Gads nav bijis viegls — ne skolēniem, ne pedagogiem

Provinces Cilvēks Pandēmijā

Aizvadīts mācību gads neierastajos pandēmijas apstākļos. Lai noskaidrotu, kā attālinātais mācību process ilgtermiņā varētu ietekmēt izglītības kvalitāti, kā sadzīvot ar paradumu maiņu mācību procesā un kā socializēšanās trūkums atsaucas uz bērnu, jauniešu un skolotāju emocionālo stāvokli, «Talsu Vēstis» uzrunāja vairākus Talsu skolotājus, skolēnus un vecākus.

PIEREDZĒ DALĀS PEDAGOGI

Ieva Smildzēja, sociālo zinību, lietišķās etiķetes, psiholoģijas skolotāja, metodiķe un pedagoģe — karjeras konsultante:
— Uz attālināto mācību procesu varēju paskatīties no dažādiem skatupunktiem, jo esmu gan mamma, gan pedagoģe. Veicot aptauju par attālināto mācību procesu savā audzināmajā klasē (10. klasē), ieguvu divas galvenās atbildes, proti, — interesants un nogurdinošs, savukārt, aptaujājot Talsu Valsts ģimnāzijas pedagogus, nonācu pie trim galvenajiem atslēgas vārdiem: interesants, sarežģīts, izturības pārbaudījums. Gads nav bijis viegls ne vienai no iesaistītajām pusēm — ne skolotājiem, ne bērniem, ne vecākiem. Ir bijis jāpieņem, ka situācija ir ārkārtas, ka visiem ierastais, pazīstamais izglītības process vienkārši nenotiks. Vispirms jau tas bija jāpieņem katram pašam kā cilvēkam un arī savā ģimenē. Uzskatu, ka no katras situācijas ir iespējams kaut ko gūt, tā arī no šīs ārkārtas situācijas. Gan skolēni, gan pedagogi, gan vecāki apguva daudz jaunu prasmju, piemēram, darbu ar tehnoloģijām, dažādu lietotņu izmantošanu. Bērniem lielākais ieguvums bija mācīties laika plānošanu, pašvadītu mācīšanos, attīstīt komunikācijas prasmes un rast motivāciju darbam, atrodoties izteiktā komforta zonā — savās mājās. Arī skolotāji gada laikā mācījās, meklēja labākos veidus, lai nezaudētu mācību satura kvalitāti un spētu nepieciešamās zināšanas nodot skolēniem, tāpat nepārtraukti strādāja pie skolēnu motivēšanas darbam, sniedza emocionālo atbalstu gan skolēniem, gan vecākiem, aizmirstot par laiku un savu labsajūtu.
Lielākās grūtības vecākiem sagādāja bērnu motivēšana darbam un norobežošanās no vēlmes darīt bērna vietā. Bija sajūta, ka darba diena nekad nebeidzas, jo mājās ir jāpalīdz bērnam mācībās. Visgrūtāk tieši emocionāli skolotājam bija mācību gada beigās, kad melno lodziņu ekrānos kļuva aizvien vairāk, un bija ļoti liels izaicinājums strādāt, neredzot skolēnu sejas. Bija nespēja saprast, ko skolēns dara aiz melnā ekrāna. Bet domāju, ka ir izdarīts maksimums no pedagogu puses un pat vairāk. Priecājos, ka ir bijusi laba sadarbība un atbalsts no vecāku puses un skolēni ir tikuši galā ar šo izaicinājumu, kas it sevišķi pusaudžiem ir bijis liels pārbaudījums.
Runājot par mācību saturu, varu teikt, ka tas nav 100% apgūts, un tas ir tikai normāli minētajos apstākļos. Domāju, ka par satura apguvi un mācību gada rezultātiem visobjektīvāk varēsim spriest, atgriežoties klātienes mācībās. Esmu 100% par izglītības apguvi klātienē, jo nekādi tehnoloģiskie risinājumi neaizstās dzīvo kontaktu skolēnam ar skolotāju. Bērns aug un attīstās kā personība komunikācijas procesā. Komunikācija pusaudžiem, jauniešiem ir tikpat svarīga kā gaiss, tāpēc, analizējot emocionālo stāvokli, varu teikt, ka reti kurš jaunietis atzina, ka jūtas labi šajā procesā. Pusaudžiem bija visgrūtāk, pašiem atrodoties attīstības un sevis meklējumu posmā, un vēl tam visam klāt pienākošās prasības — esi patstāvīgs, plāno laiku, pašvadīti mācies, esi apzinīgs, esi motivēts. Tas ir milzīgs spiediens, kuru grūti dažkārt ir izturēt un izpildīt pieaugušajam, bet mēs to vēlējamies sagaidīt no augoša bērna. Jauniešu emocionālā veselība mani attālinātajā procesā uztrauca visvairāk, jo par savām iekšējām sajūtām runāt nav viegli, un dažkārt mēs tās noliekam pēdējā vietā aiz daudzām citām prioritātēm. Sarunās arī skolēni atzina, ka viņiem ir paaugstināts stress, trauksmes sajūta, neizpratne par to, kas ar viņiem notiek. Bet sarunas tajā brīdī par šo problēmu nenotiek, un viņi nezina, kā par to runāt, kam teikt, kādas būs teiktā sekas.
Attālinātais mācību process parādīja to, cik cilvēks ir vajadzīgs cilvēkam, cik esam stipri kā vecāki, cik spējam būt radoši, elastīgi un pacietīgi kā pedagogi. Talsu Valsts ģimnāzijas vārdā saku paldies ikvienam pedagogam, vecākam, skolēnam, atbalsta personālam par izturību, atbalstu, sadarbošanos.
Inguna Gruzniņa, Talsu Kristīgās vidusskolas direktore:
— Bībelē teikts, ka no sirds pārpilnības mute runā. Tad nu attālinātā mācību procesa sakarā mana sirds pārpilnība ir par to, ka, redzot valdības lēmumus, kas it kā ir vērsti uz «Covid-19» izplatības ierobežošanu, saskatu, cik tie lēmumi ir netaisni pret cilvēkiem ģimenēs ar bērniem. Mani neviens, pat visaugstākais epidemiologs, nepārliecinās, ka lēmums par to, ka drīkst uz hokeju arēnā, slēgtā telpā, iet ar negatīvu siekalu «Covid-19» testu, ir adekvāts attiecībā pret noteikumiem mācību iestādēs. Valdība šādu opciju pat nepiedāvā vecākiem, lai tie varētu iet uz bērnudārza, 9. vai 12. klases izlaidumu. Pat ārtelpās ne. Un, kad parēķinu, cik šogad beidzēju gan pirmsskolas izglītības iestādēs, gan skolās visā Latvijā, kuri ilgstoši ir ar sāpinātām un sarūgtinātām sirdīm, saprotu, ka to ir tūkstošiem, jo tas skar arī vecākus un vecvecākus. Hokejs ir izklaide. Un te redzu, ka pie mums ir pēc principa «Maizi un izpriecas!» kā senajā Romā. Valdība nodrošina pabalstus, valdība nodrošina maizi un izpriecas, bet tur, kur ir ģimene un bērnam jājūtas piederīgam, ir jābūt priekam par sasniegumiem, to aizliedz. Tā ir mana lielā sāpe. Uz izlaidumiem nākt nedrīkst absolventu pavadošas personas. Ja mēs būtu taisījuši izlaidumu pēc epidemioloģiskajām prasībām, tad izlaidums būtu izskatījies tā: skolas dārzā būtu dokumenta izsniegšana, bet vecāki kā sunīši aiz žoga, deguntiņus izbāzuši, skatītos uz saviem bērniem. Tāds būtu izlaidums Talsu Kristīgās skolas 9. un 12. klasē. Mēs pilnīgi ko tādu nepieļāvām. Tas ir sāpinoši un nav cilvēcīgi. Un tas viss patiesībā ir bez epidemioloģiska pamatojuma. Ja uz hokeju var iet un spļaut iekštelpās, tad kāpēc tu ārtelpās nevari nākt ar negatīvu testu vai vakcinācijas apliecību, vai izslimojis ar imunitāti pret vīrusu? Tāpat jau bija eksāmenos, kad visi vērotāji, skolotāji gāja ar negatīviem testiem. Es esmu izglītībā un redzu to sāpi šādā kontekstā. Citās sfērās noteikti ir citādāk. Piemēram, šņabja bode vaļā līdz jumtam, bet sporta preču veikals ciet.
Ja runājam par skolēnu mācību procesu, tad varu sacīt, ka daudzi skolēni ir nesekmīgi tikai tādēļ, ka nebija spējīgi mājās vieni paši mācīties. It īpaši pusaudžu vecumā, ja vecāks strādā. Nebija šī atbalsta personāla. Mums skolā ir puisis, kas aprīlī bija absolūti nesekmīgs visos mācību priekšmetos un stundām pat nepieslēdzās. Bija tikšanās ar mammu un jaunekli. Mamma strādā un bērnu audzina viena pati. No rīta sešos aizbrauc uz darbu un vakarā sešos ir mājās. Septembrī un oktobrī, kad bija klātiene, bērns bija sācis jauno mācību gadu ar labu apņēmību un atzīmes bija pamatā 7, 8, 9 balles. Aizgāja attālinātais process, bet viņš nav nobriedis raksturā, un, sajūtot brīvību, spēlē datoru un nevar sevi savākt. Mēs «iedabūjām» viņu skolā individuālajās konsultācijas, kas drīkstēja notikt, un viņš galu galā tiks pārcelts nākamajā klasē. Tas bija klasiskais negatīvais piemērs attālinātajam mācību procesam situācijā, kad mamma viena audzina bērnu un strādā klātienē, jo cita varianta nav. Ja viņa uz darbu neies, kurš tad par šo ģimeni gādās? Kurš maksās rēķinus?
Bet, ja runājam par zināšanām, mans personīgais viedoklis par bērnu zināšanām ir tāds, ka tās novērtēt nevarēja tā kā tā, un mums skolā notiks skolēnu diagnostika visos mācību priekšmetos, kad sāksies jaunais mācību gads. Skolotāji nofiksēs, kas teorētiski būtu jāzina un kādas ir faktiskās zināšanas. Skolotājiem arī būs individualizēta pieeja skolēniem, lai maksimāli labi varētu apgūt programmu pēc «Skola 2030» prasībām. Kā es konstatēju, ka skolotāji ir uz izdegšanas robežas vai ārkārtīgi noguruši? Mācību gadu noslēgumā pedagogi raksta pašvērtējumus, kuriem ir dažādi aspekti. Un pamanīju, ka skolotājiem ir pazudusi realitātes apziņa. Viņi ir ļoti noguruši psiholoģiski, emocionāli, pārstrādājušies un izdeguši. Tā viņi raksturoja savu stāvokli. Kad viss notiek klātienē, skolotāja ir kopā ar bērniem stundās, starpbrīžos, satiek vecākus, ir pasākumi un citas norises. Šogad pašvērtējumā viņi rakstīja, ka bijušas daudzas attālinātās sapulces, bet patiesībā to nebija vairāk nekā iepriekšējos gados. Skolotājiem tik ļoti pietrūkst tās klātesošās saskarsmes, ka viņi izdeguši no tā, ka ir bijuši vieni. Attālinātās sapulču lietas ir bijušas kā nastas, kuras iztukšojušas, kas tā nebūtu, ja tikšanās būtu klātienē. Pašvērtējumos iepriekš tas tā neparādījās, kaut klātienes tikšanās bija pat laikietilpīgākas, jo tad jau arī bija daudzi pasākumi, kas jāplāno. Tad sapratu, ka Dievs mūs patiešām ir radījis cilvēciskām attiecībām un mēs tā atjaunojamies un augam, un mūs emocionālais stāvoklis ir daudz pozitīvāks pat tad, ja darbs un laiks ir ieguldīts daudz vairāk. Es apbrīnoju skolotājus, jo viņi ir izturējuši ar stāju. Darbs ir izdarīts maksimāli godprātīgi.
Linda Brunava, dabaszinību un bioloģijas skolotāja:
— Šobrīd, kad mācību gads ir no-slēdzies, es uz visu beidzot spēju paskatīties arī no malas. Mēs skolā neatkāpāmies no mūsu mērķa turpināt sniegt kvalitatīvu izglītību, tāpēc skolotājiem šis laiks bija ļoti smags gan emocionāli, gan fiziski. Ierobežotiem laikā un ar apziņu, ka visu nepaspēt, bija jābūt ļoti radošiem, lai izstrādātu interesantākus uzdevumus, kas noturētu bērnu uzmanību attālināti, bet arī apgūtu programmās paredzēto. Protams, ka man nepatika mācīt attālināti, tomēr šis laiks, manuprāt, ir nevis jāpārdzīvo, bet jāizmanto. No tās apziņas, ka ir ļoti grūti, labāk jau nepaliek, tāpēc vajadzētu atrast jebkurā notikumā arī pozitīvo. Ne velti pielāgošanās ir raksturīga iezīme organismiem, kas vēlas attīstīties un pastāvēt, arī mums, cilvēkiem. Esmu ne tikai skolotāja, bet arī mamma. Domāju, ka tik slikta mamma kā es šajā pusgadā savai meitai neesmu bijusi nekad, jo man fiziski nepietika laika sekot līdzi vai palīdzēt viņai skolas darbos, bet meita savos astoņos gados iemācījās būt patstāvīga un mācījās pati, sasniedzot savus rezultātus. Un tas ir vērtīgi. Manuprāt, attālinātais mācību process gan skolēnus un vecākus, gan skolotājus ir ne tikai nogurdinājis, bet arī iemācījis daudz kā jauna. Tās noteikti ir digitālās prasmes un pašvadīta mācīšanās, kam mūsdienās ir liela nozīme. Tomēr viss ir atkarīgs no tā, kādu rezultātu no jaunās paaudzes mēs pēc gadiem vēlamies sagaidīt. Ja vēlamies redzēt atvērtus, komunikablus un aktīvus cilvēkus, kas līdzdarbojas sabiedrībā kopēja labuma vārdā, tad attālināti tādus izaudzināt, domāju, ka neizdosies. Socializācijai ir jābūt, bet «caur ekrānu» tas tomēr nav tas. Es lepojos ar savu audzēkņu sasniegto šajā mācību gadā un gaidīšu iespēju atkal tikties klātienē.
Ligita Treimane, sākumskolas skolotāja:
— Manuprāt, skolotāji visā Latvijā kādu laiku negribēs redzēt datoru. (Smejas.) Man arī bērni teica to pašu. Šis varbūt ir tāds pluss skolēniem, jo viņi bijuši pie datora tik daudz, ka tiem pat spēlītes vairs negribas spēlēt.
Man ar bērniem bija iespēja tikties mācību gada noslēgumā āra nodarbībās, un novēroju, ka tie bērni, kas visu šo attālināto mācību procesu bija dzīvojuši tikai savā ģimenē un nav socializējušies, esot tādā kā savā burbulī, bija bikli, varbūt pat nervozi. Šie bērni nevarēja sakārtot domas un izdomāt teikumu, kad vajadzēja ko atbildēt. Bet klātienes mācībās tie bija vieni no žiperīgākajiem. Tad es domāju: «Kas ar mums tiek darīts? Mentālā veselība ir sadragāta. Un kādām jābūt klātienes nodarbībām, lai bērns atkal atgūtos?» Bija jau arī tādi skolēni, kuri klātienē nenāca, jo vecāki negribēja, ka viņi ir sejas aizsargmaskās… Tas jau ir vissāpīgākais, ka bērniem neļauj satikties un būt kopā. Man kā skolotājai bija grūti redzēt to, ka mazie, satiekoties agrāk, vienmēr mani samīļoja, bet tagad situācija bija tāda, ka bērns ieskrienas un nu tik būs, bet tad apraujas, saprotot, ka nedrīkst un jāievēro divu metru distance. Tas ir graujoši bērniem. Ievēroju, ka, piemēram, 6. klase, kurai mācu vizuālo mākslu, sākumā par attālināto mācīšanos bija priecīga, jo tas kaut kas jauns un citādāks, bet uz beigām jau viņi noslēdzās. Lai skolēnus atvērtu uz runāšanu un sadarbību attālinātās grupās, bija jāpapūlas. Vajag ļoti augstu profesionalitāti, lai viņus atvērtu un kaut ko no viņiem sadzirdētu. Komunikācija attālināti jau notika, bet, strādājot tādā formā, nevar pārredzēt darba lauku. Ja ar bērniem ir strādāts vairākus gadus, klātienē jau uzreiz var redzēt, kas kuram par vainu, bet ar ekrāna palīdzību neko tādu konstatēt nevar.
Ginita Petrovica, sākumskolas skolotāja:
— Šis laiks ir ienesis izmaiņas. Talsos tik aktīvi no rītiem ne vingrojuši, ne nūjojuši cilvēki nav, kā to dara tagad. Bija par daudz nosēdējušies mājās. Ja runājam par skolēniem, tad daudz kas, protams, ir atkarīgs no vecākiem un viņu uzskatiem. Es klausos visapkārt, kur tik bērni nav bijuši un braukuši šajā laikā, bet ir tādi, kas ir noslēgušies un nekur pat neiet, laiku pavadījuši mājās. Mūsu aicinājums ir darbs ar bērniem klasē un klātienē. Svarīgas ir dzīvas attiecības. Mazajiem bērniem, kad bija iespēja tikties klātienē āra nodarbībā, kad klase bija sadalīta pa grupām, pirmās desmit minūtes varbūt bija biklākas, un bērniem bija žēl, ka nevar satikties visa klase kopā. Bet pēc desmit minūtēm jau runāja un atvērās, stāstīja daudz. Tāpat jau bija arī tiešsaistes stundās. Katrs kaut ko gribēja pateikt, izstāstīt, padalīties iespaidos. Nu ļoti daudz gribēja stāstīt, bet visus jau nevarēja uzklausīt. Tieši šīs komunikācijas man ļoti pietrūka. Man ļoti pietrūka gan bērnu, gan vecāku. Kad vecāki nāca pakaļ bērniem, pamanīju, cik ļoti viņi bija izslāpuši tikties cits ar citu. Ir jau vecāki, kas sazinās savā starpā, bet daudzi to nedara. Tas bija pārbaudījumu laiks. Vecāki paši pamanīja to, pie kā bērniem ir jāpiestrādā. Bija jau arī bērni, kuriem vecāki klāt attālinātās mācībās nevarēja būt, jo ir darbs. Viņi vakarā no darba pārnāca un tad bija nostādīti fakta priekšā. Tad omes tika iesaistītas. (Smejas.) Kaut kāds pluss tajā visā ir. Bija ļoti jāsadarbojas visiem, problēmas jārisina kopā un bez runāšanas nevarēja. Katrā ziņā nebija viegls laiks, bet interesants gan. Skolotāji paši ļoti daudz ko mācījās, attīstīja digitālās prasmes. Tāpat pieredze tiešsaistes stundu vadīšanā. Tas viss mums bija jauns.
Lienīte Gūtmane, kristīgās mācības, mājturības un vācu valodas skolotāja:
— Attālinātais mācību process šķiet grūts un smags gan bērniem, gan skolotājiem. Manuprāt, visgrūtākā lieta bija tā, ka pietrūka kontaktēšanās. It kā jau to var darīt attālināti, bet tomēr tas dzīvais kontakts ir svarīgāks. Ir jau arī bērni, kas šādi jūtas ļoti komfortabli, jo beidzot neviens viņu netraucē un var pats darīt, kā redz par vajadzīgu, un jūtas kā zivs ūdenī. Bet citiem bērniem ir pilnīgi pretēji un viņi paši izdarīt neko nevar — nespēj saņemties, izdarīt to, ko no viņiem prasa. Un ne jau tāpēc, ka negribētu, bet tādēļ, ka nav motivācijas. Tad seko slikti vērtējumi, aizrādījumi, vecāki aizrāda un nonāk līdz tam, ka bērnam šķiet, ka viņš vispār neko nevar, līdz ar to atnāk depresīvās domas. Neviens jau kam tādam nebija gatavojies. Viss notika negaidot. Nebijām tam gatavi, un grūti ir to pieņemt. Sajūties iegrožots četrās sienās un netiec ar sevi galā. Izglītības kvalitāte, manuprāt, šādos apstākļos nav tik laba, kāda tā ir klātienes apmācībās, jo ļoti daudz iegulda vecāki. Nav jau tā, ka bērni neieguldītu arī paši, bet tomēr šis bija laiks, kad daudz mācījās vecāki. Lielākajās klasēs savukārt tika izmantoti visi citi iespējamie palīdzības resursi — vai nu zvans draugam vai internets, vai kas cits. Bet no otras puses jau tas nemaz nav tik slikti, jo jaunietis prot atrast vajadzīgo informāciju. Protams, labi ir tad, ja viņš apzinās, ka atrastā informācija ir patiesa, jo bieži gadās tā, ka viņš atrod kaut ko, kas vienkārši iekopēts un bērns nemaz nav sapratis saturu un kontekstu, ko ierakstījis. Šī bija iespēja bērnam iemācīties plānot savu laiku, atrast prioritātes un tās sakārtot. Mums, skolotājiem, bija jāplāno divējādi — nevarēja vienā virzienā. Un bērnu vidū, kad nav bijusi ilgstoša komunikācija, ir atsvešināšanās. Viņi atnāk un kautrējas cits no cita, un nezina, ko pateikt.

PIEREDZĒ DALĀS SKOLĒNI

Patrīcija Andrejeva: — Izglītības kvalitāte, manuprāt, ir viduvēja, pat varētu teikt, ka slikta. Skolēni atsvešināšanās no sava vecuma pusaudžiem, un tas noteikti nav uz labu. Bērni paliek nekomunikabli. Klasesbiedri ļoti atsvešinājās cits no cita. Satiekoties pat nevarēja saprast, vai pazīstam cits citu vai tomēr ne. Man ir labs emocionālais stāvoklis, jo manā dzīvē ir Jēzus, taču zinu, ka ir bērni, kuriem ir depresija un dažādas citādākas problēmas. Visiem skolēniem, manuprāt, atzīmes uzlabojās, bet tas ir tāpēc, ka visu varēja nošpikot, tādēļ diez vai kāds tās tēmas reāli apguva. Man šis attālinātais mācību process nepatika un varētu pat teikt, ka riebās.
Diāna: — Man attālinātais mācību process nepatika, jo tajā iegūtās zināšanas ir ļoti nelielas, salīdzinot ar klātienes mācību procesu. Mācoties attālināti, manuprāt, izglītības kvalitāte ir ļoti, ļoti zema, jo skolēni attālinātās mācību stundās necenšas saprast un izdomāt uzdevumus, bet grib atrast pareizās atbildes ar interneta, ģimenes un draugu palīdzību. Skolēnus tas ietekmē negatīvi, jo ir maza komunikācija savā starpā, viss notiek, virtuāli sarakstoties. Skolēni paliek nesavāktāki un nedisciplinētāki, jo tiem mājās nav kontroles mehānisma. Manuprāt, ir ļoti grūti netikties citam ar citu, un klasesbiedru attiecības savā starpā tas ļoti pasliktina. Komunikācija savā starpā ir neliela un nosacīta, un ar laiku pazūd interese, ar kādu vispār komunicēt, jo sāk likties, ka nav tādas nepieciešamības. Emocionālais stāvoklis, manuprāt, ir ļoti nomākts, depresīvs, sāpinošs, vairs nav tik lielas intereses iet ārā un komunicēt ar citiem, un brīžiem, šādi attālināti mācoties, nesatiekot nevienu, pazūd dzīves jēga un interese par nākotni. Konkrēti man atzīmes bija ļoti labas, bet zinu arī klasesbiedrus un draugus, kuriem negāja labi, bet šīs atzīmes neparāda īsto zināšanu līmeni, jo šīs atzīmes ir iegūtas pārsvarā ne no savām zināšanām, bet no draugiem, interneta un ģimenes.
Paula Andrejeva: — Man patika attālinātais process, jo man bija iespēja apvienot gan mācības, gan bērniņa kopšanu. Izglītības kvalitāte gan krietni ir pasliktinājusies tā iemesla dēļ, ka man ir jāmācās pēc jaunajām kompetencēm, un šāda veida mācības jau ir sarežģītākas, un plus vēl tas, ka viss ir jāpaspēj attālināti. Arī emocionāli ļoti daudzi no maniem klasesbiedriem ir kļuvuši nestabili. Bet man pašai nebija grūti, man tieši patīk mācīties vienai un savā tempā, jo nav papildu stresa, ka mani izsauks atbildēt un liks darīt lietas, kuras neprotu. Personīgi mans emocionālais stāvoklis ir pat uzlabojies, jo patstāvīga mācīšanās ļauj man visu plānot tā, kā vēlos pati. Vidējā atzīme man ir laba, proti, 8,83 balles.
Raimonds: — Man attālinātais mācību process īsti nepatika, jo bija grūtāk mācīties. Tas varbūt ir tādēļ, ka skolā blakus ir skolotāja, kura nesaprašanas gadījumā var nezināmo izskaidrot, bet attālinātajā mācību procesā tādas iespējas nebija un bija neērti prasīt kaut ko personīgi. Šādam mācību procesam kvalitātes īsti nav nekādas, jo pārbaudes darbu atbildes varēja atrast, piemēram, internetā. Un kāda no tā jēga? Es domāju, ka nekāda, jo — cik daudz no tā paliek atmiņā? Īsti jau nekā! Skolēnus šāda mācīšanās lielākoties ietekmē negatīvi, jo parādās depresija, noslēgtība sevī, atnāk domas, ka neviens nevar palīdzēt. Un pamanīju, ka tie, kas labi mācās, brīžam pat arī netika galā ar darbu apjomu. Man pašam šķiet, ka tad, ja ir uzdots stundas darbs un pēc tam vēl pasaka uzdevumu, kas jāizdara līdz nākamai stundai mājās, tas nav normāli, jo stundas darbs jau ir bijis apjomīgs. Es ar saviem klasesbiedriem diezgan daudz komunicēju, un mēs cits citam arī izpalīdzējām, bet tad, ja visu laiku pats skolēns neko nedara un tik prasa kādam, lai atsūta darbus, tas arī vairs nav forši un labi. Emocionālais stāvoklis man bija, kā saka tautā, «kā pa kalniem un lejām», bet bija brīži, kad atnāca sabrukums un domāju, ka atmetīšu visam ar roku, bet paldies tuviniekiem, kas palīdzēja.
Vanesa Goba: — Man attālinātais mācību process patika, kā saka, pa pusei. It kā nebija traki, bet bija neierasti. Bieži bija grūti sevi piespiest mācīties, jo mācību apjoms ir ļoti liels. Kvalitāte arī pavisam cita, jo es labāk uztveru informāciju tad, kad esmu skolā un redzu skolotāju un arī skolotājas emocijas. Tāpat skolā ir vieglāk uzdot jautājumus un visu sarunāt, kā arī vienkārši parunāt. Bet attālinātajā mācību procesā bija citādāk un vairs nevarēja tā vienkārši paprasīt, jo bija cita atmosfēra un grūtāks līmenis. Bija, tā teikt, jārunā vien ar sevi un jāpiespiežas darīt darbus, jo mājas ir un paliek mājas, un nav tās sajūtas, ka viss tev ir jāiemācās. Dažreiz šķita, ka darbu ir tik daudz, ka pat nezinu, ar ko sākt un kur likties. Sanāca tikt pie vairākiem parādiem, jo nevarēju visam tik viegli izsekot, jo tad aizmirsās, tad negribējās un citreiz bija grūti saprast, kas vispār jādara. Vienā vārdā sakot — bardaks. Manuprāt, tas skolēnus ietekmēja slikti. Protams, viss ir atkarīgs no katra paša, bet bija grūti un likās, ka burtiski sabrukšu. Tā kā jebkurā brīdī, rakstot kontroldarbu un pildot parastos darbus, varēja ieskatīties kladē un grāmatā, tad galvā palika mazāk, bet, ja skolēns pats grib un vēlas, tad iemācīties var tikpat daudz un tikpat labā kvalitātē, cik klātienē. Man ar klasesbiedriem ir labas attiecības un lieliska komunikācija. Jā, gribējās satikties un pavadīt laiku kopā, bet diemžēl bija bez tā visa jāiztiek. Esmu raksturā diezgan stipra un spēju izturēt dažādas situācijas, un šis man lika ieraudzīt, kādas ir manas spējas un kāda esmu pati, bet sapratu arī to, ka attālinātajās mācībās ātrāk noguru. Atzīmes man vienmēr ir bijušas labas, un tādas tās arī palika.
Viesturs: — Izglītības kvalitāte šķita, ka bija ne tik augstā līmenī, kā, mācoties klātienē, bet es uzskatu, ka mūsu skolā tā bija pietiekami augstā līmenī, vismaz vidusskolai. Ilgtermiņā attālinātais mācību process skolēnus un pedagogus, manuprāt, ir ietekmējis negatīvi. Skolotājiem šī bija papildu slodze, bet skolēniem tā liedza iespēju komunicēt, kas šajā vecumā posmā ir ļoti nozīmīgi. Netiekoties klātienē ar klasesbiedriem, ir ļoti pasliktinājusies komunikācija un attiecības savā starpā. Šis arī bija iemesls tam, kādēļ arī mans emocionālais stāvoklis pasliktinājās. Attālinātais mācību process manas atzīmes nav ietekmējis.
Lūkass Ernests Kļaviņš: — Man attālinātais mācību process šķita diezgan tīkams, jo nebija no rītiem agri jāceļas un ir brīvāks režīms, kas neradīja stresu. Bet mācību vielu, manuprāt, apgūt šādā veidā apgūst daudz sliktāk nekā tad, kad mācījāmies klātienē. Mācību rezultāti daudziem skolēniem ir pasliktinājušies, jo motivācija mācīties arī nebija īpaši spēcīga. Man arī atzīmes pasliktinājās, jo man uzmanību attālinātajā procesā novērsa visādas blakus lietas, kas neļāva koncentrēties. Man tas traucēja. Mācību process nebija diez ko kvalitatīvs, un man bija diezgan grūti. Emocionāli bija kādā jomā vieglāk, bet kādā ziņā savukārt grūtāk.
Anda: — Personīgi man patika attālinātais mācību process, jo es varēju pati plānot savu ikdienu un izdarīt visus uzdotos darbus sev piemērotā laikā un tempā. Man nebija jāgaida uz citiem, un mani arī neviens nesteidzināja. Es pati visu varēju saplānot tā, kā es gribu. Bet izglītības kvalitāte gan, manuprāt, šādā mācību procesā ir sliktāka nekā tad, kad skolēni mācās klātienē, jo nevar izkontrolēt to, cik bieži un kurš skolēns krāpjas, iegūst atzīmes negodīgi, izmantojot dažādus papildavotus, ko klātienē nav iespējams izdarīt. Ja jāatbild uz jautājumu, kā tas ietekmē pašus skolēnus, man gribas sacīt, ka tas ir ļoti individuāli, jo zinu klasesbiedrus, kuriem klājās ļoti grūti un pietrūka citu cilvēku un socializēšanās, taču mani tas negatīvi neietekmēja, jo man apkārt bija ģimene un tuvākie draugi. Nebija tā, ka biju pilnīgi izolēta un man pietrūka klases biedru. Man šķiet, ja cilvēkam ir problēma, tad tā parādās gan tad, kad viņš ir viens, gan tad, kad ir ar kādu kopā. Bet, ja problēmu nav, tad tās neradīsies arī to pāris mēnešu laikā, kad nesatiekas ar citiem. Atzīmes man ir uzlabojušās, ja salīdzina ar klātienes vērtējumiem, jo, kā jau teicu, izmantoju dažādus papildu resursus, kas nebija arī liegts. Visiem darbiem sanāca vairāk laika un varēju vairāk apsvērt. Piemēram, ja eseja skolā bija jāuzraksta 40 minūšu laikā vai divu mācību stundu laikā, tad tagad tika dots vairāku dienu laiks. Tas bija ļoti pozitīvi. Un man šķiet, ka attiecības klases biedru starpā īsti nav mainījušās. Kādi mēs bijām gada sākumā, tādi mēs esam arī šobrīd.

PIEREDZĒ DALĀS VECĀKS

Agnese Ozolinkeviča, sākumskolas skolnieces mamma:
— Es kā mamma attālināto mācību procesu vērtēju pozitīvi. Izglītības kvalitāte, pēc manām domām, īpaši necieš, bet tas nozīmē to, ka no manis tas prasīja ikdienas pārkārtošanos. Cēlos ļoti agri, lai paspētu izdarīt saimniecības darbus, jo no pienākumiem mani neviens neatbrīvoja, bezdarbniekos iestāties nevarēju. Galu galā, ja Dievs ir dāvājis mums bērnus, tad vecākiem ir jāzina, kā pakārtot savu dzīvi tam, lai bērni būtu paēduši, apģērbti un izglītoti. Bērns mācās sākumskolā pirmajās klasēs. Atceros, ka iesākumā bija izsniegts plāns nedēļai. Nu tas tik bija izaicinājums! Tā nu pēc laika sāka pieslēgties skolotāji tiešsaistes stundās. Man bērnam bija jāseko līdzi katrai stundai, lai tikai kaut ko nenokavētu. Sākums bija grūts, bet rezultāts iepriecinošs, jo es kā mamma redzēju, ko bērns saprot un ko ne, tādējādi biju privātskolotāja savam bērnam un varēju piestrādāt pie lietām, ko ne tik labi saprata, un rezultāti ir iepriecinoši.
Kas attiecas uz socializēšanos, tur nu gan man ir citas domas, jo saprotams, ka atsvešināšanās no klasesbiedriem ir neizbēgama. Savukārt ģimenes lokā ar brāļiem un māsām ir tāda kā satuvināšanās. Sākumā bērnam bija skumjas un neizpratne par notiekošo situāciju, bet ātri vien pierada. Nebija agri jāceļas, varēja izgulēties, nebija pārslodze, un bērni neslimoja. Bez Dieva dotās gudrības, kā palīdzēt bērnam labāk, būtu pagrūti, bet ar Viņu visas lietas ir iespējamas. Jēkaba vēstulē 1:5 ir sacīts: «Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.