Iekrāsot prieku

Kultūra

Maijā Mērsraga tūrisma informācijas centrā apskatāma Aldas Štolceres mākslas darbu izstāde. Vaicājām pašai izstādes autorei par tās tapšanu un aicinājām iepazīstināt ar sevi pašu.

— Pastāstiet par sevi: no kurienes esat, kas esat?
— Nāku no Jaunpils puses. Dzimtā vieta turpat netālu — Strutele. Mana sirds pieder lauku sirsnīgajai vienkāršībai, idillei dabā: mežā, pļavā, pie ūdeņiem. Esmu strādājusi bērnu bibliotēkā, skolā, kā arī darbojusies lauku tūrismā. «Radoša sieviete laukos». Šo titulu ieguvu 2001. gadā «Lauku Avīzes» rīkotajā konkursā. Mans prieks ir dārzs un puķes, un daba kopumā. Ļoti labprāt izsaku sevi, rakstot nelielus literārus darbus — esejas. Fotografējot mācos atrast neierastus momentus dabā.
— Kāds ir jūsu labākais dienas brīdis?
— Ja par radošumu, tad patīk jebkurš dienas gaišais laiks. Krāsas labāk sajūtu, kad ir dabīgā gaisma. Savukārt dabas vērojumiem der jebkura diennakts stunda. Agram rītam ir savs īpašais šarms, un tas var sacensties ar novakares krēslu. Galvenais — pamanīt un būt klātesošam. Labākais brīdis rodas, izejot no manām sajūtām un noskaņojuma.
— Kā sākās jūsu gaitas mākslas darbu pasaulē? Vai pie krāsām ķērāties, jau maza meitene būdama, vai tomēr vēlāk?
— Zīmēt man paticis vienmēr. Varbūt skolā neizcēlos ar īpašām spējām, bet laika gaitā, kamēr citi nokopēja, es skatījos un pārzīmēju. Pamazām vien tas «aizgāja» vairāk un labāk, kamēr radās savs rokraksts.
— Vai ir kāds mākslinieks, kas jūsos atstājis neizdzēšamas pēdas iedvesmojot?
— Pa dzīvi ejot, tādu mākslinieku, kuri iedvesmo, ir bijis daudz, un no katra ir paņemts kāds graudiņš, kāda sēkliņa, kas gadu gaitā iesējusies tik cieši, ka gribas radīt pašai. Ir paticis no visa. Gan ainavas, gan ziedi, gan portreti un klusā daba. Un dažādas tehnikas pie tam.
— Vai ir kāds konkrēts? Gan jau, ka ir.
— Bērnu dienās patika Kārlis Sūniņš, vēlāk Rotas Bērzkalnes akvareļi… Un tā varētu turpināt.
— Kas ir «Iekrāsots prieks» un kāpēc tieši tāds nosaukums?
— «Iekrāsots prieks» ir lapa «Facebook», kurā redzamas dažādas manas radošās izpausmes. Gan apsveikuma kartītes, gan lielāki un mazāki gleznojumi.
— Kāpēc «Iekrāsots prieks»?
— Prieks pats par sevi jau ir krāsains. Katram savs un citāds. Un, ja to vēl ņem un iekrāso, tas kļūst par lielu prieku!
— Jūs radāt arī brīnišķīgas apsveikumu kartītes. Kādā tehnikā? Cik lielas? Vai tās vispirms top, un tad tās kāds iegādājas vai arī — tās tiek radītas pēc pieprasījuma?
— Sāku es tieši ar apsveikuma kartītēm. Cik vien sevi atceros, esmu zīmējusi un sveikusi gan tuvumā, gan tālumā ar pašas kartītēm. Esmu nozīmējusi, pārzīmējusi, apzīmējusi… 15 gadu garumā zīmēts kopā ar bērniem Jaunpils vidusskolā. Tapuši ielūgumi, galda kartes, dažnedažādi noformējumi. Līdz sapratu, ka jātop kam lielākam. Arī tagad labprāt izpaužos apsveikuma kartītēs, un pēdējā laikā tās vairāk top pēc pieprasījuma. Lielumu var pielāgot pasūtītāja vēlmēm, bet pamatā darinu 21×10 centimetru lielas.
Tehnika raiba: akvarelis, krāsu zīmuļi, flomāsteri, kas nu kuru reizi vajadzīgs, lai zīmējumu radītu telpisku, dzīvu. Zīmēju puķes, kas «smaržo».
— Ko pamatā jūsu gleznās var redzēt? Šķiet — tie ir ziedi. Kāpēc tā? Vai tie jūs iedvesmo?
— Gleznoju kopš 2019. gada rudens. Tagad pamatā tie ir ziedi. Bet, kas zina, iespējams, ar laiku būs arī cita rakstura bildes. Sāku es ar magoni un tā — pamazām vien, izvēloties dzīvas krāsas, tādas, kādas tās ir dabā, zīmēju visādas puķes, piešķirot ziediem savu tā brīža sajūtu. Vairumā joprojām top magones. Zīmēju, kad ir labs noskaņojums. Esmu lauku meitene, un laiku laikos ziedi gan pļavā, gan dārzā mani ir iedvesmojuši. Puķu taču ir tik daudz! Katra ar savu izteiksmi, un vienmēr ir vilinoši redzēt, kā tas izskatīsies manā krāsu rokrakstā.
— Vai pašai ir starp darbiem kāds, kuru neparko negribētos pārdot?
— Domās pārlūkojot savus zīmētos ziedus, atzīstos, ka visi, katrs ar kaut ko savu ir man mīļi. Nereti atceros noskaņu, kādā tie tapuši. Esmu zīmējusi arī pasūtījuma darbus, bet vairumā tie vienkārši top. Ja patīk man, patiks vēl kādam. Atvēlēto laiku bilde ar mani bijusi kopā un īstajā brīdī var doties pasaulē. Mīļuprāt pārdotu jebkuru gleznu.
— Redzēju arī vardīti ūdensrozes ziedā. Ziedu tēma tik un tā, bet kāpēc un kam par godu vardīte?
— Vardīte ūdensrozes ziedā tapusi uz kāda cilvēka vēlēšanos. Viņam tuvas vardītes, bet par savu ziedu sauc ūdensrozi. Variantu, protams, ir ļoti daudz. Citā brīdī būtu cita vardīte un cita ūdensroze. Ļoti patīk pievērsties konkrētu vēlmju izpildīšanai. Tam piemīt kāds noslēpums: radīt brīnumu ar pārsteigumu. Tas liek iemirdzēties saņēmēja acīm, ka vēlme īstenojusies.
— Ko savu gleznu skatītājiem caur darbiem gribat pateikt?
— Caur saviem darbiem es gribu teikt, cik dzīvē daudz krāsu, cik skaisti ir tās pamanīt un dzīvot ik dienu svētku sajūtās. Pacilāti un ar prieku! Jā, tas ne vienmēr izdodas, bet daba jau ir blakus! Vienmēr kāds zieds, kāda lapa un asns liek sarosīties un pasmaidīt! Un tas ir daudz…
— Jūsu darbi ir tiešām koši, tāpēc brīnījos, ka Mērsrags ir tikai otrā vieta, kuru apciemo jūsu personālizstāde. Kā tā ir sanācis?
— Tā nu ir sanācis, ka dzīvoju Jaunpils pusē, bet manas pirmās izstādes ir ārpus miesta, kurā dzīvoju: Tumē un tagad Mērsragā. Bet viss šai dzīvē notiek jauši, ne nejauši. Jocīgais laiks, ko sauc par kovidu, tādus apstākļus ir radījis, un tiem jāpielāgojas. Pateicoties labiem cilvēkiem un veiksmīgām sakritībām, maniem darbiem būs jau otrā izstāde. Tas ir labs sākums!
— Turpiniet uzdrīkstēties, atklāt sevī un pasaulē ap sevi aizvien jaunas krāsu nianses! Izcilais Džuzepe Verdi ir teicis: «Mākslā ir tāpat kā mīlestībā — visupirms ir jābūt patiesam!» Nezaudējiet šo īpašību, un, lai vienmēr, kad ir, ko teikt, ir arī iedvesma radīt!