«Jābūt gatavam nesaredzēt rezultātu uzreiz»

Personības

Agroresursu un ekonomikas institūta Stendes pētniecības centra vadošā pētniece Māra Bleidere savā dzīves ceļā piedzīvojusi gan kāpumus, gan kritumus. Viņa allaž centusies pieņemt jaunus izaicinājumus, bet ne vienmēr viss noritējis kā pa diedziņu. Intensīvi rakstura ziņā un profesionāli viņas personību veidojušas studijas doktorantūrā un pirmie soļi pētniecībā. Lielu lomu spēlējušas arī iekšējās cīņas, kas mācījušas uzdrīkstēties, pārvarēt un pieņemt lietas tādas, kādas tās ir.
Neizdzēšamus nospiedumus Māras dzīvē atstājusi bērnība Ludzas rajona Malnavā — šis periods viņas dzīvē bijis īpašs. «Vecāki pēc augstskolas beigšanas uzsāka darba gaitas Malnavas sovhoztehnikumā, kur darbojās kā pasniedzēji, — mamma mācīja lopkopību, bet tētis — agronomiju. Visa mana apzinātā bērnība ir pavadīta Malnavā. Ģimenē bijām četri bērni — vispirms pasaulē nāca brālis, pēc diviem gadiem — māsa, un vēl pēc četriem gadiem — es. Pastarīte Ilzīte mammai piedzima nopietnākā vecumā — astoņus gadus pēc manis. Tētis ir nācis no desmit bērnu ģimenes. Bērnībā viņš dzīvoja dziļos laukos — turpat netālu esošajā Uguļevā. Viņš jau no bērna kājas bija radināts pie darba un gadu gaitā iesaistīja lauku darbos arī mūs. Mamma vairāk bija pilsētas meitene, bet uzskatīja sevi par vidzemnieci, jo pa vasarām brauca uz Vidzemi pie omammas. Smiltenē mamma pabeidza zootehniķus, un tad pa zootehnikas līniju turpināja izglītoties augstskolā. Tētis strādāja dažādos amatos — bija gan pasniedzējs, gan atbildīgais par ražošanas jautājumiem lielajās saimniecībās. Mēs, bērni, visur piedalījāmies un visu redzējām. Tētis skolēniem gatavoja dažādus uzskates materiālus, paralēli iestājās aspirantūrā un aizstāvēja doktora disertāciju. Redzējām, kā vecāki attiecas pret lietām un kāda ir viņu dzīves uztvere… Caur to mums tika ielikts pamats dzīvei,» atklāj Māra.
Brīvajos brīžos viņa ciemojās pie vecvecākiem Uguļevā — 15 kilometru attālumā no Malnavas. Īpaši spilgti Mārai atmiņā iespiedusies vistu kladzināšana, silta piena smarža, dziļā aka ar vindu, mazais dīķītis un sīkās nātrītes, kas dzēla kā negudras. Tā kā viņas tētis spēlēja galda tenisu un vadīja šaušanas nodarbības, arī šajās nodarbēs bērni tika iesaistīti.
Pamats turpmākajai izaugsmei
Mācoties 6. klasē, Māras tētim piedāvāja strādāt par auzu selekcionāru, un ģimene pieņēma lēmumu pārcelties uz Dižstendi. Tas vecākiem bija liels izaicinājums, un arī Māras dzīvē šis laika posms nebija viegls. «Man pusaudžu gados bija latgaliešu izloksne, līdz ar to bija diezgan grūti iedzīvoties. Bija lietas, kas man nepatika un ko es nevarēju pieņemt. Biju iesākusi iet mūzikas skolā, bet, atbraucot šeit, veselu gadu izlaidu. Teicu, ka eju uz mūzikas skolu, bet realitātē negāju. Beigās vecāki to, protams, uzzināja, bet pasniedzēji bija pretimnākoši un mūzikas skolu pabeidzu. Mūzikai manā dzīvē ir liela loma — tā kā stīga vijas cauri manai dzīvei — gan sev, gan cilvēkiem par svētību. Ja es būtu palikusi Malnavā, iespējams, mans ceļš būtu izvērties citādāks. Šobrīd savu dzīvi varu sadalīt divos posmos — dzīve pirms pārcelšanās un pēc pārcelšanās. Šeit mana dzīve vairāk pagāja ģimeniskā lokā. Tētis strādāja par selekcionāru, un es burzījos līdzi. Gāju līdzi tētim, kopā vērtējām veldres un slimību izturību… Ilgus gadus mums mājās bija tenisa galds — mēs visi galda tenisu mākam spēlēt diezgan labā līmenī. 90. gadu sākumā pastaigas laikā mamma uzgāja lauku māju, tepat pusotra kilometra attālumā, un vecākiem izveidojās draudzība ar saimnieci. Galu galā dzimta nolēma pārdot māju maniem vecākiem. Mums bija lauki, gotiņa, cūkas, līdz ar to neizpalika biešu ravēšana, siena vākšana un malkas talkas. Tur ir pagājusi mana ikdiena un manu bērnu bērnība. Esam ņēmušies ar dažādiem lauksaimniecības darbiem un diezgan daudz strādājuši. Ir bijušas lietas, ko es šobrīd darītu citādāk nekā mani vecāki, bet tas bija nopietns pamats manai turpmākajai izaugsmei,» uzsver Māra.
Dzīves ceļā — īstie cilvēki
Viņas karjeras izvēle iezīmējās, jau mācoties skolā. «Neteikšu, ka skolā biju pirmrindniece, — 9. klasi beidzu ar četriniekiem un piecniekiem. Vidusskolā mana vājā puse bija matemātika, bet galā tiku. Man vairāk padevās humanitārie priekšmeti. Gāju krievu valodas novirziena klasē — krievu valodu pasniedza skolotāja Jurkevica. Pēc 9. klases mana audzinātāja bija skolotāja Spicberga. Skolas gadi pagāja bez tusēšanās un čupošanās, bet man ceļā patrāpījās cilvēki, kuri mani uzmundrināja un man noticēja. Viens no šādiem cilvēkiem bija skolotājs Lukjanovičs. Pēc stundām vienmēr gāju pie viņa trenēties. Vieglatlētikas jomā man sportisku panākumu nebija, bet šo laiku atceros ar pozitīvām emocijām. Toreiz starp zinātniskajiem institūtiem notika arī starpinstitūtu sporta sacensības, kurās spēlēju galda tenisu. Sports un mūzika, ejot cauri ikdienai, man ir daudz palīdzējuši.
«Iekšēji jutu, ka tā nav mana vieta»
Tā kā man patika bioloģija un viss, kas saistīts ar lauksaimniecību, karjeras izvēle nāca likumsakarīgi — iestājos Latvijas Universitātē Bioloģijas fakultātē. Pēc 9. klases gan man bija dilemma. Kopā ar mammu aizbraucām uz Mediņa mūzikas vidusskolas atvērto durvju dienu, bet pa šo ceļu tomēr neaizgāju. Pēc vidusskolas, sešus gadus studējot Bioloģijas fakultātes neklātienē, paralēli uzsāku darba gaitas Stendes graudaugu selekcijas institūtā. Pēdējā studiju kursā nodibināju ģimeni, tad jau dzima bērni, un darba gaitās bija pārtraukums. Kad bērni bija bērnudārza vecumā, atbalstot vīra biznesu, piecus gadus strādāju tirdzniecības jomā. Mums bija mazs veikaliņš, kur biju pārdevēja. Iekšēji jutu, ka tā nav mana vieta. Laikā, kad attiecībās iestājās krīze, manā dzīvē ienāca ticība Dievam. Dieva tuvums man vienmēr ir bijis klātesošs. Ikdienā piedzīvotais un pārdzīvotais ir veidojis mani kā cilvēku. Esmu mācījusies uzdrīkstēties, pārvarēt un pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Iekšējās cīņas uz ārpusi parasti netiek rādītas, bet tas viss veido mūsu dzīvi,» pārdomās dalās Māra.
Plašākas iespējas un lielāki izaicinājumi
Pēc iekšējās lūgšanas drīz nāca piedāvājums strādāt — Māra pieņēma vasaras kviešu selekcionāra vietu, un līdz ar to viņas dzīvē sākās jauns posms. «Pieņēmu piedāvājumu atgriezties tur, kur strādāju iepriekš… Arī tas bija izaicinājums. Sapratu — ja es tur vēlos būt un strādāt, man jāmācās un jāpieaug. Iestājos maģistratūrā un paralēli pilnveidojos. Pirmajā uzstāšanās reizē konferencē iestudēju savu uzstāšanās runu, jo pēc dabas biju diezgan kautrīga. Iemācījos tekstu no galvas un pārliecinoši norunāju. Auditorija, protams, to nenojauta, bet tāds bija mans ceļš. Pēc tam turpināju studijas doktorantūrā. Arī šie gadi bija izaicinājumiem un piedzīvojumiem pilni. Doktorantūras laikā man bija iespēja doties uz vismaz pieciem doktorantu kursiem ārvalstīs. Mans angļu valodas līmenis nebija augsts, jo skolas laikā tika ielikti tikai sarunvalodas pamati. Ar lauksaimniecību saistīto angļu valodu apguvu praktiski no nulles. Es vienmēr esmu centusies pieņemt jaunus izaicinājumus, kaut arī liekas — tas nebūs man pa spēkam. Studiju laiks un darba gaitas ir bijis intensīvs manis veidošanas laiks — gan rakstura ziņā, gan profesionāli. Beidzot doktorantūru, pavērās plašākas iespējas un lielāki izaicinājumi, kas saistīti ar projektu vadību, jaunām prasmēm un lielāku atbildību. Ne tikai valsts, bet arī starptautiskā līmenī.
Iepazīstot dažādu zemju īpatnības
Man ir laimējies, ka darbs ir tepat un mana ikdiena paiet vienā vietā. Mans amata nosaukums ir vadošā pētniece. Izmērāmais darba rezultāts ir zinātniskie raksti un dalība projektos. Gada beigās iesniedzu atskaiti par to, kas šajā jomā ir paveikts. No tā ir atkarīgs finansējums, kāds institūtam tiks piešķirts. Darbs vairāk ir saistīts ar radošu, intensīvu rakstīšanu, pētījumu datu apstrādi un analīzi, gatavošanos prezentācijām, projektu un projektu atskaišu rakstīšanu. Viens no šādiem projektiem ir vasaras miežu selekcionāra darbs, kas arī ir ļoti radošs un daudzveidīgs, — sējumu plānošana, dažādu šķirņu izvērtēšana un tūlīt klāt būs arī ražas novākšana. Nākamgad Rīgā plānojas liels pasākums — starptautisks miežu ģenētikas simpozijs, kas dažādās pasaules valstīs notiek ik pēc četriem gadiem. Esmu uzņēmusies vadību simpozija zinātniskās programmas satura sagatavošanā un piedalos organizēšanas darbā. Ļoti ceru, ka izdosies tikties klātienē. Kad nebija ceļošanas ierobežojumu, dalība dažādās konferencēs bija viena no darba vajadzībām. Man ir bijusi iespēja apceļot un pabūt dažādās interesantās valstīs. Viseksotiskākā valsts ir bijusi Ķīna. Vakaros kopā ar citiem konferences dalībniekiem parasti rodam iespēju izstaigāties un iepazīt katras zemes īpatnības,» ieskatu darba gaitās sniedz pētniece.
«Dievs man ir devis otru iespēju»
Māra atzīst, ka šis darbs prasa arī pacietību. Tāpat kā dzīvē — jābūt gatavam nesaredzēt rezultātu uzreiz. «Mazie vaļasprieki, piemēram, dārzkopība, kur tu redzi rezultātu uzreiz, balansē ikdienas darbu, kas ne vienmēr dod acīmredzamu gandarījumu. Protams, vēlāk gandarījums atnāk. Man dzīvē ik pa laikam atnāk periodi, kad gribas iemācīties kaut ko jaunu. Esmu apguvusi biškopības lietas, šobrīd man ir trīs saimītes, esmu apguvusi klūdziņu pīšanas pamatus, filcēšanu un citus rokdarbus… Labprāt darbojos ar dārzkopību, esmu iestādījusi vīnogu audzīti, šovasar gribu iestādīt krūmmellenes… Zināmā mērā rušināšanās un saikne ar zemi ir pārmantota no vecākiem. Protams, arī mūzika nekur nav pazudusi. Apguvu ģitārspēli pie Normunda Priednieka un regulāri muzicēju draudzes «Talsu Kristīgā sadraudzība» slavēšanas grupā. Darbošanās draudzē, iespēja slavēt un dziedāt mani piepilda, palīdz darbā un attiecībās ar līdzcilvēkiem. Pateicoties mazdēlam, esmu nopirkusi digitālās klavieres — ģitārspēle man ir palīdzējusi atgriezties pie klavierspēles, un es ar prieku šobrīd uzspēlēju.
Bērni ir izauguši, un man par viņiem ir liels prieks! Mārcis ir beidzis Ventspils Augstskolas maģistratūru elektronikā un strādā Ventspils Augstskolā, bet Arta pabeidza māszinības fakultāti Latvijas Universitātē. Dievs man ir devis otru iespēju, un esmu otrreiz apprecējusies. Attiecības atnāca tad, kad biju tām atkal gatava. Ejot cauri ģimenes krīzes momentiem un dažādiem izaicinājumiem, sapratu, ka bez Dieva mana dzīve būtu daudz citādāka. Pateicoties Viņa klātbūtnei un palīdzībai, viss ir sakārtojies. Mana dzīve balstās uz garīgā principa — cenšos darīt to, kas ir patīkami Dievam, un attiecībās ar līdzcilvēkiem uzturēt mieru un saskaņu. Ja šī joma nav sakārtota, tā ietekmē visas pārējās dzīves jomas,» pārdomās dalās Māra.