Tukšie mūžameža maldi

Droši var apgalvot, ka Aināra Šlesera izdevums «Latvija — pirmajā vietā?» daudziem valsts iedzīvotājiem pamatīgi sajauks prātu. Ko tik tur neraksta un kādus tik apvainojumus tur neizvirza tagadējiem pie varas esošajiem politiķiem! Laikam jau patiesība vien ir, ka politika ir visnetīrākā lieta.
Īstus zelta kalnus jau ir solījuši visi, arī Šlesers, bet mēs vienalga esam tur, kur esam. Vai šoreiz kaut kas notiks citādāk? Vai tas Antiņš — Latvijas tauta — uzjās Stikla kalnā? Tas «gudrais» aicinājums apvienoties un nomainīt esošo gļēvo, nekompetento valdību un «negadījuma» Prezidentu Levitu, izklausās jau pēc valsts apvērsuma. Vai tik tiesībsargājošajām iestādēm nav tuvāk jāpainteresējas par šo «brašuli» un viņa dziesmas līdzdziedātājiem? Demokrātijai kaut kur ir arī robežas. Tā nedrīkst kļūt par visatļautību!
Nomainot valdību, sola, ka Latvija nākamajos astoņos gados būs viena no bagātākajām valstīm pasaulē. Tukša fantāzija! Latvija nav naftas laukiem bagāta, kur no pazemes dzīlēm plūst melnais zelts. Pat kūdra un grants — vienīgā mūsu bagātība — jau nepārtraukti tiek izvesta uz citām valstīm. Skaistie Latvijas meži vairākumā jau pieder zviedriem. Nav nekādu cerību, ka tie kādreiz atgriezīsies Latvijas īpašumā. Daudz kas jau ir nepārdomāti izsaimniekots un neatgriezeniski zaudēts. Astoņos gados no nekā nekas neradīsies, un tas solījums, ka pati Latvija pieņems lēmumus, nevis paklausīgi pildīs norādījumus, no ārzemēm, ir pilnīgs neprāts. Aizgriežot tikai vienu krānu, Eiropas Savienība noliks uz ceļiem mūsu mazo valstiņu, nemaz nerunājot par citām palīdzībām. Arī tas nepārdomātais aicinājums iejaukties ārvalstu banku darbībā ir kaut kāds murgains sapnis tveicīgā vasaras naktī. Te nu jau knislis sāk diktēt savus noteikumus zilonim. Neviens bankām neko nevar diktēt. Tas, kuram ir nauda, arī pasūta mūziku. Neviena banka nedejos pēc Šlesera norādījumiem. Aicinājums atjaunot termiņuzturēšanās atļauju programmu, lai Latvijā savus līdzekļus ieguldītu turīgi ārzemju pilsoņi, ir tikai nodoms un var būt jau saskaņota rīcība, lai tikai no austrumiem varētu sākt ieplūst vīri, kuri pēc viena vārda parasti vēl piemetina trīs lamu vārdus. Te «drosmīgā zēna» Aināra Šlesera nodoms ir plaši atvērt Latvijas durvis austrumiem un pagriezt mugurpusi rietumiem, tikai viņš savos aicinājumos uz sadarbību «Latvijas patriotiem» to izsaka tā uzmanīgi un aizplīvuroti. Latvija par nekādu Eiropas ziemeļu Dubaiju nekļūs. Lēnām un mokoši ar Šlesera palīdzību pārveidosies atkal par Piebaltijas guberņu. Ak, fantāzijas un murgainie sapņi!
Izbrīnu rada tādi kungi kā Krištopans, Jurkāns, Baštiks, kuri tik vienbalsīgi dzied līdzi jaunajam Latvijas «glābējam». Paši taču jau kādreiz darbojās Saeimā, bet kādēļ tad, kungi, jūs tauta vēlēšanās izsvilpa? Prātojums, ka nespējnieku vietā ir vajadzīgi cilvēki, kuri var uzņemties atbildību tautas priekšā, ir tikai tāds pagaidu māneklis, kurš drīz vien aizmirsīsies, ja jūs tiksiet pie varas.
Savādu domu izsaka plastiskās ķirurģijas klīnikas īpašnieks Jānis Zaržeckis, kāpēc vienās valstīs ir vieni ierobežojumi, bet Latvijā — citi. Te ir runa par «Covid-19» vīrusa apkarošanu. Katrs domājošs cilvēks saprot, ka mežā nav divu vienādu koku, tāpat nevar salīdzināt visas valstis un mērot tās pēc vienas mērauklas. Katrā valstī ir citādāki apstākļi, un katra valsts rīkojas saskaņā ar tiem.
Nav te minētajiem kungiem nekāda cita nodoma, kā vien tikt pie varas, un Latvijas valsts budžeta un Eiropas fondu naudas dalīšanas, un tad no tiem miljardiem slidināt savās kabatās tautas grūti nopelnīto naudiņu. Nekādu rūpju par Latvijas valsti un tautu nav. Lai jau viņi tin to kamoliņu, cik ilgi grib, ar domu to paturēt sev, tomēr tas diedziņš vienreiz var trūkt, un tad nebūs tiem ne domas, ne kamoliņa.
Latvijas ļaudis, tikai neuzkāpiet atkal uz tiem pašiem grābekļiem! Visi solījumi drīz vien aizmirsīsies, tiklīdz šie kungi tiks pie varas. Tikai jūs varat panākt, lai viņi maldās pa saviem tukšajiem mūžamežiem.
Eduards Bidzāns
Talsos