Cieņa tāpat kā mīlestība ir lēmums, nevis sajūtas

Sabiedrība

Ir interesanti runāt par dzīves aicinājumu, sasniegumiem, mērķiem, bet ne mazāk svarīgi ir saprast, ka nekad šīs jomas nevar atspīdēt visā krāšņumā, ja ir nesakārtotas attiecības starp cilvēkiem, kas ir pamatu pamats. Viss iesākas ar attiecībām ģimenē starp vīru un sievu. Skan varbūt ļoti vispārīgi un banāli, bet, pieķeroties pie kaut kāda mazā pavediena, var izdoties atšķetināt daudzus problēmu kamolus.
Vienā no saviem žurnālista viedokļiem pieminēju kādu feinu dzīves notikumu, kas bija neizprotams iekšējs pamudinājums. Citreiz konkrētā brīdī nesaproti, kāpēc kaut kas tik šķietami absurds būtu jādara, bet zini, ka, novēršoties no šāda impulsa, aizvērsi durvis kaut kam brīnišķīgam. Pērles, kuras esi racis pats, maksājot par tām dārgu cenu, pavisam noteikti tiek turētas augstākā vērtē, godā un nes daudz sulīgākus augļus, jo pret tām ir daudz lielāka cieņa. Šoreiz arī par un ap cieņu būs runa — atziņas ieguvu dažu nedēļu apmācību kursos.
Izmaini skatījumu un attieksmi!
Internets ir pilns ar visādām gudrībām un pārgudrībām, bet es pieturos pie atziņām un cilvēkiem, kuru dzīves pamatā ir Bībele, jo nav nevienas rakstu rindiņas, kas nebūtu patiesība. Nav pamata neticēt, kad tik daudz piedzīvots uz savas ādas un vēl vairāk sagaida nākotnē dubultās un desmitkārtīgās porcijās. Pats labākais ir tas, ka to visu var dzīvē pārbaudīt un pārliecināties uz savas ādas.
Ja būsiet pret sevi godīgi, pamanīsiet, ka ir pozitīvi un negatīvi paradumi, frāzes, uzskati, kas pārņemti no ģimenes, un arī tādi, kas iegūti tālākās dzīves gaitā. Labā ziņa ir tā, ka tad, ja tos konstatējam un apzināmies kā ne īpaši pareizus, varam tos nomainīt pret kaut ko citu. Ir svarīgi, kā mēs uz lietām un pienākumiem skatāmies. Ja mēs skatāmies uz darāmo lietu sarakstu kā uz piespiedu nastu, darbi liksies svina smagi, un patiešām tā būs netīkama lieta. Ja savu attieksmi noskaņojam uz pozitīvas nots un nomainām negatīvo «Nu atkal man JĀdara, JĀmazgā, JĀtīra!» uz priecīgu «Es gribu to darīt, es gribu mazgāt un tīrīt, jo tā mans nams būs tīkams un visiem būs omulīgi!», tad viss iepriekš rutīnas pilnais sāks sagādāt prieku. Un no jauna un jauna tu jutīsies iepriecināta un priecīga, jo būsi sākusi uz lietām skatīties caur citu prizmu. Ne velti saka, ka visas problēmas mums parasti ir galvā, un tur ir arī tas lielais cīņas lauks. Jā, var likties — kāpēc atkal vienai trauki jāmazgā, istabas jāuzkopj? Pie sevis iekšēji dusmojies par to, ka kungs vai bērni nepalīdz un vēsā mierā skatās televizora ekrānā, bet šajā sakarā mums jāsaprot kāda būtiska nianse. Ja mēs cilvēcīgi, bez pavēles un uzbrūkoši nepasakām, kas mums patīk un kas ne, otrs mūsu ādā nevar ielīst, lai cik pašsaprotami tas arī liktos pašām. Atcerieties, ka vīrs nav telepāts un bērni tāpat. Pieklājības formā izteikts pamudinājums vai lūgums spēj radīt brīnumu lietas. Un cik labi tas izdeldē lepnumu un paštaisnību, kas bieži vien ir kā sērskābe! Ģimene ir komanda, nevis pretinieki.
Runā, nevis klusē un nesagaidi!
Nevar nepiemināt arī it kā ikdienišķās, bet attiecību postošās neīstenotās vēlmes, ko esi sagaidījusi, bet vīrs nav uz tām atbildējis. Bieži šādos gadījumos atnāk rūgtums un aizvainojums. Mums, sievietēm, galvā ir miljoniem ideju, vēlmju, emociju un sapņu, par ko vīram nav ne mazākās nojausmas. Mēs kaut ko izfantazējam un gaidām, ka vīra kungs to zinās un sapratīs no kaut kādiem viņam nesaprotamiem mājieniem. Tādu lietu vispār vajadzētu atmest. Svarīgi ir dzīvot tā, it kā viss būtu atkarīgs no tevis pašas. Vīrieši ir radīti globālām lietām, un bieži vien viņiem ir grūti iedomāties par sievas «sīkumiem», kuri viņam liekas pašsaprotami. Ja gudrā, pozitīvā veidā nepasacīsi, ko sagaidi, tad visdrīzāk arī neko nesaņemsi. Bībelē arī sacīts, ka tev nav, jo tu neprasi, bet, ja prasi un nedabū, tad ar nelabu sirdi esi prasījis. Svarīgi ir motīvi un attieksme, jo otra puse to jūt.
Greizie spoguļi
Kā jau minēju, bieži vien mums sanāk dzīvot pēc greizo spoguļu principa, kad kādas vitāli svarīgas lietas redzam ne tā, kādas tās ir patiesībā. Mūsdienās redzamas tik daudzas kareivīgas dāmas, kuru vīriem atņemts valdīšanas zizlis. Jā, reizēm nav citu iespēju, jo «galvai» namā kādam ir jābūt, bet, ja vīra kungs ir sasiets atkarību ķēdēs un kā zaķis lec pa visiem krūmiem, kā, reiz smejot, teica kāda paziņa, tad no tāda sagaidīt neko nevar. Cilvēks dzīvo pēc dzīvnieciskiem impulsiem un pats savā ādā ir retāk, nekā pienāk Ziemassvētki. Citreiz lielākā laime ir tad, kad viņš aizcilpo pavisam prom, kaut tajā brīdī emocionāli sievai ir smagi un sāpīgi, bet pēc tam — kas par brīvību no līdzatkarības, bailēm, asarām, pazemojumiem, neuzticēšanās un stresa! To novērtē tikai tad, kad «sēru» periods aizgājis, bet tam nepavisam nav jāvelkas ilgstoši. Zinu, ka ar Dievu visām dzīves grūtībām var iziet cauri ar pārdabisku paātrinājumu. Galvenais ir neskatīties atpakaļ, jo tad paliekam par sāls stabiem.
Ir manītas situācijas, kad galvas statuss vīrietim patiešām atņemts, jo kundze ir tik šerpa, neatkarīga un izteikti feministiska, ka no skumjām birst asaras, raugoties uz situāciju pie veikala kases: sieva komandē savu vīru, pasēdēšanās neļauj viņam runāt, pazemojot, nonicinot un izturoties kā pret zemisku radību. Un tādu ir ne mazums. Pirms gribam nosodīt šo «šausmīgo» sievu, jāatceras, ka arī šādai viņas uzvedībai ir iemesls. Vai nu sieviete bērnībā vai dzīves laikā ir cietusi vardarbību, ir pazemota vai nu bijusi apstākļos, kad jāizsitas vienai, līdz ar to radies rūgtums un nepiedošana, kas fiziskā plāksnē izpaužas visiem pamanāmā, nedabiskā formā. Iemeslu tam var būt simts un viens, bet esmu novērojusi, ka bieži tas sasaucas ar attiecībām ar pašas tēvu. Svarīgi ir nevis tiesāt redzamo, bet saprast rīcības motīvus un pēc tam meklēt padomus, kā rīkoties. Daudz par to runā psiholoģijas mācības, bet es kā efektīvu instrumentu redzu lūgšanu Dievam — par sievas sirds dziedināšanu un par attiecību sakārtošanu.
Spēks, nevis vājība
Bieži pazib arī stereotips, kas iesēdies apziņā daudzām kareivīgām sievietēm, proti, ja es kaut ko izdaru vīram, tad skaitos viņam kalpone, un tas ir pazemojoši. Tāds uzskats virmo, kad attiecības ģimenē nav no spožajām, ir nepiedošana savā starpā un kad vīrs ar sievu ir nevis viena komanda, bet pretinieku fronte. Bez izrunāšanās un lielas gudrības šādas attiecības būs kā zobu sāpes, un viss nams būs nelaimīgs. Ja nu tas nesabruks, tad pavisam noteikti funkcionēs ar lielu deformāciju. Sievas pašas visbiežāk neapzinās, no kurienes viņām prātos un sirdīs ir tas kalpones «fails», un vīri jau nemaz tā bieži vien nedomā, bet tas «bacilis» pastāv, posta attiecības un uzbūvē sienu laulāto starpā. Tas, ka sieva izrāda cieņu vīram, nav pazemojoši, bet pagodinoši. Tā nav vājības pazīme, bet gan spēka. Cieņa tāpat kā mīlestība izriet no sirds, un tā ir izvēle, nevis simpātijas, emocijas un kādas citas vēsmas. Tā ir un paliek izvēle, tāpēc tā ir mūsu pašu atbildība. Mēs varam izvēlēties ko ārdošu, bet varam arī doties tai virzienā, kas ceļ. Jā, rezultāti ne uzreiz būs manāmi, bet cilvēks, kurš pieradis pie uzbrūkošas un nonicinošas izturēšanās, noteikti pamanīs un novērtēs, ja otras puses balss tonis izmainīsies. Viens šāds lēmums var izmainīt visu situāciju un, ja paskatāmies plašāk, arī paaudzes ģenētiku, jo ir gan labas, gan sliktas tradīcijas, ko bērni pārņem no savām mājām un nodod tālāk. Kādēļ mums sava egoisma un paštaisnības dēļ vajadzētu nodot nākamajam paaudzēt ko izkropļotu? Varbūt ir vērts pacensties?
Vīrietim cieņa = mīlestība
Vēlreiz akcentēšu, ka svarīgi ir saprast sevi, savu izturēšanos un aizrakties līdz saknei. Bieži vien sievas un vīri kaut ko dara un jocīgi reaģē, jo tas ir pārņemts no bērnībā redzētā un kļūst tik organiski dzīvs, ka citādāk nemaz nevar. Nepieciešams uzlikt jaunu filtru, kas nokāš visas duļķes. Šeit nu būs zelta «pērle» miljona vērtē, proti, ja saki vīram, ka viņu mīli, viņš sagaida cieņu. Cieņa vienmēr ir ar īpašām pazīmēm, tā nav nekas mistisks. Minot dažus piemērus, ko sieviete var neapzināties, kā pirmā atmiņā uzpeld atziņa, ka mēs bieži vien tos, ko mīlam, nemaz necienām. Vai tā var būt? Jā. Ja ar kultūru mums viss ir kārtībā, tad mēs pavisam noteikti veikalā nebļausim uz pārdevēju, baznīcā uz mācītāju un darbā uz šefu, ja mums kaut kas nepatiks. Mēs vai nu nepatiku noklusēsim, ja esam bailīgāki, vai iesim draudzīgā garā problēmu izrunāt. Un bieži vien šie cilvēki mums ir sveši. Bet kā ir mājās attiecībā uz otrām pusēm un bērniem, kurus mīlam? Tur gribas iet īsāko ceļu, nobļauties, uzsist dūri galdā un lieta darīta. Sanāk, ka svešos cienām, bet pašus tuvākos, ko mīlam, necienām. Vai nav paradokss? Tas bieži vien ir aizgājis tādā pašplūsmā, ka nepamanām un dzīvojam tā gadiem ilgi. Cieņa tāpat kā mīlestība ir lēmums, nevis sajūtas.
Tad, kad vīrs redz, ka neņem vērā viņa sacīto, viņš to uztver kā necieņu un kā aizsargreakciju var izvēlēties nerunāšanu. Mums var likties — kas tad tā par necieņu, ja čības neesi nolikusi vietā, kur tām bija jāstāv, vai esi noslaucījusi muti vīra dvielī, ko viņš bija lūdzis nedarīt? Bet vīra acīs tā patiešām ir necieņas izrādīšana. Tad, kad viņš to jūt, vīrs pats var sākt uzvesties sev neraksturīgi. Cieņa atnes mājās mieru un drošību. Viņš saprot, ka mājās viņu mīl un godā, un tā ir droša teritorija, kurā gribas atgriezties. To sagaida ikviens. Tiklīdz ir necieņa, vīrs jūt apdraudējumu un uztver to kā savas pozīcijas nonicināšanu, bet vīrietim pēc savas būtības ir vitāla vajadzība būt pirmajam, pašam labākajam un neiznīcināmam. Replikas, balss tonis, attieksme no sievas puses, kas vīru pazemo, sašūpo pašu ģimenes un laulības laivu. Gribas vēlreiz akcentēt to, ka runa ir par gadījumiem, kur nav iesaistītas atkarības un neuzticība. Šajos gadījumos ir nepieciešams pārdabisks brīnums, kas atnāk tikai tad, ja vīrs saprot, ka vajadzīga palīdzība vai speciālista konsultācija, kur arī garants nav nekāds, ja cilvēks nav pieņēmis lēmumu, ka grib būt brīvs no posta. Kur ir atkarību elle, tur dabiskā platformā neko nepadarīsi. Vari kaut izklāties, bet nevienas attiecības nesalabosi. Visi miesiskie centieni tās uzlabot tiks izmantoti egoistiski, un uz tā rēķina ēverģēlības atļausies vēl vairāk, bet, ja ko aizrādīsi, tad būsi mūžīgi neapmierinātā un ļaunā sieva, kas kurn un pukst.
Svarīgi ir ieklausīties
Nevaram noliegt, ka daudz problēmu rodas tikai tāpēc, ka nezinām. Tā patiešām ir. Sievietes ir pilnas ar smalkiem emociju sensoriem un pamana visus sīkumus, bet vīrietis visu redz lielās līnijās. Piemēram, ja ģimene pieņem lēmumu pārcelties uz citu dzīvesvietu, vīrs visbiežāk to uztvers kā pārvietošanos no punkta A uz punktu B, bet sieviete savukārt sāk stresot par to, kā visu paspēs, kur dabūs kastes mantu pārvešanai, kādas mēbeles vajadzētu mest ārā un cik maksās privāts atkritumu konteiners, jo uz kopīgajiem droši vien visu nederīgo nebūtu korekti nest. Un tā varētu turpināt un turpināt. Ir jāsaprot, ka sieviete un vīrietis ir ļoti atšķirīgi pēc savas būtības.
Vīrs apzinās sevi kā ģimenes galvu, un, lai arī viņš runā stipri mazāk nekā sieva, viņā vajag ieklausīties, jo no tā, ko viņš pasaka, var izlobīt gana daudz vērtīgas informācijas, kas noder attiecību kopšanā. Ja vīrs pats pakāpies malā no «galvas» pienākumu pildīšanas, liela svētība ir atgādināt viņam par to, izsakot atzinību lietās, kas viņam labi izdodas, un uzsvērt, ka viņš ģimenē ir ļoti svarīgs. Pavisam noteikti vajag viņu arī paslavēt, bet ne vispārīgi, sakot: «Kāds tu malacis!» vai «Tev viss labi izdodas!», bet konkrēti. Jā, šādās situācijās vīrieša prāts un ausis nesaklausa informāciju kā adresētu viņam, ja nepasaki konkrēti. Piemēram, ja vīrs pieskatīja bērnus vai mazbērnus, tad vari pavisam droši pasacīt, ka viņam tas ļoti labi sanāk un ka priecājies skatīties uz to, kā bērni bauda viņa tuvumu. Lūk, tas būs efektīvi, un vīra pašapziņa augtin augs — pat tad, ja viņš neko tajā brīdī neatbildēs. Redzēsiet, kā nākamajā reizē pēc šādiem labiem vārdiem viņš centīsies vēl vairāk, un tas pavisam noteikti sildīs viņa sirdi un nesīs augļus. Nekad nepadodieties, ja neredzat rezultātu uzreiz! Burkānus taču arī pēc iesēšanas ieraugām tikai pēc krietna laiciņa. Visas šīs uzslavas, iedrošinājumi un komplimenti ir kā sēklas. Būtiski ir apjaust, ka vispirms svarīgi ir saprast otru un tad gaidīt, kad kāds sapratīs tevi. Parasti gan notiek otrādi, jo viss fokuss mums ir uz sevi, — mēs tiesājam, nosodām, nemaz necenšoties saprast, kāpēc otrs dara tā, kā dara. Varbūt nemaz nekā citādāk neprot un nezina. Vismaz man ir bijuši neskaitāmi daudz situāciju, kad sanācis pavisam aplami uzvesties, jo neesmu sapratusi, kā būtu pareizi. Protams, var teikt, ka nav tādu vārdu «pareizi» vai «nepareizi», bet ir arī kaut kāds uzvedības kanons.
Tāpat lielu izsaukuma zīmi gribas likt pie tēmas par salīdzināšanu. Nekad nedrīkst savu vīru salīdzināt ar kādu citu. Jā, citreiz sievas, redzot, ka draudzenei vīrs palīdzējos šo un to, nopircis ko jaunu vai aizvedis ceļojumā, izsaka savu sāpi. Bet visā vajag gudrību. Jau sen esmu dzirdējusi teicienu, ka salīdzināšana ir visu nelaimju māte. Nevar salīdzināt divus atšķirīgus vīriešus. Tas ir tas pats, kas paņemt fitnesa treneri ar ideāliem parametriem un salīdzināt ar mammu, kurai ir gadu vecs bērniņš. Pirmā ar sevi strādājusi ilgus gadus, un rezultāts ir nācis soli pa solim, bet otrā pat tam nav pieķērusies. Ja mamma būtu pavadījusi ilgos gadus treniņos, rezultāts noteikti būtu tāds pats. Bet vai to vajag? Tie ir divi atšķirīgi briedumi un pieredzes. Tikpat labi tad var salīdzināt 1. klases skolēna zināšanas un prasmes ar 12. klases skolēnu. Tādā gadījumā uzreiz ir skaidrs, ka tas nav konsekventi, bet brīžam ir tā, ka sievas var šādā situācijā nostādīt savu kungu. Jā, arī kungi savas sievas.
Es varētu daudz un dikti par šo tēmu rakstīt un runāt, bez zīmju skaits ierobežots. Tāpēc cerot, ka kaut kas bija noderīgs, novēlu to arī praktizēt!