžsena patiesība. Un vīrieši nespēj saprast sieviešu emocijas, kas brīžiem ir neprognozējamas. Vīrs, ja viņam to nepasaka, nesaprot, kad ir jāapskauj, kad jāpaklusē un kad galu galā nevajag tuvoties. Vīrietis savu sievu iemīlēja pēc pozitīvām emocijām, kas veido sievietes tēlu un kopbildi. Tas ir tas, kas viņu piesaistīja, bet, ja pēc laika emocijas atklājās citādākā spektrā, vīrs domā: «Kur palika tā humora pilnā un jaukā sieviete? Kāpēc agrāk smējās par maniem jokiem, bet tagad liek apklust? Kas ir noticis?» Svarīgi ir vīram pateikt, kāpēc ir tādas emocijas un kas tās izsauca. Vīri patiešām klausās un saprot, ja to paskaidro, un tā nav nekāda mistika. Lai gan vīrieši teic, ka sievietes mēdz manipulēt ar asarām, citreiz tās vienkārši birst pašas no sevis, tikai tad vīrs nesaprot, ko darīt šādās situācijās, tāpēc mēs drīkstam pateikt, ka vajag, piemēram, cieši apskaut.
Bailes no sarkasma un ironijas
Jā, arī tādas var būt vīrieša bailes. Var šķist, ka tie tik tādi jociņi vien ir, bet vīrietis baidās no ironijas, jo to indi uztver kā naža dūrienu un kā tiešu pazemojumu, kas liek ieņemt aizsardzības pozīciju. Tā savukārt var izpausties visdažādākā veidā — kā novēršanās, klusēšana vai arī tādas pašas indes šaušana pretī, kas, protams, var izvērst lavīnu. Ja jokojam, tad tā tieši, netoksiski un ar pozitīvu noti! Nav jau noslēpums, ka sievietēm bieži vien gluži vai mēle niez, lai uz kāda aizvainojuma un atriebības pamata ko neizspļautu, jo nav varējušas ar šo problēmu tikt galā, un kaut kur taču tas viss jāizšauj. Bet vai tas ir vajadzīgs un atnesīs gaidīto gandarījumu?
Mēs jau bieži nezinām cilvēka dvēseles ievainojumus, tāpēc, nelāgi pajokojot, varam kādam uzplēst dziļas rētas. Iznīcinoša ironija ir tad, ja tiek pasmiets par vīrieša izskatu. Lai arī šķiet, ka sievietes tikai uztraucas par savu ārieni, bet visiem vīriešiem liekas, ka viņi ir krasavčiki, tomēr komentāri un replikas par kādām nepilnībām, kas arī ir tīri subjektīvs spriedums, var ļoti ievainot. Kādās sarunās nācies dzirdēt, ka bārda tiek audzēta dubultā zoda dēļ, kādam kompleksi, jo pasmiets par mazo augumu vai lielo vēderu, bet kādam citam pat par mazu kājas izmēru. Vai tas nav galīgi aplami? Kur ir rakstīts, kādam tad tam ideālajam vīrietim ir jābūt? Vai katram cilvēkam nav savas gaumes? Un vai nav tā, ja patīk cilvēka sirds, tad pilnīgi vienalga, kādā krāsā viņam acis un cik lieli muskuļi?