Izskanējis jubilejas koncerts dabas katedrālē Tiguļkalnā

Kultūra

Zem «augusta debesīm augstām» aizvadītajā sestdienā jau desmito gadu Tiguļkalna ozolu ielokā komponists Raimonds Tiguls pulcēja savus mūzikas draugus un domubiedrus, lai kopā baudītu mūziku izcilu mākslinieku izpildījumā un kārtējo reizi apliecinātu — šādi dvēseli bagātinoši mirkļi iespējami vien šeit — augstākajā no pilsētas pakalniem.
Lietus, kas laiku pa laikam par sevi atgādināja pēc ieilgušās prombūtnes, nebija par traucēkli kuplajam klausītāju pulkam, bet pat iekļāvās kopīgajā mūzikas plūdumā, īpaši jau atskaņojot Raimonda Tigula oratoriju «Jūras grāmata».
Koncerta ievadā,
pēc dziesmas «Augusta debesīs augstās» solo izpildījuma, Raimonds Tiguls atsauca atmiņā mirkli pēc devītā koncerta Tiguļkalnā, kad viens no Rīgas zēnu kora puišiem viņam teicis: «Komponist, es gribētu, lai šeit notiek simts koncerti!» «Es saku: «Draudziņ, tā arī darīsim — simts mēs varam — tālāk skatīsimies,»» smaidot klausītājiem atklāja komponists un, atskatoties uz Tiguļkalnā aizvadītajiem koncertiem, veltīja sirsnīgu paldies par atbalstu Talsu novada pašvaldībai, aicinot pie mikrofona novada domes priekšsēdētāju Sandru Pētersoni. Viņa neslēpa prieku par to, ka «jau desmito reizi mums ir iespēja tikties Tiguļkalnā, kur 19 ozoli, smeļoties zemes spēku un krustojot savas saknes, stiprinot cits citu, tiecas uz sauli, tiecas uz pasauli.» «Tas ir mirklis, kad es, klausoties mūziku, domāju par savām saknēm…» viņa bilda. Komponists aicināja uz skatuvi arī Haraldu Kronbergu, kuram un uzņēmumam SIA «Vika Wood» pateicoties, jau desmit gadus koncerta apmeklētājiem ir lieliskā iespēja baudīt šo pasākumu par brīvu. «Mūsu kokzāģētavas uzņēmumam vienmēr bijis liels prieks atbalstīt šo burvīgo pasākumu, jo mums katram ikdienā ir savas rūpes, savs skrējiens, bet, esot šeit un klausoties Raimonda mūziku, mums ir iespēja apstāties un baudīt kaut ko skaistu un tīru. Tāpēc aicinu visiem ķert šo mirkli un elpot ar sirdi,» sacīja H. Kronbergs.
Paldies komponists teica arī pasākuma atbalstītājam Jānim Apsītim un uzņēmumam SIA «Kurekss». «Esot šeit katru gadu klāt, es redzu, kā dzimst tradīcija. Brīnišķīga mākslas un kultūras tradīcija, un, tradīcijai dzimstot, tā kļūst par kultūras sastāvdaļu. Es tagad ar prieku varu teikt, ka tava iesāktā tradīcija tagad kļuvusi par mūsu kopīgās kultūras sastāvdaļu. Un tu mani nomierināji, ka 100 gadus tas turpināsies, tātad vismaz mūsu dzīves laikā šī tradīcija turpināsies,» Raimondam un klausītājiem sacīja J. Apsītis, uzsverot, ka ar viņa pleca atbalstu komponists varot rēķināties vienmēr.
Kā pirmais viesis
uz skatuves kāpa Andrejs Osokins. «Man ir liels gods būt Tiguļkalnā un redzēt jūs tik kuplā skaitā,» vakara apmeklētājus uzrunāja izcilais pianists, pirms sēdās pie akustiskā flīģeļa. «Tas ir fantastiski — jūs sēžat tieši zem šiem skaistajiem kokiem, un tas ir tik brīnišķīgi kā pasakā, un man ir liels aizkustinājums šeit spēlēt. Es sākšu ar Raimonda mūziku, kura ir ļoti sirsnīga un spēj aizkustināt visdziļākās dvēseles stīgas.» Andrejs Osokins deva iespēju arī apbrīnot viņa klavierspēles virtuozitāti, skatītājiem vērojot, kā pianists atskaņo Džordža Geršvina kompozīciju «Cilvēks, kuru es mīlu», «dancinot» flīģeļa taustiņus tikai ar kreiso roku. «Man tā tēma tā iepatikās, ka es sarakstīju tādu virtuozu fantāziju vienai — kreisajai — rokai, lai ir sarežģītāk. Skatieties ļoti uzmanīgi, jo, ja es sākšu pielietot labo roku, nevis tikai piecus pirkstus, tad obligāti kliedziet: stop!» pirms skaņdarba skatītājus brīdināja slavenais mūziķis, kura brīdinājums, protams, izrādījās gluži lieks.
Jau otro reizi
Tiguļkalnā diriģenta Māra Sirmā vadībā skanēja arī Valsts akadēmiskā kora «Latvija» brīnišķīgās balsis. Komponists atklāja, ka tieši pēc viņa drauga Māra aicinājuma 2007. gadā uzrakstīt skaņdarbu ciklu garīgās mūzikas festivālam radusies arī dziesma «Dod, Dieviņi» un vēl daudz citu kormūzikas skaņdarbu.
«Vienkārša meitene no Rēzeknes, no zilo ezeru zemes, un aiznesusi Latvijas vārdu ļoti tālu pasaulē, muzicējusi pasaules skaistākajās, lielākajās koncertzālēs un šobrīd ir Elbas un arī Ventspils koncertzāles ērģeļu patronese,» pēc vairākām dziesmām kora «Latvija» izpildījumā nākamo viesi — «ērģeļu karalieni» — Ivetu Apkalnu pieteica Raimonds Tiguls. «Esmu ļoti priviliģēta, jo mans instruments ir karalisks instruments, kas atrodas baznīcās, katedrālēs, skaistās koncertzālēs. Esmu spēlējusi jūras katedrālē pie jūras, skulptūru parka katedrālē, bet ne reizes neesmu spēlējusi īstā dabas katedrālē šo spēcinošo ozolu ielokā,» atzina Iveta Apkalna un deva klausītājiem iespēju novērtēt speciāli viņai Raimonda Tigula komponēto pirmatskaņojumu «Spožā zvaigzne», kurā saklausāmas arī Talsu luterāņu baznīcas zvana skaņas.
Bet pēc Pētera Vaska kompozīcijas
«Te Deum» slavenās ērģelnieces izpildījumā bija pienācis laiks arī centrālajam muzikālajam notikumam — Raimonda Tigula oratorijai «Jūras grāmata» ar Noras Ikstenas libretu, kura atskaņošanā diriģenta Māra Sirmā vadībā vienojās Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts koris «Latvija», Ventspils sieviešu kora «Venda» dziedātājas, ērģelniece Iveta Apkalna un solists Mārtiņš Klišāns.
«Skaņdarbu sarakstīju pirms diviem gadiem kopā ar rakstnieci Noru Ikstenu, un man bija sapnis, ka mēs šo skaņdarbu varēsim atskaņot šeit, Tiguļkalnā,» atklāja oratorijas autors un nosauca skaņdarba daļas — ērģeļu ievads, «Radību jūra», «Jūras buramvārdi», «Mūžības jūra», «Lībiešu jūra», «Bēgļu jūra», «Dzeguze kūko», «Cerību jūra», «Lūgšanas jūra» un fināls «Mīlestības jūra».
Emocionāls bija oratorijas autora stāsts, kas devis ierosmi daļai «Dzeguze kūko»: «Kad 1989. gadā sāku mācīties Ventspils mūzikas vidusskolā, es dzīvoju pie vienas kundzes Pārventā, kuras dēls 1965. gadā ar mazu laiviņu pārbēga no Ventspils uz Gotlandi. Tante nebija savu dēlu redzējusi gandrīz 25 gadus. Kad 1989. gadā bija radusies pirmā iespēja aizbraukt uz Zviedriju, es biju klāt tajā emocionālajā brīdī, kad kundze, kurai bija jau 80 gadi, pēc 25 gadiem satika savu dēlu. Viņi satikās Stokholmas lidostā, tur bija stikla siena, un viņi kādas piecas minūtes stāvēja katrs savā sienas pusē un skatījās viens uz otru.»
Kad bija izskanējusi beidzamā oratorijas daļa «Mīlestības jūra» ar Mārtiņa Klišāna solo dziedājumu, kuru nebeidzamo aplausu dēļ nācās atskaņot divas reizes, pēc tradīcijas desmit gadu garumā koncertu dabas katedrālē noslēdza Raimonda Tigula dziesmas, kuras nu jau būs apguvusi vai visa latviešu tauta, — «Lec, saulīte» un «Dod, Dieviņi».
«Labi gan, ka atbraucām!» pēc koncerta ļaužu pūlī dodoties pa kalnu uz leju, ausī nejauši iekrīt kādas garām ejošas kundzītes sacītais. «Jā, un lietus ar nemaz netraucēja…» viņai piekrīt otra.