«Man gribas lietas saukt īstajos vārdos»

Avots

«Talsos ir viegli, jo te mani nepazīst,» pagājušajā svētdienā viesojoties Talsos, atzina rakstniece Laura Vinogradova, kuras romāns «Upe» saņēmis Eiropas Savienības balvu literatūrā. Balva nes līdzi plašu publicitāti, un pēc tās Laura nav ilgojusies, tomēr piekrita intervijai «Talsu Vēstīm», jo Talsu puse viņai nav sveša.

— Vai Tu biji no tām meitenēm, kuras jau skolas domrakstos parādīja savu potenciālu un dzejā ietērpa pirmās nelaimīgās mīlestības sāpes?
— Noteikti ne. Atceros, pamatskolā domrakstus nereti manā vietā rakstīja mamma. Reiz vajadzēja radoši uzrakstīt turpinājumu novelei «Nāves ēnā». To arī mamma rakstīja. Pat nezinu, kāpēc neticēju sev un nedarīju pati. Domrakstos taču nevar uzrakstīt neko nepareizi. Vai varbūt var? Skola jau vērtē, un tie vērtējumi ir pēc mistiskām mērauklām. Bet nē, skolā nerakstīju neko, pat iedomāties nevarēju, ka reiz to darīšu.
— Kaut kur lasīju apmēram tādu izteikumu: «Es esmu atvērta grāmata sabiedrībā, kura nevēlas lasīt.» Patiešām — atkal un atkal taču izskan bažas par to, ka lasīšanas tikums iet mazumā. Kas Tevi tomēr pamudināja sevi izteikt tieši rakstiski?
— Man vienmēr ir ļoti paticis lasīt, tāpēc rakstīšana droši vien ir likumsakarīga. Rakstīšana ir kā mana balss, runājot neesmu tik veikla vārdos. Brīdī, kad man bija ko teikt pasaulei, es sāku rakstīt.
— Cik gados tas notika? Liekas, Tu pietiekami ilgi krāji un vētīji to sakāmo.
— Man bija apmēram 30 gadu. Vajadzēja daudz ko piedzīvot, vajadzēja pieaugt, kļūt drosmīgai, jo rakstīšanai jau ir gan labās puses, gan arī ne tik skaistās. Ir jāspēj pieņemt atteikumus, labojumus uzrakstītajā, ir jāspēj beidzot tā pa īstam saprast, ka visiem nepatiks. Un to, ka nepatiks, viņi darīs zināmu. Ir jāspēj nodalīt, ka tas jau nav par mani. Cilvēkiem drīkst nepatikt! Lai gan ar to patikšanu un nepatikšanu mākslā arī ir savādi. Es, piemēram, nekad nevērtēju kategorijās: patīk, nepatīk. Manī jebkurš darbs — grāmata, glezna vai dziesma, teātra izrāde vai filma — atmodina kādas emocijas, reizēm pat īstu emociju sprādzienu, domu virpuli, un tad sākas pats interesantākais — mēģināt saprast, kāpēc šādas emocijas? Kāpēc to un to nevaru pieņemt, bet par šo esmu sajūsmā? Jo māksla jau runā ar skatītāju, grāmata ar lasītāju, tā neprasa vērtējumu, bet aicina padomāt.
— Nu re, un es šajā brīdī biju iecerējusi piesaukt to, ka Tavs romāns «Upe» ir novērtēts ar Eiropas Savienības balvu literatūrā, un jautāt, vai, Tavuprāt, grāmatas vispār ir jāvērtē? Vai ir iespējams novērtēt objektīvi? Tu jau paguvi atbildēt, un tomēr: balva ir, un tas ir fakts. Kā Tu ar to sadzīvo? Citas intervijas ir ļāvušas noprast, ka emocijas ir dažādas.
— Man ar balvu ir sarežģītas attiecības. Protams, no vienas puses milzīgs prieks, bet reizē tas viss uzliek sava veida atbildību. Es nekad neesmu rakstījusi, lai kļūtu par rakstnieci vai saņemtu balvas. Bet te nu pēkšņi tas viss ir — ne saukts, ne aicināts, un es pieļauju, ka tad ir grūtāk. Esmu un biju ļoti negatava pēkšņai popularitātei savā sfērā. Vēl, man šķiet, runa ir par pašapziņu un ticību pašai sev. Vai es ticu, ka balva ir pelnīta? Vai es ticu sev kā rakstniecei, vai ticu, ka «Upe» ir gana laba Eiropai? Es mācos, es tikai mācos to visu pieņemt un noticēt sev.
— Katrs rakstu darbs nāk ar citām sajūtām, pēcgaršu. «Snīpulītis no Snīpuļciema» vai «Mežpasakas» bērniem noteikti tapa citādāk nekā visai sūrās «Izelpas» pieaugušajiem, un dzimtajai pusei veltītais «Lāču kalns» ir pavisam kas cits nekā «Upe». Lūdzu, mazliet ieskicē, ar ko Tev saistās Tavu grāmatu tapšana!
— Par Snīpulīti rakstīju cerībai — tobrīd ar dēlu atradāmies Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā, neviens nesaprata, kas īsti viņam kaiš, un prognozes bija pavisam neskaidras. Tad nu es domās sāku rakstīt par Snīpulīti, rakstīju par nākotni, kā būs, ko mēs ar dēlu abi vēl piedzīvosim. Un piedzīvojam arī! Viss beidzās labi. Bet, jā, bērnu grāmatas ir gaišākas, tajās klātesoša ir vēlme pasargāt bērnus no dzīves, lai gan šobrīd tā vairs nespētu rakstīt. Šobrīd turos pie realitātes. Man gribas lietas saukt īstajos vārdos.
«Lāču kalnu» nebija viegli rakstīt. Tas man bija kā izlīgums ar dzimto vietu, kā pieņemšana un atzīšana visam, ko esmu tur piedzīvojusi. Rakstot daudz raudāju, jo nācās atkal un atkal atgriezties piedzīvotajā. Bet «Upe» ir mans pieaugšanas garstāsts. To jau rakstīju ar apziņu, ka man ir jāraksta. Ja reiz stāsts pie manis ir atnācis, ja jau tas dzīvo manī, tad man šis stāsts ir jāpieraksta.
— Tu teici, ka rakstīšana ir Tava balss, bet domāju — katrs, kurš Tevi ir dzirdējis runājam, ir pamanījis, ka Tev arī dzīvē ir skaista balss. Vai Tev patīk auditorijas priekšā lasīt skaļi pašas rakstīto? Vai savus tekstus vislabāk dzirdi izskanam Tavā balsī?
— Es nekad neesmu savu tekstu dzirdējusi cita balsī! Tā varētu būt interesanta pieredze. Bet, jā, man patīk lasīt skaļi, vairāk gan citu autoru darbus. Sevi lasīt ir mazliet mulsinoši, lai gan nu jau sāku pierast. Skaļa lasīšana mani nomierina, mana balss mani pašu nomierina, un, tā kā esmu emocionāls cilvēks, mierinājums ir vajadzīgs diezgan bieži. Labi, ka varu vakaros lasīt priekšā dēlam.
— Nākamais jautājums būs no sērijas «Kas bija pirmais — vista vai ola?». Tu raksti tad, kad ir iedvesma, vai arī iedvesma rodas, kad Tu sāc rakstīt?
— Es rakstu tikai tad, kad iedvesma jau ir pārstrādāta un apstrādāta, kad galvā jau ir gatava skice stāstam. Nekad neesmu apsēdusies pie datora vai klades un domājusi, ko lai uzraksta. Savā ziņā to ietekmē arī ikdienas pienākumi, kuros laiku rakstīšanai atrast ir ļoti grūti. Man ir pilnas slodzes darbs muzejā (Laura strādā Rakstniecības un mūzikas muzejā — E. L.), un vēl es ļoti gribu būt perfekta mamma un sieva. Protams, kāda joma zaudē, un manā gadījumā tā noteikti ir rakstniecība. Varbūt kādreiz dzīvē tas mainīsies, bet pagaidām ir tā, kā ir.
— Visas kārtis jau nevar atklāt, bet kādu jau var, tāpēc atļaujos pajautāt, ko Tev vēl patiešām gribētos uzrakstīt? Vēl kaut ko bērniem? Vēl duci romānu? Varbūt nopietnāk pievērsties dzejas rakstīšanai? Varbūt pavisam ko citu!
— Šobrīd es domāju par romānu. Kaut kas jau prātā ieskicējas, meklējas tēli un notikumi, prātoju par to, kā visu saistīt kopā. Bet nav tā, ka man kaut ko gribētos uzrakstīt. Rakstāmais atnāk, bet — vai es patiešām gribētu rakstīt? Esmu mazliet slinka rakstītāja, tāpēc nezinu. Rakstīšana arī nav tas vieglākais un ienesīgākais darbs, lai es pēc tā tik ļoti ilgotos. Rakstu tikai tāpēc, ka vairs nevaru nerakstīt. Tur pat vairs nav runas par gribu.
— Un visbeidzot — kad Tu dzirdi vārdu «Talsi», kādas asociācijas raisās? Kāda Tev ir saistība ar šo pilsētu un novadu?
— Es mācījos Laidzes tehnikumā, un tas ir pavisam tuvu Talsiem. Atceros, literatūras skolotāja mācīja, ka Talsi ir skaistākā Kurzemes pilsēta, un es sliecos viņai piekrist. Mana omīte nāk no Tiņģeres, opis — no Talsiem, mani radi ir izkaisīti Talsu pilsētā un novadā. Bieži gan nesanāk satikties, un domāju, ka daudzus pat uz ielas nepazītu. Diemžēl. Tomēr ir labi zināt, ka viņi tur ir, ka mani vientuļu no nekurienes neatnesa stārķis, bet arī manai dzimtai ir koks ar stipriem un kupliem zariem.