«Nelaist garām nevienu iespēju, ko dzīve sniedz»

Rojenieks Kristers Straumers, kurš septembrī uzsāks gaitas vidusskolas pēdējā klasē, nelaiž garām nevienu iespēju, ko dzīve viņam sniedz. Jaunietis aktīvi piedalās dažādos ārpusskolas pasākumos un konkursos, kuros gūst dažāda līmeņa atzinības. Šobrīd Kristera lielākais gandarījums ir viņa 18 mēnešus ilgi izstrādātais zinātniski pētnieciskais darbs (ZPD), kurā tiek analizēta depresija un tās iezīmes Rojas vidusskolas skolēnu vidū. Kristers atkārtoti pierādījis, ka smags darbs un mērķtiecība atmaksājas, — darbs pēc vairākām kārtām un žūrijas izvērtējumiem Latvijas 45. skolēnu zinātniskās pētniecības darbu konferencē valstī ieguva 2. pakāpes godalgu.

— Esi pozitīvisma, neatlaidības un enerģijas pilns cilvēks, bet kāds biji bērnībā? Par ko sapņoji kļūt?
— Kad biju mazs, īpaši neatšķīros no tā, kāds esmu šobrīd. Biju ļoti aktīvs, vienmēr dzīvespriecīgs un atvērts. Bērnībā sapņoju kļūt par autobusa vadītāju, jo sanāca daudz pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Man kā bērnam ļoti nepatika braukt ar autobusu, jo vienmēr bija ļoti karsts un nācās sēdēt uz neērtajiem autobusa krēsliem. Vēlējos kļūt par šoferi, jo šoferi vienmēr sēdēja uz ērta krēsla un kondicionieris pūta vēso gaisu viņiem tieši sejā. Vēlējos tās pašas privilēģijas. Vēlāk gribēju kļūt arī par kosmonautu un zinātnieku.
— Šobrīd četru cilvēku komandas sastāvā no Rojas vidusskolas pašpārvaldes esat apstiprināti psihoemocionālās veselības veicināšanas projektā. Kādi ir jūsu galvenie pienākumi, uzdevumi un kāds ir jūsu personīgais un sabiedrības ieguvums?
— Augustā apgūsim zināšanas par psihoemocionālo veselību un dažādām atbalsta formām, lai nākamajā mācību gadā skolā varētu izveidot «Labsajūtas ceļakarti», kuras izstrādei un īstenošanai saņemsim 1000 eiro. Manuprāt, vislielākais ieguvums būs Rojas vidusskolas skolēniem — par to esmu pārliecināts, jo pēc mana pētījuma tika noskaidrots, ka ar depresiju saskaras puse no aptaujātajiem skolēniem. Protams, tas dos arī lielu gandarījumu.
— Kādas bija emocijas, uzzinot, ka Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas rīkotajā «Jauno politiķu skolā» esi ieguvis 3. vietu? Tavos plānos ietilpst arī studijas konkrētajā fakultātē un Politikas zinātnes nodaļā?
— Emocijas, protams, bija pozitīvas, taču biju visnotaļ šokēts par 3. vietas iegūšanu, jo neuzskatīju sevi par vienu no viszinošākajiem jauniešiem «Jauno politiķu skolā». Par studijām konkrētajā fakultātē vēl neesmu pārliecināts, taču man vienmēr nākas mainīt domas pēdējā brīdī, — tas padara ikdienu vēl aizraujošāku.
— Kā aizsākās tava interese par politiku? Vai to var savienot ar psiholoģiju?
— Interese par politiku aizsākās, kad mēģināju noskaidrot, kāpēc ar katru valdību nākas pieredzēt tās pašas problēmas, kas bija iepriekšējos gadus. Manuprāt, Latvijas politikas lielākā nelaime ir kreisā sociāldemokrātiskā spēka trūkums. Rietumu pasaulē, kur politiskā sistēma ir sakārtota, notiek konkurence starp labējiem un kreisajiem, kas kopsummā veicina valsts attīstību, nepieļaujot bezrūpīgu politisko dominanci.
Ja domājam par psiholoģijas savienošanu ar politiku, psiholoģija, manuprāt, ir neatņemama politikas sastāvdaļa. Kā piemēru varu minēt manis paša iepriekš aprakstīto situāciju. Šāda labējas politikas dominance ir radusies, jo latviešu tauta kaut kādā mērā ir psiholoģiski traumēta no laikiem, kad Latvijas teritorijā valdīja PSRS. Šobrīd jebkāds kreisais politiskais spēks ir traktējams kā komunisms, taču es aicinātu izvairīties no šāda pieņēmuma un katru partiju izvērtēt racionāli un individuāli. Psiholoģija arī sadzīvē ir ik uz soļa — ir svarīgi to izprast.
— Kas ārpus mācībām un dalības projektos ir tavi vaļasprieki? Kā pavadi savu brīvo laiku?
— Mīlu lasīt grāmatas, sākot ar Remarku un beidzot ar Sokrātu, man patīk skatīties filmas un, protams, bezgala ilgi diskutēt, taču visvairāk no visām nodarbēm man patīk gari pārgājieni pa Latvijas maršrutiem. Pārgājienos iepazīstu jaunus cilvēkus, dzirdu par viņu nodarbēm un dzīves atgadījumiem. Pirms nedēļas devāmies pārgājienā uz Latgali, kur, lai pieveiktu lielākus ceļa posmus, nācās braukt ar stopiem, kas bija neatkārtojams piedzīvojums. Automašīnās mūs uzņēma mācītājs un viņa ģimene, ārsti, studenti, ugunsdzēsēji, veikalu apsargi, zemnieki un arī pensionāri. Šis vaļasprieks dod iespēju izzināt cilvēkus dažādās vecuma grupās, kas tikai paplašina manu redzesloku un, iespējams, lauž stereotipus.
— Šajā mācību gadā izveidoji zinātniski pētniecisko darbu psiholoģijā ar nosaukumu «Depresijas izpausmes Rojas vidusskolas pusaudžiem 2020./2021. mācību gadā», kurā analizē depresiju un tās iezīmes… Darba mērķis bija noskaidrot, vai Rojas vidusskolas pusaudžiem ir depresijas izpausmes un kāda ir viņu informētība par palīdzības iespējām tās novēršanai. Darbs tika izvirzīts uz reģionu un vēlāk jau uz valsti, kur ieguva 2. pakāpi. Cik ilgu laiku aizņēma darba veidošana un kas bija sarežģītākais? Kādas ir galvenās atziņas un secinājumi, kas izriet no pētnieciskā darba? Cik aktuāla ir konkrētā problēma?
— Darba veidošana aizņēma pusotru gadu, vissarežģītākais bija rezultātu apkopošana, jo nācās katra jaunieša iesniegtās atbildes analizēt individuāli. Katra atbilde summēja punktus, pēc kuriem tika secināts, vai jaunietis saskaras ar depresijas iezīmēm vai nē. Lielu atbalstu sniedza mana darba vadītāja, skolotāja Svetlana Mediņa un konsultants, ārsts, psihoterapeits Artūrs Miksons.
Jaunieši uzskata, ka palīdzības mehānismi, kas ir skolās, nav pilnvērtīgi. Ir dažādi faktori, kas to ietekmē, piemēram, datu konfidencialitāte, ar ko, manuprāt, ļoti daudzi saskaras mazās lauku skolas. Jaunieši stāsta, ka, meklējot palīdzību pie kāda skolotāja, bieži vien nākas savas uzticētās sāpes dzirdēt no kāda cita priekšmeta skolotāja, kas jauniešos grauj uzticību un jebkādu vēlmi vērsties pēc palīdzības. Tas savukārt ir ļoti graujoši jaunieša psihoemocionālajai veselībai, kas atspoguļojas jaunieša sekmēs. Tā ir kā ķēdes reakcija. Problēma ir ļoti aktuāla, to noteikti var definēt kā problēmu — Latvijā ar to saskaras ļoti daudz jauniešu. Ja mēs konkrēto problēmu nerisināsim, saskarsimies ar aizvien vairāk jauniešu un pusaudžu pašnāvībām.
— Neskatoties uz 11. klases saspringtajām mācībām attālinātajā režīmā un ZPD izstrādi, paspēji piedalīties arī Eiropas dalībvalstu tulkošanas konkursā «Juvenes Translatores». Kāda bija šī pieredze un kādas atziņas guvi?
— Pieredze bija visnotaļ noderīga, jo, tulkojot tekstu, šobrīd vairāk varu izprast sarežģītus tekstus angļu valodā un varu atrast vārdus savā leksikā, kas to visprecīzāk paskaidrotu latviski. Pēc konkursa esmu sapratis, ka ļoti cienu tulkus, kuri spēj iztulkot sarežģītus terminus un vārdu savienojumus citā valodā sekunžu laikā, nepazaudējot kontekstu. Uzskatu, ka arī tas ir viens no talantiem, kas nācis smaga darba rezultātā.
— Šķiet, ka tavai diennaktij ir vairāk nekā 24 stundas. Kur smelies iedvesmu visam, ko paveic?
— Ja redzu iespēju, kas mani aizrauj un ir tuva manai sirdij, es to izmantoju — neko nelaižu garām. Tā arī darbojas kā lielākā iedvesma, taču papildu visam ir atbalsts no tuvākajiem.