Taureņlaika pārdomas mijkrēslī

Ļaujiet man runāt

Iedvesmas meklējumos uzkāpu Talsu pilskalnā, un, vērojot mūžam daiļo ainavu pār vecpilsētu un Talsu ezeru, kuras rota — strūklaka jau no skata dod karstuma nomocītam ceļiniekam veldzi, noskrēja skudriņas un pār mani nolija gluži vai debesu svētība, atskanot no Talsu augstākā (un ne tikai reljefa īpatnības ziņā) nama zvanu skaņās ietērptajai Talsu pilsētas himnai «Talsu mijkrēslis». Mani piemeklēja gluži vai epifānija — cik patiesam priekam patiesībā vajag maz! Tik vien, lai dvēsele taptu iepriecināta un veldzēta, un tad arī miesu pārņem īstens prieks. Patiesi — zaļie pakalni, zilie ezeri un vecie nami, caurstrāvoti ar baznīcas zvanu skaņām, saplūst vienotā harmonijā, un top viss pilnīgs un skaists.
Atminos, kā sākumā dažiem gan negāja pie sirds šīs skaņas. Toreiz pat centās tās piespiedu kārtā apklusināt, sak — lai netraucē mieru, lai nebāžas virsū ar savu «troksni». Tas tikai dzīvi bojājot. Diez ko šie neapmierinātie darītu, ja piepeši vilciena sliedes izbūvētu pilsētā? Tad gan no miera nebūtu ne smakas. Bet tie, kuri dzīvo vilciena sliežu tuvumā, atzīst, ka pat pie tā var pierast. Un pierod. Tad vēl atminu, cik ļoti aizvien daudziem nez kādēļ neiet pie sirds tēlnieka Feldberga darinātais vides objekts «Latvijas saule». Un to es arī nespēju saprast. Vai tad Talsi tā dēļ ir ko zaudējuši? Vai tukša vieta ir labāka? Nudien, nesaprotu tos, kuriem netīkas fakts, ka Talsi lēnām attīstās un pilnveidojas. Mums taču tik daudz tukšu vietu pilsētā palicis un tik daudz kā trūkst patiesībā! Diez kur izčibējušas runas par jaunu tirgu? Kur noslīkušas apceres par multifunkcionālās halles būvniecību? Kādā aizmirstībā iegrimusi brīvās mākslas telpa, kur ikvienam gūt prieku un dvēsles baudījumu, iegrimstot mākslinieku radītajā. Vai tas viss arī kādam sagādājis netīkamu domu par miera traucējumu un ierastās ikdienas rutīnas ievainošanu? Gluži kā toreiz, kad kādai augstākā amatā stāvošai personai nelabpatikās ieraudzīt uz ielas nostādītu manekenu tautiskajās drānās un pēc dusmu pilna rīkojuma manekenam nācās slēpties tumšākajā nama stūrī. Vai tad tas mūsu skaistajai pilsētai ir vajadzīgs? Miers un rutīna, kas ved tikai uz degradāciju?
Zinu jau, salīdzināt nevajag, nav pieklājīgi, bet tomēr, kad paskatāmies uz kaimiņiem, — Ventspili, Kuldīgu, Tukumu — visi kā ar vienu muti zinām teikt, ka tur ir labāk. Tur visa kā ir vairāk. Sakoptāk. Pārdomātāk. Bet mums taču arī, kā Rīgas Jaunā teātra aktiera Kaspara Zotiņa tēls izrādē «Latviešu mīlestība» teica, «ir perspektīva»! Varam priecāties par mūsu pilsētas skaisto ainavu, kuru dievina daudzi visā pasaulē. Varam līksmot par gaismas pielieto Lielo ielu. Un kur nu vēl Radošā sēta un gleznu repordukcijas Talsu ielās! Patiesībā jau pilnam priekam nevajag daudz. Atstāsim Eiropas projektus lielajām celtnēm. Piepildīsim pilsētu ar mazajiem mākslas darbiem! Tiem, kuri neprasa milzu naudas, bet kas pievelk aci, uzmundrina prātu un liek sirdij pukstēt priecīgāk un smaidam sejā uzplaukt. Vai atminat «Martinelli» izkārtās veļas šņores? Cik vienkārši, nemaz ne dārgi un tai pašā laikā — uzmundrinoši. Mūsos katrā taču dzīvo mazs mākslinieks! Ļausim viņam vaļu un nedomāsim par kritiķiem! Tie, kuri neko nedara, taču runā visskaļāk. Un tomēr beigās viņi kļūdās visvairāk. Izkrāsosim savu pilsētu! Darīsim saviem spēkiem un redzēsim, cik ļoti mūsu pilsēta un mēs paši no tā iegūstam! Ļausimies mūzām un iedvesmai!…
Ir atkal zaļas lapas kokiem,
Un atkal jau ir taureņlaiks.
Pār Talsu pakalniem skan Mijkrēslis,
Un priecīgs top ikviena vaigs.
O, re — pat dzejolis atnāca. Paverieties apkārt un sajūtiet arī Jūs! Sajūtiet un satveriet, un nelaidiet vaļā, bet — radiet!
Ar dzeju sirdī,
Vaivaru Rozāls