Mamma mammai

Personības

Dūla Jana Biezā ir gaiši atvērts un ļoti komunikabls cilvēks. Ar Janu mani saista vairāki darbiņi, kuros viņa man ir palīdzējusi gan vidusskolas, gan augstskolas laikā, pretī neprasot neko. Intervijas laikā man nobira pa kādai asariņai, jo tā bija tik atklāta, patiesa, emocionāla, sirsnīga — tāda ir arī pati Jana.

— Jana, pastāsti, kā tev šajā izaicinošajā laikā iet!
— Šobrīd es atrodos savos laukos Pļavās Laucienes pagastā, kur dzīvo mana mamma, savukārt es ar meitiņām paliekam treilerī — tā mēs katru nedēļas nogali cenšamies atbraukt un baudīt sava veida eksotiku. Dzīvojam treilerī burtiski meža maliņā, pļavas vidū: pie dabas, pie zvēriem, pie stirnām un lapsām, pie dzērvju klaigām… Šobrīd man šī vieta un būšana ciemos pie mammas, būt laukos pie dabas pilnīgā mierā un klusumā, un arī vienkāršībā ir ļoti svarīga. Pilsētas dzīve, visa tā trauksme, kas šobrīd notiek gan sabiedrībā, gan izmaiņas darbos, protams, nogurdina. Ir ļoti svarīgi rast veidu, vietu un arī laiku, kā atjaunoties. Šobrīd esmu vietā, ko mēdzu saukt par savu «Laimes zemi», kur varu parunāties ar mammu, darīt lauku darbus.
— Bet kāda ir tava ikdiena darbā jeb dūlu ikdiena? Vai turpini savu darbību?
— Ja runājam par darbu, tad pagājušā gada marts bija liels trieciens ikvienam no mums. Bet tajā pašā laikā es labi apzinājos to, ka man ir ļoti augstas pielāgošanās un reakcijas spējas, kā arī spēja ātri pieņemt izmaiņas. Koncentrēties, kas tālāk darāms, neiekrist skumjās, bet rīkoties! Man bija izsludināts martā klātienes nodarbību cikls, bija jau pieteikušās daudzas apmeklētājas, topošās jaunās ģimenes. Bija sarunātas jau vismaz četras klientes uz dzemdībām, ar kurām mēs jau lielu darbiņu bijām veikušas — sarunas, gatavošanās, iztēlošanās, kā kopā brauksim uz dzemdībām, ko kliente vēlas no manis sagaidīt… Un tad tas viss tika atcelts! Manas lielākās bažas bija par to, kā es varu palīdzēt savām klientēm, lai viņas nepaliek bez atbalsta, jo tajā brīdī pat tēvi nevarēja būt klāt. Tas bija trieciens — tu gatavojies uz komandu, kur būs gan partneris, gan dūla, ar kuru esi sadraudzējusies, atradusi kontaktu, savā veidā ir izveidots tāds kā plāns visai šai lielajai dienai. Tad pēkšņi to nākas mainīt, strauji pielāgoties. Tas nesa līdzi skumjas, bailes un bažas. Es biju ļoti priecīga, ka viss izdevās. Toreiz vienkārši mudināju savas klientes — ņem līguma vecmāti! Vismaz būs garantēts savs cilvēks, lai justos drošāk. Jo tieši justies droši dzemdībās ir vissvarīgāk.
— Bet kā ar nodarbību cikliem, ko vadi?
— Man bija nedēļa laiks, lai izdomātu, ko tālāk darīt. Vadīt lekcijas online vidē? Es taču to nepārzinu, kā tas ir sēdēt pie datora un vadīt lekcijas? Biju tik ļoti pieradusi savā «Baložu pastā» sagaidīt klientes, vienmēr centos sagaidīt pie durvīm — sajust, saredzēt viņas, grupā pamanīt katru asariņu, katru uztraukumu, pēc tam to pārrunāt, samīļot, iepazīt. Un pēkšņi tik bezpersoniski — sēdi pie datora un mēģini nodot cilvēkiem sajūtu, mīļumu, atbalstu, iedrošinājumu, zināšanas, uzticēšanos. Nonācu pie gala secinājuma, ka es ļaušos. Es ļaušos — taisīt šo attālināto versiju vai ne. Tas bija tik zīmīgi — atnācu mājās un brīnišķīgā ārste/dūla Katrīna Puriņa-Liberte man bija atsūtījusi ziņu: «Klau, Jana, taisām live «Instagramā», pastāstīsim, kā grūtniecēm šobrīd palīdzēt pašām sev, kā piedzīvot vieglākas dzemdības un pārdzīvot šo grūto laiku.» Sajutu to kā zīmi — ej un dari to attālināti! Pasūtīju web kameru un izsludināju online kursu «Facebook» slēgtajā grupā.
— Vai atceries savas pēdējās dzemdības, kurās sniedzi dūlas atbalstu?
— Man sanāca būt brīnišķīgās mājdzemdībās septembrī, kur māmiņa sagaidīja plānotās mājdzemdības ar vecmāti un mani. Es biju klāt, kad šai sievietei dzima otrais bērniņš, un viņa mani uzaicināja arī trešā bērniņa dzimšanas dienā. Pat ja es cauru gadu nevarēju piedalīties slimnīcu dzemdībās, tad mājdzemdībās bija iespējams. Dažreiz sirreāli liekas, ka šobrīd šī ir bijusi pēdējā dzemdību pieredze. Šīs dzemdības bija ārkārtīgi skaistas. Tā bija tāda pilnība, ko vien no dzemdībām sieviete var sagaidīt. Man bija patiess prieks būt šajās dzemdībās — būt ar šo sievieti, būt ar vecmāti Astrīdu Milleri… Bet dzemdību atbalsts šobrīd ir tā kā iepauzējis. Ja arī vasarā bija iespējams, tad tas bija diezgan sarežģīti, un sievietei bija jāizvēlas — ņemt dūlu vai vīru. Ja vīrs vispār bija gatavs iet uz dzemdībām un ja sievietei bija jāizdara šī izvēle, man šķita tas tik nežēlīgi! Tomēr, lai cik dūla būtu profesionāla, praktiski palīdzoša, ja partneris ir gatavs būt klāt — viņam tur ir jābūt! Tad es apzināti mudināju māmiņas, ka tētis būs labākais variants. Gaidīsim labākus laikus, kad jaunās māmiņas atkal varēs paņemt savu ideālo atbalsta komandu — gan partneri, gan dūlu un varbūt pat vēl līguma vecmāti.
— Vai tomēr nodarbību vadīšanā attālināti ir kāds pozitīvisma stariņš?
— Nenoliedzami pietrūkst klātienes! Pietrūkst cilvēciskuma — apskaušanās, pieskārieni, acu skatieni, komunikācija bez vārdiem. Super, ka šajā «Facebook» slēgtajā grupā varu visus materiālus saglabāt. Ja novadu sešu stundu garu lekciju par dzemdībām, tad šī tiešraide ierakstās un tā ir pieejama «mūžīgi». Viena māmiņa man atrakstīja: «Man šķiet, ka mans bērniņš domā, ka viņa mammu sauc Jana Biezā, jo viņš ir tik daudz dzirdējis tavu balsi.» Man likās gan smieklīgi, gan sirsnīgi, gan tik mīļi. Par to, ka viņa bija tik daudz klausījusies. Atzīšu, ka grūtniecības laikā ir grūti uztvert visu vienā reizē, un tad ir šī atkārtotā iespēja. Ir daudzas klientes, kurām nepatīk publiskas tikšanās. Tad rodas diskomforts — citas runā, bet tu klusē. Dažām sievietēm ir smaga dzemdību pieredze, tad klātienes grupā tas ir pavisam grūti — atkal no jauna mācīties. Vai arī sievietes, kuras vienas pašas gaida bērniņu, aiziet uz klātieni — tur atnāk pāri, tie čubinās, mīļojas, viņai tas ir ļoti sāpīgi. Online lekciju kursā vari sēdēt mājās, justies droši, tev nav jākautrējas. Ir sievietes, kuras veselības stāvokļa dēļ nevar doties uz klātienes tikšanām, — ārsts ir noteicis miera režīmu. Tad viņām ir iespēja mācīties, esot turpat gultā. Daudzām latviešu mammām, kuras dzīvo citviet pasaulē, ir iespēja mācīties savā valodā. Viens piemērs — vīrietis bija latvietis, sieviete ukrainiete. Vīrs visus lekciju kursus pārtulkoja uz ukraiņu valodu, tas bija tik satuvinoši! Mēs varam sazināties telefonsarunā, video zvanā. Arī kā zīdīšanas konsultantei (kopš pagājušā gada nogales Jana ir sertificēta zīdīšanas konsultante — aut.) man tieši pēdējā laikā daudz notiek šo konsultāciju. Daudz strādāju Whatsappā ar savu lellīti rokās, un sieviete ar partneri kopā ar bērniņu otrā pusē — kopā mācāmies. Šobrīd šie atbalsta veidi ir ierobežoti, bet darba apjoms pat pieaug, jo saasinās sieviešu trauksme, ko rada «Covid» situācija.
— Vai ir nācies atbalstīt sievieti dzemdībās attālināti?
— Esmu jau apspriedusies ar citām dūlām, ka tiešām vajadzētu pat ieviest jaunu kategoriju — dūlu atbalsts dzemdībās attālināti. Ir gadījies arī attālināti atbalstīt sievieti kontrakciju laikā, kad viņa jau atrodas slimnīcā.
— Kāpēc, tavuprāt, liela sabiedrības daļa nemaz nezina, kas ir dūla?
— Man būs diezgan viegls izskaidrojums. Piemēram, es šobrīd arī nezinu jaunākos jaunumus mežkopībā vai zivju audzēšanā. Ja mums pašiem šī lieta nav aktuāla, tad par to diži neinteresējamies. Tikai tad, kad sieviete sāk gaidīt bērniņu, viņa sāk domāt, ko tas nozīmē. Būs, protams, vēl aizvien liela sabiedrības daļa, kura domās — gan jau piedzims un gan jau viss būs kārtībā! Tomēr šobrīd informācijas ir tik ļoti daudz — gan par to, kā gaidīt bērniņu, kā un kur dzemdēt, kur nu vēl 1001 viedoklis par to, kā aprūpēt, kā zīdīt, ar ko barot. Tas viss var radīt milzīgu apjukumu. Tad sieviete sāk domāt — man ar šito ir kaut kā jātiek skaidrībā. Uzzinot par grūtniecību, tu ieej kā jaunā darbā, kur tev viss ir jāmācās no nulles, jāuzkrāj zināšanas, un tad tu sāc mēģināt saprast, vai pietiek vienkārši ar grāmatu lasīšanu vai labu vingrošanu, vai tomēr ir nepieciešamība iedziļināties vēl vairāk? Būšu godīga — mums dzimstība ar katru gadu katastrofāli samazinās. Arī dūlu nedēļa, kas notiek katru gadu martā (šogad tā notika no 22. līdz 28. martam), ir informatīvs atgādinājums vēl kādai sabiedrības daļai, lai vismaz aizķertos šis vārds — dūla.
Latvijas Dūlu apvienība ir izaugusi līdz 84 biedriem. Tas ir daudz! Šī profesija kļūst aizvien pieprasītāka. Atceros savus pirmos divus gadus, kā es pa Talsiem «muļļājos» — jutos kā reāls celmlauzis, lai izstāstītu, kas es tāda esmu, ko daru. Atceros, ka saskāros ar: «Ārprāts, viņa nav nekāds mediķis, bet stāsta par dzemdībām! Kā tā var?» Es teiktu, ka pat tāda agresija bija. Bet, protams, bija arī daudz neskaidrību. Bija skaidrojošs darbs — ko dūla dara, kā viņa strādā. Gribētos domāt, ka tas izplatās ne tik daudz caur publikācijām, bet vairāk no mutes mutē. «Klausies, man bija dūla dzemdībās. Man ļoti patika! Es jutos tik forši!» sieviete dalās pieredzē ar citu sievieti. Vai veči padalās savā starpā: «Es nezinu, ko būtu darījis, ja tā dūla nebūtu bijusi līdzi! Vecīt, tev arī vajag!» Vai šo varētu saukt par reklāmu? Nē, vairāk par dalīšanos pieredzē. Dzīvojot Talsos, ir tik patīkami iet gar mājām, dzīvokļiem, kur es zinu, ka esmu bijusi klāt sievietei, kad viņai bija sākušās dzemdības, kā mēs no šīs mājas esam devušies ceļā.
— Kādām īpašībām, tavuprāt, ir jāpiemīt dūlai un vai tev pašai tādas piemīt?
— Jāteic, ka šis jautājums urda manu prātu visvairāk. Pirmais, kas man nāk prātā, — būt pieņemošai pret citādo, pret izvēlēm, domām, sajūtām, uz dažāda veida emocionālām reakcijām, fiziskām izpausmēm. Es noteikti spēju būt pieņemoša, jo nav tāds brīdis, kas mani spētu nošokēt vai pārsteigt. Ja man atnāk kliente, manī pilnībā ir šī sajūta — tu droši vari man stāstīt it visu, es pieņemu tevi tādu, kāda esi. Vari būt tu pati ar mani — ar visiem saviem tarakāniem galvā. Ar katru topošo mammu es izjūtu dziļu un patiesu mātišķu mīlestību. Otra īpašība, ko vēlos izcelt, ir empātija — spēja iejusties cita cilvēka sajūtās. Tā man bijusi jau no bērna kājas. Svarīgi ir prast iekāpt šajās kurpēs un arī izkāpt pēc tam no tām ārā, atgriežoties savā dzīvē un savās sajūtās. Tāpat ir jābūt spējai reaģēt, neapjukt. Dažreiz pat vismierīgākās dzemdības var pārvērsties — hopā, mums ir jau izspiešanas stadija un ir strauji jārīkojas! Piedzīvojot ekstrēmas situācijas, manī ir pilnīgs miers. Man bija kādas ļoti ekstrēmas dzemdības, kur nepietika vien ar to, ka bērniņš sāka dzimt mašīnā, bija arī jāsauc ātrā palīdzība. Bet brīdī, kad ātri dodamies uz slimnīcu, es redzu — viens mirklis, un liels briedis saduras ar mums! Par laimi, ātrās palīdzības mašīna bija tikai sasista. Un, kad jaunā māmiņa jautāja, kas noticis, es vienkārši teicu: «Mēs notriecām lopu, nesatraucies, mums atbrauks pakaļ nākamā mašīna. Redzi, kā mēs ar trim mašīnām uz to slimnīcu tiekam!» Tādā brīdī pats galvenais nodot ziņu klientei — viss kārtībā! Tāpat ārkārtīgi būtiski ir spēt sadarboties ar citiem speciālistiem, nejaukties tur, kur nevajag, zināt savas kompetences robežas. Latvijā ir Dūlu kodekss, pie kura stingri jāpieturas. Svarīgi ir būt fiziski stiprai, ir ļoti jārūpējas par savu fizisko izturību. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sāku iet uz Thai Box treniņiem — lai man būtu šī fiziskā izturība, būtu rokās spēks. Svarīgi ir, lai dūla pati neciestu, neizdegtu, jo svarīgi ir parūpēties par savu emocionālās miskastes iznešanu, kā es to saucu. Tu nevari citam palīdzēt, ja neesi parūpējies emocionāli pats par sevi.
— Man šķiet, darbs ar grūtniecēm, jauno ģimeni ir tik gaišs. Vai tev nav bijusi sajūta, ka līdz ar šī darba ienākšanu tavā ikdienā esi kļuvusi par vēl labāku sevis versiju?
— Cik interesants jautājums! Tik ilgstoši nebiju lietojusi šo terminu — par sevis labāku versiju. Šis jautājums mani arī urda.
Es domāju — vai, Jana, tu esi labāka, vai tev tas ir svarīgi — būt labai, ko vispār nozīmē labs cilvēks? Pati no sava skatupunkta raugos, ka es atradu savu dzīves ceļu, nevērtējot, vai esmu labāka ar to vai uzlabojusi savu karmu. Man tas vairāk bija dzinulis pašai, atrast naudu mācībām, kas ilgst vairākus gadus, pārliecināt ģimeni, ka man to vajag. Esmu pateicīga liktenim, kurš mani uz to ir vedis. Es esmu grāmatvede un vēl aizvien to daru, bet tur diemžēl nav tā gandarījuma. Es nevaru strādāt tikai papīru dēļ, kurus pēc pieciem gadiem vienkārši ugunskurā sadedzinās, jo arhīvu laiks būs pagājis. Pat, ja es nodzīvoju dienu, vēlā vakara stundā domās to inventarizēju — cik jēgpilna ir bijusi šī diena. Un dūlas darbs man sniedz jēgpilnumu, kas man ir ļoti svarīgi. Šis darbs sniedz sajūtu, ka tu dari pasauli labāku, pieskaries citu dzīvēm un parādi gaismas virzienu. Ne jau iededz gaismu vai kaut ko glāb. Nē! Mēs varam tikai pieskarties — ģimenēm, dzīvei, notikumiem, kādā brīdī būt klātesoši un parādīt gaismas virzienu. Varbūt tā ir beznosacījuma mīlestības nešana? Lasīju, ka mīlestība ir vienīgais neizsmeļamais avots, un ir brīnišķīga sajūta, ka tu vari dalīties ar savu laipnību, mīļumu, patiesu klātbūtni — vienkārši tāpat!
— Dūla pat varētu tikt salīdzināta kā tuva draudzene. Vai tev ir nācies, pateicoties šim darbam, atrast jaunu draudzību, domu biedrus?
— Ja eju līdzi sievietei uz dzemdībām vai konsultēju viņu pirms vai pēc tām, nu tur es īsti draudzene nevaru būt. Tie gadījumi ir visgrūtākie, kad nākas dūlot sievieti, kura jau ir tuvāka nekā tikai kliente, kur ir jau kādas draudzības saiknes. Tad ir ļoti grūti strādāt. Dažreiz pat, neskatoties uz gadu atšķirību, vai, ja sieviete pat ir vecāka par mani — es vairāk jūtos kā mamma šai mammai. To sievieti pieņemu, ne gluži kā savu bērniņu, bet līdzīgā pieņemšanas līmenī, kā mātes pieņem savus bērnus. Bet dažas no klientēm patiesi ir kļuvušas par manām draudzenēm. Draudzene man nozīmē cilvēku, ar kuru varu pilnībā būt es pati. Paldies manam darbam par to, ka ir jaunas satikšanās, kuras pēc tam turpinās dzīvē vai ir pat pāraugušas kā ģimenes draudzība. Esam ar vīru bijuši pat vedēji manai klientei.
— Tu nestrādā tikai ar sievietēm mammām, bet ar visu ģimeni, iesaistot arī tētus. Ar kādiem jautājumiem viņi parasti nāk pie tevis?
— Pirms dzemdībām tas noteikti ir jautājums, kā palīdzēt sievietei un kā viņi var būt noderīgi. Vīrieši ir darītāji, ja ir problēma — risinām! Viņi ir aktīvi, atlocīs piedurknes, ies un darīs, pat glābs, ja būs nepieciešams. Un pēkšņi dzemdībās viņš tiek iemests vidē, kur viņš neko daudz nevar ietekmēt, kur viņam ir vienkārši jābūt klāt — mierīgam, atbalstošam. Nav jāiekrīt līdzjūtībā, ja sievietei sāp. Patiesībā žēlošana tik ļoti spēj atņemt spēkus. Iestāstot, ka viss ir normāli, ir jābūt sāpēm, katra sāpe nes tuvāk bērniņu. Tā bērniņi dzimst! Nav jāskrien smēķēt 15. cigareti, nav jāskrien saukt ārstu un nav jālamā viņš, lai taču palīdz! Jo galu galā dzemdību nodaļa ir vienīgā nodaļa slimnīcā, kurā, jo vairāk sāp, jo visi ir priecīgāki. Un vīrietim šis viss ir ļoti izaicinoši. Atceros gadījumu, kad biju pēcdzemdību vizītē. Pirms dzemdībām vīrietis bija dikti nobažījies, es jautāju: «Nu, kā tad tev bija?» Viņš: «Viss kārtībā! Tu taču teici, lai es esmu kalns, un es biju!» Ir salīdzinājums, ka vīrietim ir jābūt kā kalnam, bet sievietei kā upei — rāmai, bet pēkšņi vienā mirklī viņa var kļūt mutuļojoša. Kalnam ir jāpaliek stabilam, mierīgam un cēlam. Reiz man pajautāja — «kā lai es esmu labs tētis»? Tik brīnišķīgs jautājums! Viņš nevēlas pieļaut kļūdas, viņš vēlas būt izcils tētis.
— Varbūt atmiņā ir kāds sirdi sildošs stāsts no dzemdībām? Padalies ar to!
— Esmu bijusi kā atbalsts 61 dzemdībās. No visiem šiem stāstiem sirdi sildošs man ir precīzi 61 stāsts. Man ir bezgala pateicība, ka šie bērniņi ir sveiki, dzīvi, veseli, viņi aug, dažs labs jau sāks iet skolā. Man ir saraksts, kur ir sarakstītas mammas, šie dzimušie bērniņi, pulksteņa laiki un datumi. Es atceros, katru no šiem stāstiem, kā jutos, kā tas bija tai sievietei, ko mēs runājām kā mēs sūtījām suši, kā visu ceļu līdz Ventspilij smējāmies, ka pat, ieejot reģistratūrā, nespējām saņemties. Reiz bija dzemdības pēc plānota ķeizargrieziena, mēs abas ar jauno māmiņu gulējām vienā gultā, un māsiņa gandrīz iedūra man dibenā, jo iepriekšējā dienā māmiņa esot gulējusi tuvāk durvīm. Bet, tā kā bērniņš ir jāzīda, tad mainījāmies vietām. Es gandrīz dabūju viņas vietā pretsāpju šprici! Katrs 61 būtu, ko atcerēties, ko samīļot domās! Stāsts, kā viņas piedzima par mammām, vienmēr būs manā sirdī.