Netveramais rallijs tomēr ir notverts fotogrāfijās

Kultūra

Visu jūliju Talsu Galvenās bibliotēkas foajē būs apskatāma fotomākslinieka, laikraksta «Talsu Vēstis» fotogrāfa Daiņa Kārkluvalka izstāde «Talsu rallijs», gādājot par košu akcentu bibliotēkas saimes centienos nepalikt malā no šā vērienīgā pasākuma norisēm. Nav jābūt dedzīgam rallija fanam, lai spētu novērtēt atraktīvas fotogrāfijas, ko radījis kāds, kurš pagūst fiksēt gan lidojošas automašīnas, gan skatītāju emocijas.
«Rallijs — tas ir kaut kas netverams. To varētu salīdzināt ar Dziesmu svētkiem vai ar kāzām. Noskaņa ir īpatnēja, tāda, kas uzvirmo un pēc divām dienām pazūd kā nebijusi. Dziesmu svētku noskaņu rallijā ienes cilvēku pacilātība, interese, īpašā attieksme pret visu notiekošo, bet ar kāzām man šo pasākumu gribas salīdzināt tāpēc, ka arī rallijs norit divas dienas un otrajā dienā visi cilvēki ir sapazinušies — laikā, kamēr jāgaida mašīnas, skaļi stāsta anekdotes, dzied dziesmas, kāpj kokos un krīt zemē, un tas ir redzams arī fotogrāfijās,» izstādes atklāšanā 1. jūlija pusdienlaikā salīdzināja D. Kārkluvalks.
Lai arī, dodoties uz ralliju, nav iespējams paredzēt, kas gaidāms, drīz situācija pasakot priekšā, kas darāms un kas iemūžināms. «Spraigais ritms pilnībā pārmaina tevi pašu, un tad liekas, ka tu vari fotografēt pat labāk nekā parasti,» spriež fotogrāfs. Savu rallija fotogrāfiju arhīvu viņš varot dalīt trijās daļās: pirmā saistās ar melnbalto filmiņu laiku pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, otrā atspoguļo krāsaino filmiņu piedāvātās iespējas, bet trešā ietver digitālās fotogrāfijas uzvaras gājienu. Izstādē «Talsu rallijs» atlasītas fotogrāfijas no digitālās fotogrāfijas krājuma, sākot aptuveni no 2005. gada, tātad vēl ļoti daudz materiāla palicis aizkadrā.
Ilggadējā rallija fotografēšana ļāvusi D. Kārkluvalkam pieredzēt, ka šajā notikumā jābūt gatavam uz jebkādiem laika apstākļiem. «Ir bijusi tāda pati svelme kā tagad ar plus 30 grādiem, bet ir bijusi arī tāda salšana, ka pēc tam neesmu varējis zināt, kā atsildīties. Vienreiz bija tāds lietus gāziens, ka tuvojošās mašīnas gandrīz vai nevarēja redzēt!» fotogrāfs atminas. Lai kādi būtu laika apstākļi, cilvēki tos pieņemot, priecājoties un dzīvojot līdzi aizraujošajām norisēm, tāpēc fotografēt skatītājus esot ne mazāk interesanti kā fotografēt pašu ralliju.
«Rallijs ir kaut kas viegls un gaistošs — kā lidojoša mašīna virs skatītāju sejām,» vēl vienu salīdzinājumu min D. Kārkluvalks. Protams, tas gan tā liekoties vien tiem, kuri nepiedalās pasākuma rīkošanā un neiedomājas, cik smags un atbildīgs darbs jāiegulda, lai skatītāji šo vieglumu varētu baudīt. «Neesmu bijis rallija dalībnieks, bet, kad Raimonds Strokšs rīkoja izbraucienus rallija režīmā, divas reizes man ir bijusi tā laime atrasties mašīnā viņam blakus,» priecājas D. Kārkluvalks. Tas ļāvis gan gūt priekšstatu par pareizu braukšanu, gan piedzīvot, ka šķietami neiespējamais tomēr ir izdarāms.
«Iemūžināt notikumus — tas ir ļoti atbildīgs un vērtīgs darbs. Mums šķiet, ka mēs visu atcerēsimies, bet iet dienas un gadi, un mēs notikumus kaut kā izgaisinām savās atmiņās. Un tad ir fotogrāfijas, kurās ir iemūžināta viena sekundes simtdaļa, bet tā glabā stāstu par notikumu, ko esam piedzīvojuši,» sveicot izstādes autoru, vērtēja Talsu novada pašvaldības mārketinga speciāliste Dana Felkere-Bērziņa. Savukārt Talsu fotokluba vadītājs Uldis Balga jokoja, ka tādiem vecmeistariem kā Dainis Kārkluvalks varbūt vairāk nemaz nevajadzētu fotografēt («Mazāk arī ne,» gramatisko vārdu spēli steigšus lika lietā cits fotokluba biedrs Gints Gerhards), jo esot taču iespēja vienkārši laiku pa laikam pārskatīt savu gadu gaitā radīto fotouzņēmumu arhīvu, kā tas pierādās arī šīs izstādes tapšanā.
Dainis ir pazīstams ar savu uzņēmību dokumentēt apkārt noritošo dzīvi, bet atzīst — kopš «Covid— 19» izmainījis ierasto lietu kārtību, šī degsme mazinājusies. «Man sejas maskās neliekas interesantas. Negribas bildēt, jo aiz maskas ne īsti seju redz, ne emocijas. Tad arī fotografēt liekas nevajadzīgi,» viņš neslēpj.