Talsu VēstisLai kā gāja pēckara gados, jāsaka, latviešu puikas motosportā rāva vaļā uz nebēdu. Beiguši krāmēties ar kara atstātajiem šaujamrīkiem, sāka riktēt un rīkot sacensības visa veida braucamajiem. No sākuma ar trofejniekiem, tad nāca rīkojums — tikai ar PSRS ražotajiem. Tā, galvenokārt pilsētās, izauga ķeneri metāla apstrādes jomā. Virpoja, metināja, konstruēja un, protams, ārdījās pa izveidotajām trasēm kā negudri. Radās motoklubi, motosekcijas. Bija gan vīri ar kara rūdījumu, gan jauni puikas ar nežēlīgu gribu pierādīt sevi mototrasē. Latvijā startēja galvenokārt motokrosā, šosejā. Ļoti spēcīgi ne tikai trasēs, bet arī konstruējot un pārbūvējot motociklus, bija Kārlis Ošiņš, Eduards Kiope, Rešetņiku dinastija, Edvīns Ķirsis, Andris Kļaviņš un Gunārs Draugs. Tika plūkti lauri pasaules, Eiropas mērogā, nerunājot par PSRS republikām. Lai piedod man pārējie laureāti, visus nenosauksi. Katrā pilsētā bija savi elki, tā saucamie spiceri.
Pirms gadiem Rīgā, Biķernieku trasē, tika uzstādīts piemineklis motosporta leģendām Kārlim Ošiņam un Eduardam Kiopem (Eduards šo trasi veidoja). Šogad motosporta veterānu klubs noorganizēja pie krāšņā pieminekļa piemiņas brīdi. Sapratu, ka jāņem dalība ar motociklu, kāds bija Kārļa ugunsvēmējs, — ļoti rets modelis (K—250, tā sauktais kovris). Tā nu tur tikāmies — ne tik jaunie motociklu dresētāji. Viss gāja, kā jau nākas, arī mans kovris nelēca ne sitams. Bet šito prieku — uz starta mani stumdīja gan moto federācijas ilggadējā vadītāja Inta Treilone, gan AAK priekšsēdētājs Agris Šmits! Pats galvenais — mēs atsaucām atmiņā dažādus brīžus — gan ar medāli kaklā, gan bešā. Nācām pie slēdziena, ka lielāko gandarījumu atstāja nervus kutinošie atgadījumi trasē un kuriozi. Nu tad izgaršojām atkal to adrenalīnu, kaut tikai runās.
Runājot par retro braucienu šogad Pastendē, gaidīsim bargo likteņa lēmumu caur valdības vīriem. Ja visžēlīgi dos zaļo gaismu, Pastendē atkal dārdēs un rībēs. Gaidām!
Alfrēds Zamockis,
motociklists līdz matu galiem (mati gan palikuši reti skaisti)
