Rokot dziļāk šajā pavasarī

Žurnālista viedoklis

Lai gan pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks tāpat kā daudziem citiem, tas ir ne jau aprīļa jokošanās, vizbulīšu vai Lieldienu dēļ. Smiešanās un jautrošanās jau pati par sevi ir mana ikdienas sastāvdaļa, kaut vispār liels draugs ir arī nopietnība. Liderīga nots būtu liels postītājkukainis tur, kur jābūt patiešām nopietnam. Savukārt Lieldienas daudzus gadus man nav stāsts par olām un šūpošanos, kaut gan bērnībā tas tā nenoliedzami bija. Un, ja patin atpakaļ atmiņu pavedienu, tad laikam tas mīļākais un siltākais moments, kas svētku sakarā palicis atmiņā īpaši spēcīgi, ir ģimenes kopā būšana, un, vismaz man, nebija skaidra praktiski nevienu svētku izcelšanās un nozīme. Tos vienkārši atzīmēja gadu no gada. Teorētiski varbūt dzirdēts bija, kā viss iesācies un kam par godu rīkojam pasākumus, bet sirdī visiem svētkiem, ko kādreiz svinēju, vissvarīgākais elements bija tas, ka ģimene ir kopā kaut kā īpašāk nekā ikdienā. Pārējais bija tikai fons un diezgan nebūtisks. Pie tādām domām nonācu vienā no daudzajiem mirkļiem, kad domāju par to, kāpēc cilvēks dara to, ko dara. Un, jā, uz svētkiem joprojām skatos citādāk, nekā varbūt ierasts lasīt vai dzirdēt. Arī tagad mūsmājās svētki saistās tikai ar cilvēkiem un kopā būšanu, jo nepatīk kaut kas nedzīvs un kultivēts tikai tradīcijas pēc. Vispār formālas darbības un formālas attiecības ir nobalsināti kapi. Tāpat tās nobeigsies, jo tajā nav ielikts sirds siltums, uguns un mīlestība. Jā, kādreiz tās bija aktuālas, bet tagad vairs ne, tāpēc daudzas svinēšanas un attiecības var atgādināt centienus piecelt mironi. Tāpat esmu pamanījusi, ka kaut ko mākslīgi radītu, nedzimušu no sirds, cilvēki nepieņem, un tas neaiziet apritē, nokalstot pašam saknē, nemaz vēl neuzzeļot.
Kā nesen dzirdēju sakām kādu žurnālistu, — ir viltus ziņas, jā, tādas patiešām ir, bet nevar būt viltus vai nepareizs viedoklis. Tas jau jēdzieniski neiztur kritiku. Tāpēc droši varu atklāt, ka pēdējā laikā arvien vairāk raisās pārdomu par vērtībām. Kas ir tās pelavas, kas tiktu aizpūstas vējā, kad nāktu kāds liels viesulis vai satricinājums. Principā jau mazs un praktisks ieskats tajā ir bijis gan 2009. gada krīzē, gan tajā «garajā» gadā, kas iesākās pērn pavasarī un nav vēl iegājis finišā arī pašlaik. Redzējām, ka pat zeķes un tualetes papīrs mūs var izsist no ierindas tā, it kā meteorīts būtu nokritis pilsētas centrā, kad panika, juceklis, bailes tinās riņķī kā neredzama žņaudzējčūska. Lai gan mums, laikraksta darbiniekiem, avīžu iekrājums tualetē «uz nagliņas» kādam laikam noteikti pietiktu, ja papīrs izbeigtos, un baidīties vajadzēja vismazāk, diez ko omulīga sajūta nebija. Un pašu tamborētais, citreiz iluzori iestāstītais miers pēkšņi pazuda. Bijām kā kaili apstākļu priekšā, un, iespējams, kāds ar «vīģes lapām», taustāmām un virtuālām, savu plikumu cenšas piesegt joprojām — meklē mieru, bet atrast nevar.
Vai miers vispār atradīsies? Patiesībā jau par visu notiekošo ir uzrakstīts Bībelē, un tiem, kas lasa, nevajadzētu būt pārsteigtiem. Jā, katru dienu arvien vairāk top skaidrs, kas nebija saprotams vēl vakar. Bet tas, ka būs un ir iesācies liels juceklis un satricinājums pasaulē, Grāmatu grāmatā jau ir aprakstīts, tāpēc ko kādam varam pārmest? Pat vienkāršs cilvēks, kas neko nesaprot no politiskās skatuves, tur ierauga kaut kādu ainu, kurai izskaidrojums var atnākt arī vēlāk. Tā bija arī man. Tagad redzu, ka politiskais, ekonomiskais, sociālais, emocionālais, ģeofiziskais, garīgais satricinājums un liela vētra veselības jomā, par ko minēts Rakstos, redzama pat aklajam. Atminos, ka pirms gadiem Kristīgajā radio klausījos kāda cienījama vīra Bībeles analīzi, kur runāts par nākotnes notikumiem. Tobrīd nodomāju, ka tas viss ir tik garlaicīgi, tik tālu un uz mani noteikti neattiecas, bet, kad paklausās, kas tieši pašlaik notiek ASV un Krievijas starpā un par Ķīnas lomu, saprotu, cik vieglprātīgi esmu klausījusies un lasījusi. Rodas arvien dedzīgāka vēlēšanās tikt vaļā no nevērtīgām pelavām, lai kā dārgus turētu graudus, kurus vēl var sēt zemē un tie var nest ražu. Ticība, cerība un mīlestība. Tā ir atslēga mieram. Vislielākā no tām — mīlestība.
Lai skaisti un priecīgi Kristus augšāmcelšanās svētki jeb Lieldienas! Lai liels prieks, lielas sirdis un liela mīlestība!