Agrita BlumbergaMīlestība, kas plūst pāri malām, — tiešā tā iespējams raksturot kempinga «Grāveri» saimnieku Antras un Armanda Dedžu ikdienu. Īpašu vietu pāra sirdī ieņēmuši skaistie, atlētiskie un uzticamie veimārieši — deviņus gadus vecais Dominiks, astoņus gadus vecā Grietiņa, piecus gadus vecā Džella un trīs gadus vecā Norete. Rudens pusē saimniekiem nācās tikt galā ar vēl nebijušu izaicinājumu, jo ķepaiņiem pievienojās 18 kucēni!
Mīlestību pret dzīvniekiem Dedži ir izjutuši jau bērnībā, bet atšķirībā no Armanda Antra pie pirmā dzīvnieciņa tika salīdzinoši vēlu. «Man mājās vienmēr ir bijuši dzīvnieki, bet Antrai mamma neļāva. Vēl šobrīd viņa pauž neizpratni par to, kā var tik ļoti mīlēt suņus, kaķus, putnus… Pirmais kopīgais mājdzīvnieks mums bija Siāmas kaķis, vēlāk tikām pie kollija. Kad kollijs bija pavecāks, radiniece piedāvāja uzņemties rūpes par dobermani. Apzinoties, ka dobermanis ir nopietns suns, sākām iet uz skoliņu — gan paklausības, gan aizsardzības apmācībām. Drīz vien sajutu saikni un man šī darbošanās iepatikās,» atklāj Armands.
Nevis papīrs, bet zināšanas
Pēc tam, kad dobermanis devās aizsaulē, Dedži pavisam nejauši nonāca līdz domai par veimāriešiem. Ieraugot dzīvnieku talantu konkursā «Zelta ķepa» Grietas vecmāmiņu, viņos radās interese par šo šķirni un drīz vien mājās ieradās Dominiks. «Iepriekš šādu šķirni nezinājām — tajā laikā Latvijā bija mazāk par 50 veimāriešiem. Lai Dominikam nebūtu garlaicīgi, aizbraucām uz vienīgo Latvijas oficiālo audzētavu un paņēmām Grietiņu. Audzētāja teica, ka dos mums viņu tikai tad, ja iesim uz izstādēm. Lai gan mums par izstādēm nebija nekādas saprašanas, nolēmām pamēģināt. Izrādās, ka mēs no konkrētā metiena bijām vienīgie, kuri sāka iet uz izstādēm. Pēc kāda laika audzētāja ieteica parūpēties par pēcnācējiem. Tā kā mums bija Dominiks, nodomājām — kāpēc ne? Tā pasaulē nāca pirmie kucēni, kuru vidū bija arī Džella. Viens no pirmā metiena tak jāatstāj! Pēc tam intereses pēc sākām braukāt uz Rīgu, uz kinologu kursiem. Ziemas, rudens un pavasara periodā braukājām uz kursiem, bet eksāmenu laika trūkuma dēļ nenokārtojām. Mums galvenais bija nevis papīrs, bet zināšanas! Uzzinājām, kā pareizi rūpēties par suņiem, kā pārot, kā pētīt fenotipisko līdzību…
Ceļā uz jaunajām mājām
Otrā pārošanas reize bija apzinātāka. Sameklējām Prāgā puisi ar dažādiem medību sertifikātiem, braucām uz pārošanu, un rudenī pasaulē nāca kucēni. Šobrīd kucēnus esam izauklējuši un viņi ir devušies uz jaunām mājām. Tā sanāca, ka arī Grietiņai bija kucēni, — Džellai desmit, Grietiņai astoņi. Ņemot vērā viņas vecumu, tas bija pēdējais brīdis. Grietas audzētāja teica — izmantojiet pēdējo iespēju, tādu suņu Latvijā vairs nebūs! Atradām puisi ar līdzīgu asins līniju, un māja bija pilna ar kucēniem! 12 kucēni jau iepriekš bija rezervēti. Izveidojām WhatsApp grupu, kur jaunie saimnieki dalījās ar priekiem, bēdām un uzdeva interesējošus jautājumus. Neesam veterinārārsti, bet pirmos padomus pēc pieredzes varam dot. Gandrīz visi kucēni iet skoliņā, mācās, un liela daļa taisās iet uz izstādēm. Esam pacilāti, ka cilvēki ir ieinteresēti. Esam priecīgi par saviem kucēniem, par to, ka mums ir kontakts un saņemam labas atsauksmes. Vislielākais prieks bija pagājušā gada pavasarī, kad specializētajā medību suņu izstādē starp 11 veimāriešiem Norete izcīnīja 1. vietu. Apzinoties, ka mums ir labi suņi un mēs pareizi viņus audzinām, pārņem liels gandarījums. Drīz arī Noretei būs laiks kļūt par māmiņu — viņa ir ieguvusi visus titulus, izņemot Igaunijas titulu, ko nepaspējām iegūt «Covid-19» dēļ. Pandēmijas dēļ cilvēki izteikti meklē suņus, bet tikko pa televizoru teica, ka Anglijā atkal sāk pildīties patversmes. Šī iemesla dēļ ar kucēnu atdošanu bijām uzmanīgi — nevienam neatdevām tāpat, vispirms iepazināmies, visu noskaidrojām un tikai tad ļāvām doties uz jaunajām mājām,» stāsta saimnieki.
Darbs, kas sniedz gandarījumu
Periodu, kad pa māju dauzījās 18 kucēni, Antra un Armands sauc par neaizstājamu. Lai gan pirmajos mēnešos nācās ieguldīt lielu darbu, viņi atzīst, ka tā ir laime, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. «Tas ir vaļasprieks, kas prasa gan darbu, gan finansiālu ieguldījumu. Ja grib kucēnus, jāņem atvaļinājums uz diviem mēnešiem, jo nekam citam neatliek laika. Antra ar kucēniem bija līdz 4.00, 5.00, pēc tam es viņu nomainīju. Kucēni ir jāpiebaro, jāsver, jāvēro, jāvāc izkārnījumi, visu laiku jāmazgā, jātīra… Lai kucēni netiktu sajaukti, uztaisījām divus nodalījumus — viena mamma vienā pusē, otra — otrā pusē. Kladītē rakstījām, ko kurš ir ēdis, pēc tam svērām, lai redzētu, vai kāds nav mazāk pieņēmies svarā, pierakstījām, kas jāmaina… Lai kucēni neaugtu klusumā un vēlāk nebītos no dažādām skaņām, televizors gāja cauru dienu un nakti. Tas bija grūti, bet interesanti. Kaut kas tajā visā ir. Suņi mūsu dzīvē aizņem lielu daļu. Katru otro dienu ejam pārgājienos, jo viņi vieni paši nekur neiet, — Grietiņa staigā desmit metru rādiusā, Džella un Norete ošņā pēdas 100 metru rādiusā, vienīgi Dominiks izskrien lielāku gabalu. Dominiks ir nopietns — kā jau puisis. Attiecībā uz cilvēkiem viņš ir arī diezgan izvēlīgs. Cilvēki atbrauc uz kempingu un grib padraudzēties, tāpēc mēs jau laikus brīdinām — Dominiku neaiztieciet! Meitenes var ņurkāt, bet Dominiks pats pieies klāt. Dominikam vairs nav tik lielas uzticības — kamēr kaimiņu suņi bija mazi, viņi nāca ciemos, bet tad sākās meklēšanās un kaimiņu suns Dominiku divreiz sakoda. Tagad viņi ir lielākie ienaidnieki. Puika ir un paliek puika,» smejoties atzīst Armands.
Ārpus mājas — vienota komanda
Arī meitenes ik pa laikam savā starpā pastrīdas, bet parasti viss beidzas mierīgi. Tāpat kā jebkurā barā, arī suņu starpā valda hierarhija. «Galvenā pēc hierarhijas ir Grieta, un tad nāk meitas. Fāteris ir nostumts malā, bet tad, kad viņam viss pieriebjas un viņš norēcas, meitenes noplok. Ārpus mājas viņi ir kā vienota komanda, kas cits citu atbalsta. Kad Antra iet uz mācībām, tiekamies ar citiem suņiem, bet bars ir bars. Mums ir arī kaķis — tā kā viņš pēc dabas ir kluss un mierīgs, par strīdiem nav jāsatraucas. Protams, reizi pa reizei gadās kuriozi. Kaķa bļoda ir noslēpta vannas istabā, bet suņi vienalga to atradīs un palīdzēs iztukšot. Ēdiens redzamā vietā nedrīkst stāvēt, jo viņi vienmēr grib ēst (smejas). Tāpat viņiem visu laiku gribas būt kopā ar saimniekiem — veimārieši ir cilvēku kompanjoni. Grieta un Norete vairāk vaktē Antru, bet Džella — mani. Ja eju ārā, Džella man vienmēr nāk līdzi, Dominiks biežāk izmanto iespēju atpūsties.
Visa pamatā — apmācības
Kopumā veimārieši ir diezgan aktīvi, bet nav hiperaktīvi. Viņi ir nosvērti, gudri un draudzīgi. Ko tik mēs nedarām? Skrienam, braucam ar riteni, sportojam, piedalāmies kanikrosā (sporta veids, kurā sportists skrien sasaistē ar suni — A. B.), apmeklējam medību apmācības… Agrāk darbojāmies arī kanisterapijā un braucām uz bērnunamiem, bet šobrīd mums tam nav laika. Runājot par izstādēm, vislielāko darbu Antra ir ieguldījusi Noretē. Arī Grietiņai izstādēs vienmēr ir bijušas teicamas atzīmes, bet uzvarētāja viņa ir bijusi vien pāris reizes. Tiesnese no Lietuvas teica — Grieta ir kārtīgs darba suns, kārtīgs medību suns. Lai nepazustu dabīgie instinkti, jaunākās meitenes vedam uz medību apmācībām. Ja instinktus četrās, piecās paaudzēs neattīsta, tie var noplakt. Kad mācījāmies par kinologiem, izstrādāju kursa darbu par veimāriešiem. Veimārieši ir viena no senākajām šķirnēm Eiropā, viena no šķirnēm, kas savu izskatu nav mainījusi kopš 18. gadsimta. Savulaik viņi dzina briežus un aļņus, bet tad lielos dzīvniekus Vācijā izšāva un veimāriešus sāka apmācīt uz fazānu, paipalu, irbju, sloku un citu putnu medībām. Arī Latvijā notiek fazānu medības. Tas ir liels darbs, bet nav nekas neiespējams.
Veimārieši ir ļoti vispusīgi un gudri. Protams, suns, kas ir gudrs, var būt diezgan stūrgalvīgs. Vienmēr atgādinām kucēnu saimniekiem, ka darbs, kas kucēnos tiks ieguldīts līdz pusotra gada vecumam, pēc tam nāks atpakaļ. Viss ir atkarīgs no ieguldītā darba. Visa pamatā ir apmācības — suns nav skaista rotaļlieta, suns ir dzīva būtne, kurai ir nepieciešama socializācija,» uzsver saimnieki.
