Līgo Jāņkalnos

Vispilnīgākais tradīciju un ieražu kopums mūs sapulcināja 19. jūnijā Saulstāvjos Lībagu pagasta Linejciema Jāņkalnos. Māju saimnieki Aiva un Romunds, dēli Jānis un Valters mūs sagaidīja un izvadāja savdabīgā pastaigā pa vietām, kam katrai dots nosaukums un zīmīgs, pāris metru augsts latvju spēka zīmju veidojums. Talsu novada svītrainajos tautas tērpos, skaistiem jāņuzāļu vainagiem galvās un zāļu pušķiem rokās, nesot garu, garu ozollapu viju, aizgājām līdz pirmajai pieturvietai — Pērkontēva godināšanas zīmei. Pēc tam uz pirtiņu — gara un miesas šķīstīšanas vietu. Dīķītī peldēja mazi simboliski uguns plostiņi. Skaistā, garā pastaiga ar dziedāšanu un Jāņu dienas godināšanu apstājās pie Zaļās Māras svētnīcas zīmes. Pēc tam pie mūžīgās vīrišķības — skujiņas. Atkal kā dvēseliska pateicības zīme — ziedu pušķis un dziesmas. Tālāk Ūsiņa zīme, kas ir saules vedēja, kārtības uzturētāja simbols, ko tradīciju zinātāji svin maija pirmajā dekādē. Ejam pie Laimas zīmes, dievības un likteņlēmējas simbola. Un tad vēl Saules zīme, Māras krusts jeb dubultkrusts kā aizsardzības simbols. Jāņkalnu visaugstākajā vietā — Dievības simbols. Turpat ugunskura vieta ar astoņu gadskārtu iezīmējumiem, izpušķojumiem. Mazliet nostāk pakalnā Jāņa zīme. Bezgala daudz līgo dziesmu, uguns un gadskārtu slavināšanas rituālu, turklāt visi tie bija dzīvi apliecinoši, spēcinoši, ar apsolījumu un vēlējumu darīt cilvēkiem labu.
Pēc pusnakts aizgājām līdz Spīganu kalnam, savdabīgai vietai, kur cieši viens otram piekļāvušies aug ozols un apse, nepavisam ne saderīgi koki. Ejot taciņas malās ielīksmoja jāņtārpiņi, naktsvijoles, kā Lībagu pakalnu savdabībā bija īpaši daudz. Spīganu kalnu bija apsēduši velniņi, lieli un mazi, kas ar savām izdarībām mūs no sirds izsmīdināja un uzjautrināja.
Mūs visus pievilka un suģestēja Aivas Daukšas tradīciju zināšanas un viņas cilvēciskā burvība gandrīz ne no kā izveidojot, iztulkojot mūsu dzīvesziņas. Protams, pa starpām izdarībām un dziedāšanai, īslaicīgi piesēdām arī pie garajiem cienasta galdiem. Atgriezāmies rītausmā, mazliet noguruši, taču pacilāti un gandarīti, ka gada skaistākā nakts pavadīta goddevīgi.
Raita Jirgensone,
16. gadskārtu godināšanas dalībniece