Par briljantiem un šausmīgi draudzīgajiem

Ļaujiet man runāt

Cik cilvēku, tik viedokļu — ar to jau viss būtu kārtībā, bet vai jums nav sanākusi saruna ar kādu tik cietpaurīgu, ka gribētos tādu pulti, ar kuru varētu šo indivīdu izslēgt uz visiem laikiem?
Iespējams, ka jums tieši tagad prātā uzpeldēja kāds šāds īpašais, kuram galva cieta kā paleolīta laikmeta viscietākais iezis. Un kā mēdz jokot — uz dārgakmeņiem sūna arī neaug. Tas tā — jokam, bet vai ir kādas metodes, kas liek apklust šādam briljantam, kuru panest var tikai zeme un daži padotie pirmspensijas vecumā? Nav ne jausmas, ko lielie pētnieki saka, bet iz dzīves laikam ir daži padomi, kā rīkoties ar šādām personām strīda laikā: nesacīt neko, vienkārši klusēt un izlikties, ka nekas nav noticis, uzklausot cieto prātu, un, lai būtu labāks efekts, vajag arī pamāt ar galvu, ka piekrīti. To izdarīt ir visgrūtāk, bet, ja saproti, ka tas darbojas un ir labs māņu gājiens, tad kāpēc ne? Galvenais taču ir miers. Un, ja zini, ka tāpat tev tāda cilvēka priekšā nekad nebūs taisnība, kaut māsi galvu uz kuru pusi gribi, tad kamdēļ nebūt gudram? Tas var izsist šo «dārgakmeni» no ierindas un viņš pat var apmulst, jo gaidīja taču, ka aizsargāsies, paskaidrosi kaut ko un taisnosies. Bet mums nevienam nekas nav jāpaskaidro! Kādu reizi no spēka pozīcijas izsit arī kāds spontāns joks, bet ar to gan ir riskanti, jo var dabūt, kā saka tautā, arī «pa cepuri» vai «pa vainagu», ja dusmīgais ir agresīvs vai skurbulī. Tur tikai jāklusē — no pieredzes zinu, ka tas rūcošais izbļaustās un pēc tam pats sevi ierauga no malas un apjūk, jo nav pretinieka, bet to, protams, neatzīst. Ja nu situācija nav pavisam spiedīga, tad varat mierīgi pateikt: «Atā! Man laiks iet!» Galvenais ir neiekarst netaisnības apziņā un nepabarot otrā vampīriskās tieksmes. Var vienkārši iziet no situācijas, imitējot telefona zvanu vai pēkšņi atceroties, kas šis tas jāizdara. Tāpat jums nekad nebūs taisnība. Kādi prasmīgāki var izspēlēt ģībiena epizodi vai sliktas dūšas piemešanos. Plašas iespējas. Kāpēc otru pabarot ar savām dusmām? Savaldība un gudrība ir tā, kas dos jums uzvaru, par kuru zināsiet tikai paši, jo pārgudro «Napoleonu» neviens nepārliecinās par pretējo. Un distances ieturēšana labi noder. Ekselenti! Un ne jau tāpēc, ka esi bailīgs vai vājš, bet tāpēc, ka mammas bērnībā mācītais par to, ka ar muļķiem strīdēties nav jēgas, patiešām, patiešām ir taisnība. Ne tā? Un ne jau tikai cietpaurīgie ir problēma.
Pamanīju, ka sociālie tīkli un dažādas sarakstīšanās iespējas parāda, cik smagā situācijā ir cilvēce. Sazināmies virtuāli daudz labprātāk, nekā komunicējam klātienē. Tad nu arī es dažādu iemeslu dēļ izveidoju viltus profilu kādā no sociālajiem tīkliem, atrodot vienkāršas meitenes bildi, kas nepavisam nav zvaigzne īsos brunčos un tāda, uz kuru kāds varētu pakarināt aci. Vispār bilde tāda, kur seju neredz. Redz tikai matus un svārkus. Kaut ko līdzīgu brālēnam «Tas» no Adamsu ģimenes, kuram bez matiem vispār nekā cita nebija. Viena vienīga matu čupa. Bet atlika tikai apstiprināt vienu draudzības uzaicinājumu, kad sāka birt nākamie — sākot no Talsiem, Rīgas un Turcijas, beidzot ar Arābiju un Pakistānu. Biju šokā. Ko viņi visi grib? Tie vairāki desmiti rakstīja un gribēja iepazīties. Vēstules nāca un nāca, un sirds pa muti lēca ārā, kad ieraudzīju, ka no kaut kādas hieroglifainas valsts man zvana videozvanā naktī. Nevēru vaļā vairs nevienu vēstuli, bet pametu vietni, cerot, ka viss norims, varēšu izdarīt to, ko biju iecerējusi, un pēc tam nozust uz visiem laikiem. Nākamajā dienā, ieejot savā neīstajā profilā, redzēju, ka man atsūtīta bilde. Atverot to, sapratu, ka viens ar telefona kameru ielīdis savās biksēs un grib tajā panorāmā dalīties ar mani. Jomajo! Šoka dēļ gandrīz vai aizrijos. Man šķiet, ka liela daļa cilvēces ir sajukusi prātā. Kas par problēmu? Neprotam sazināties, runāt un izrunāties aci pret aci. Attālinātais un virtuālais izspiedis laukā veselo saprātu, dzīvo un skaisto. Kovids, manuprāt, ir vismazākā nelaime. Smejies vai raudi, bet ir nenormāli laiki!

Šerpā Vaļa