Labo dējējiņu laiks rit pilnā sparā

Ļaujiet man runāt

Lasīju politisko joku, par ko pasmaidījis noteikti ir ne viens vien, bet, ja nu kāds to nezina, tad padalīšos. «Sēžu tualetē un lasu politikas lappusi. Rodas tāda kopības sajūta. Viņi dara tieši to, ko pašlaik es…» saka Viktors. Lai gan daudz jau kas ir pasacīts šajā sakarā un mute sausa, ausis svilst, acis miglojas no visa tā, kas entos gadus notiek priekšvēlēšanu laikā. Negribu būt rupjš, bet, kā reiz sacīja viens feins cilvēks, tā tāda mērīšanās ar «krāniņiem» vien ir. Lai atvaino daiļās dāmas, bet tas, protams, ir pārnestā nozīmē un attiecas arī uz viņām. Nu cik var lielīties un gvelzt?
Skatos jauno kandidātu sarakstā un redzu arī pazīstamas sejas, kuras kaut kā aizmirsušas, ka kaimiņi viņus zina un pazīst, jo mūsdienās jau sienas pat runā. Uz nezinātājiem jau var spēlēt, bet paliek gluži vai kauns, kad zini to, ko zini. Un to, ko vecie labie sastrādājuši gan tiešajā ēterā, gan aizskatuvē, to taču arī zina, bet, lasot reklāmas, atceros to kaut kur lasīto amizanto, bet skumjo joku iz dzīves. Kāds jaunietis, kas iepinies smagā alkoholismā, nozaga savai vecmammai vistu un brauca uz blakus miestu to tirgot. Ietupinājis to mašīnas bagāžniekā, tik cēli reklamēja potenciālajiem pircējiem, sakot: «Pērciet vistu! Pērciet vistu! Laba dējējiņa! Laba dējējiņa!» Un pārdeva jau arī pa vienu šņabpudeli. Bizness aizgāja. Tad nu tagad tās labās «dējējiņas» izrādās visas vistas, bet, kad nu jātaisa omlete vai jāvāra skābeņu zupa, tad viens vanckars, tad otrs un arī trešais. Un tā mūždien un nekad nebeidzas. Mūždien tā solītā gaišā nākotne nemaz tik gaiša nav, ja neskaita to, ka pilsētā kādu jaunu gaismekli uzriktē. Nav jau vainas nevienai spuldzei, bet gribas tomēr caurredzamību, atbildību par saviem vārdiem un darbiem, un deputātus, kas ir kalpi, nevis kungi. Kungs grib kalpināt, bet kalpam ir kalpa sirds. Viņam ir atbildība un bijība ko salaist spalvās.

Viktors