Spļauj griestos svilpodams!

Ļaujiet man runāt

Nezinu, kā jūs, bet es jau krietnu laiku esmu atlaidis jebkādu interesi par to, kas notiek Latvijā un pasaulē. Prāts tādu marasmu vienkārši neņem pretī un neatpazīst kā derīgu informāciju. Visu lauku noteikti degtu pārbāztās miskastes poga, ja ņemtu to visu aubē. Izslēdzu visu ārā un dzīvoju kā pirmskovida laikā. Tagad tik sēžu un domāju par to, cik labi patiesība bija tajos laikos, kad nekā tāda nebija. Bet arī tad jau pukstējām un bubinājām, ka tas nav labi un tas nav labi. Vārdu sakot, mums tā laikam ir mūžīgā tendence un nebeidzamais grābeklis. Mums nekad nav labi, un, kad ir labi, tad arī nav labi, jo varēja galu galā būt vēl labāk. Tas liek aizdomāties par konkrēto brīdi, kurā dzīvojam. Jā, kā radu puika man teica, to siekala testa trauku piespļaut līdz vajadzīgai atzīmei esot makten grūti, vieglāk esot spļaut uz ielas. Labi, ka mēģenē nav jānodod urīna analīzes! Šajā karstajā laikā daudzajiem nometniekiem nebūtu diez ko patīkami ar čurām kabatā plivināties uz laboratoriju vai pie personas, kas testus savāc un nogādā attiecīgajā vietā. Bērni jau paliek bērni. Gribētu salīdzināt, pakratīt un vēl sazin ko. Baigie laiki pienākuši — spļauj ne tikai griestos svilpodams, bet spļauj mēģenē līdz nelabumam, lai tiktu kaut kur iekšā. Bet vienmēr var būt arī sliktāk un grūtāk.
Jā, jaunais nodokļu slogs ir vājprāts. Liekas, ka atbildīgajās iestādēs, kā saka tautā, osta benzīnu! Cik tautiešiem tas neliks paņemt šņori un ziepes… Jācer, ka līdz kaut kam tik aplamam neviens nenonāks. Jā, gribas kliegt, bet tas jau nelīdzēs. Latvieši ir radoši un kaut ko sadomās, tad kaunā paliks visi, kas posta un ārda katru mūsu zemes stūri un vecmammas iekoptās puķu dobes. Taču kaut kam beidzot ir jānotiek! Pacietības vadzis drīz lūzīs, un tad latvieša kautrīgums varbūt beidzot ņems vagu, parādot, ko vēl ar pannām un grābekļiem letiņi prot darīt. Nedomāju to tīri burtiski, kaut gan citreiz tas tīri labi darbojas. Ciešamies un ciešamies… Niknums pārņem par tām aplamībām, ko vadoņi atļaujas darīt gan paši, gan tautas vārdā. Latviešu sievieti jau vajag tikai nokaitināt. Viņa ir pacietīga un kā Kristīne no «Purva bridēja» savu Edžu var gaidīt ilgāk, nekā Sveta gaidītu Serjožu, kas ar Saņu plosto piemājas šķūni jau trešo nedēļu. Kad Kikī kaut kas piegriežas, puķu podi nestāv vairs uz palodzēm un rupors arī vairs nav vajadzīgs, kad jāparāda, kur ir durvis. Citreiz atslēga uz radikālu rīcību ir cilvēka nokaitinātības atbilstošā pakāpe. Dusmās jau taisnība nedzimstot, bet cilvēks vismaz izkustas no pasivitātes kokona un kā sens ogļu vilciens beidzot lēnām uzsāk savu pukšķināšanu mērķa virzienā. Ja šim stāvoklim pieslēgtu prātu un beigtu vēl paša brālim aci skrāpēt no pieres laukā, mēroties, kuram kas ir garāks, varētu pat cerēt uz eposa «Lāčplēsis» cienīgu sižetu. Ir divi apgalvojumi par cerību, proti, cerība mirst pēdējā un cerība — muļķa mierinājums. Ko izvēlaties jūs?

Visvaldis