«Mesties dzīves virpulī un nebaidīties darīt»

Uzņēmējdarbība

Indra Āboliņa ir dzimusi un augusi Madonas rajonā. Uzaugusi desmit cilvēku ģimenē, kopā ar vēl septiņiem brāļiem un māsām, tostarp trīņiem un dvīņiem. Pēc 9. klases beigšanas Indra iestājās Bulduru Dārzkopības vidusskolā, kur pēcāk ieguva diplomu kā ēdināšanas pakalpojumu speciāliste. Viņas pieredze, darbojoties ēdināšanas jomā, sākās jau pirmajā mācību kursā. Strādājusi dažādos Latvijas restorānos, viesnīcās un kafejnīcās. Pēc skolas beigšanas sieviete devās uz ārzemēm, lai, kā saka pati Indra, meklētu piedzīvojumus un gūtu pieredzi. Viņa astoņus gadus dzīvoja Anglijā, strādāja augstas klases restorānos dažāda līmeņa amatos par trauku mazgātāju, pavāra palīdzi, šefpavāra labo roku un pat restorāna menedžeri. 2017. gadā Indra Talsos atvēra savu pirmo kafejnīcu ar nosaukumu «Café THK» un 2019. gadā atgriezās Latvijā pavisam.

— Kā aizsākās tava mīlestība pret ēdiena gatavošanu?
— Cik man apkārtējie cilvēki, tostarp mamma, ir stāstījuši, es jau no mazām bērnu dienām vienmēr esmu centusies kaut ko sagatavot, palīdzēt, sašmorēt. Viena no manām bērnības siltākajām atmiņām ir, ka mana krustmāte strādāja Madonas maizes ceptuvē un vienā no naktsmaiņām paņēma mani līdzi. Viņa mani izvadāja pa ceptuvi, pastāstīja par katru maizes šķirni, ko viņi gatavo, un vēl daudz citām lietām. Par palīdzēšanu krustmāte man iedeva mazu darbiņu un atļāva sasvērt sausiņus, uzlīmēt iepakojumiem uzlīmītes. Jutos kā daļa no komandas un sapratu, cik smagi viņi strādā, bet cik tajā pašā laikā saliedēti bija. Šīs atmiņas manī iespiedušās un saglabājušās ļoti silti, un izraisa patīkamas izjūtas, par to domājot un atceroties. Un, protams, brīdis, kad svaigi ceptā maize tiek ņemta ārā no lielās krāsns. Tā bija fenomenāla pieredze. Atceros, ka tonakt gulēju uz maza darbinieku dīvāniņa un, kad visas maizes jau bija saceptas, mani pamodināja ar vārdiem: «Indra, vai tu vēlies siltu baltmaizīti ar pienu?» Un es domāju, ka tā tobrīd ir paradīze. Man liekas, ka tas arī varētu būt atmiņas punkts, kas parādīja man otru, industriālo pusi kaut kā gatavošanai, man tas iekrita dziļi sirdī un iesēdās atmiņā. Tad arī pēcāk turpinājās gan mana gatavošana ģimenei, gan ikdienā un skolā.
— Kas bija tavs pirmais ar kulināriju saistītais darbs?
— Es mācījos Bulduru Dārzkopības vidusskolā par ēdināšanas un gatavošanas speciālistu, un tas arī tad varbūt ielika gatavošanas pamatus profesionālākā veidā. Tā kā skola nodrošināja daudz prakses vietu, kā 16 gados sāku tur mācīties, tad jau pirmajās kursa nedēļās bija pirmās prakses. Atceros, ka mans pirmais restorāns, kur gāju praksē, bija Jūrmalā, Majoros, restorāns «Jūra», un tā bija pirmā profesionālā virtuve, kurā es spēru savu kāju, kas arī ir neaizmirstams notikums.
Esmu uzaugusi lielā astoņu bērnu ģimenē un gatavošana bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Agrā vecumā mamma mūs, meitenes, apsēdināja virtuvē un stāstīja, rādīja, kā gatavo zupu, kā gatavo to, kā gatavo vēl kaut ko citu. Mēs, kā sacīt jāsaka, no deviņu, desmit gadu vecuma jau bijām pa virtuvi, palīdzēdami gatavot. Kad viss tika pastāstīts un iemācīts, tad mēs arī pašas, visas māsas, darbojāmies. Tā bija mūsu atbildība. Gatavot lielai ģimenei, tas kaut kādā ziņā pieprasa arī papildu prasmes, jo desmit cilvēkiem — tas nav kā pagatavot vakariņas vienam vai diviem, tur ir ko pastrādāt. Tā kā tas arī noteikti ir palīdzējis manā kulinārijas karjerā.
— Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai tavs piedāvājums būtu tik izkoptā, skaita ziņā plašā un elegantā līmenī, kāds tas ir šobrīd?
— Runājot par piedāvājuma izkopšanu, es teikšu tā: tas ir nebeidzams process, jo es cenšos vienmēr pielāgoties, izjust, kas cilvēkiem patīk labāk, kādas ir prasības, ko cilvēki vairāk novērtē, ko atzīst. Tas ir nebeidzams process, jo nav tā, ka arī šobrīd viss mans piedāvājums ir izkopts, un paliks negrozāms, nemainīsies, jo man ir svarīgi sajust cilvēku vēlmes. Galu galā darbojos ēdināšanas industrijā, un mans uzskats ir, ka mums ir jāatvieglo cilvēku ikdiena. Ja tie izvēlas ēst ārpus mājas, tad mēs esam tur, lai atvieglotu šo ikdienu un iepriecinātu viņus ar kaut ko tādu, ko paši mājās nevar pagatavot. Tas varbūt ir tas, kas mani motivē piedāvājumu izkopt un turpināt mainīt, pieslīpēt.
Tāpat skatos pēc pamatprincipiem — svaigs, skaists un garšīgs. Tāpēc arī varbūt tas piedāvājums nav tik plašs, jo man ir svarīgi šie aspekti, lai es spētu tos menedžēt. Tā kā šobrīd strādāju virtuvē viena, jo diemžēl vīrusa dēļ nav komandas visam tam, ko es piedāvāju, — man ir jābūt spējīgai to paveikt un prezentēt cilvēkiem pēc šiem pamatprincipiem.
— Kas lielu un sarežģītu pasūtījumu izpildīšanā ir grūtākais?
— Grūtākais to izpildīšanā ir tas, ka reizēm pietrūkst komandas un virtuves jaudas, jo man ir maza virtuve, kurai varbūt nav tik lielas kapacitātes, lai izpildītu lielus un sarežģītus pasūtījumus. Es sevi uzskatu par ļoti spējīgu pavāru, bet arī reizēm komandas trūkums dara savu, jo viens cilvēks ir spējīgs uz tik daudz, cik ir. Komandas trūkums un maza virtuve ir tās lietas, kas apgrūtina izpildi.
— Kuros svētkos pasūtījumi tiek veikti visvairāk?
— Tā kā «Cafe THK» ir sezonāla kafejnīca, kas parasti darbojas no septembra vidus līdz aprīļa vidum, tad daudzus svētkus sanāk palaist garām, bet es vēlētos teikt, ka tie ir Ziemassvētki. Šajā svētku periodā pasūta gan firmas, gan privātie klienti. Tas ir periods, kurā jūtu visizteiktāko aktivitāti. Ikdienā arī dzimšanas dienas tiek atzīmētas. To es sajūtu personīgi, jo man ar klientiem ir ļoti draudzīgas attiecības, — kad kādam ir dzimšanas diena, tad tiek pasūtīta viena paplāte darbam, viena — mājām, viena — ciemiņiem.
— Kas ir tavs īpašais paraksts, kas atšķir tevi no citiem uzņēmumiem?
— Tas noteikti ir mans gatavošanas stils un pats ēdienu stils, jo, manuprāt, ar ēdienu gatavošanu ir tāpat kā ar rokrakstu — katram cilvēkam tas ir ļoti individuāls.
— Tavā «Facebook» lapā var novērot, ka tu piedāvā dažādus ārzemju virtuvju ēdienus, desertus. Kas ir dzinulis, kas liek tev tik bieži ar savdabīgiem un interesantiem ēdieniem paplašināt savu ēdienkarti?
— Manis gatavotajos ēdienos atspoguļojas manis uzkrātā pieredze dažādās ārzemju virtuvēs, restorānos, kuros esmu strādājusi. Tas tiek atspoguļots arī manas kafejnīcas ēdienos, papildus cenšos ārzemju virtuves influences pieskaņot arī latviešu patikai. Veidojot ēdienus, domāju par to, ka zinu, kas mums, latviešiem, garšo un kā mēs ēdam. Es pati arī esmu ļoti liela latviešu ēdienu cienītāja, bet man patīk, ja varu aiziet uz kādu kafejnīcu un pasūtīt kaut ko tādu, ko negatavotu mājās. Tad es arī ļoti cenšos iekļaut kaut ko interesantu, bet tajā pašā laikā zināmu, baudāmu un garšīgu, kas iepriecinās cilvēkus, jo paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks un laimīgs cilvēks ir labs cilvēks.
— Cik cilvēku ir «Cafe THK» komandā? Vai dod priekšroku darbam vienatnē vai komandā?
— Patlaban diemžēl ir nācies samazināt komandu. Esmu palikusi viena, taču viennozīmīgi dodu priekšroku darbam komandā, jo komandā ir spēks. Ar komandu var paveikt daudz, daudz vairāk, vari izvērst savu piedāvājumu, uzlabot apkalpošanu un tamlīdzīgi. Taču šobrīd situācija ir tāda, kāda tā ir, un strādāju viena, par ko nesūdzos, jo man ļoti, ļoti patīk mans darbs. Man patīk gatavot ēst, un tas silda manu sirdi, neraugoties uz to, ka šobrīd nav komandas.
— Kā atšķiras piedāvājums atkarībā no sezonas?
— Man kā pavārei ēdienu sezonalitāte ir ļoti svarīga. To arī esmu apguvusi ārzemēs. Vietās, kur strādāju, ēdienkartes tika mainītas ik pa mēnesim vai diviem mēnešiem. Vienmēr bija dienas, kad ēdienkarte tiek mainīta regulāri, lai kustinātu produktus pēc vajadzības, lai izmēģinātu jaunas lietas, lai paņemtu visu labāko, ko sezona sniedz. Arī man tas ir ļoti svarīgi. Cilvēkiem apnīk viens un tas pats un gribas kaut ko citādāku. Tad te nu es esmu, gatava piedāvāt kaut ko interesantu, mainīgu, citādāku un sezonai atbilstošu.
— Kā ir šobrīd, laikā, kad vīrusa ietekmē apstājušās daudzas nozares? Cik lielā mērā tas ietekmējis tavu pasūtījumu skaitu un darbību?
— Temats ir diezgan sāpīgs, jo mans bizness izjuta lielu triecienu pirmajā vilnī. Kā jau iepriekš minēju, kafejnīca ir sezonāla, kas darbojas no septembra vidus līdz aprīļa vidum. Pērnā gada martā, kad visa darbība tika apturēta, nogriezta kā ar nazi, kafejnīca gatavojās turnīriem, spēlēm, turnamentiem. Ledus halles noslodze bija milzīga, kas nozīmēja, ka gaidījām lielu cilvēku apgrozību, taču tas vienā dienā tika vienkārši pārtraukts, bez iespējas sagatavoties. Tas radīja smagus zaudējumus, no kuriem vēl joprojām cenšamies atgūties. Šī sezona izskatījās daudz cerīgāka, taču atkal viss tika apstādināts. Es pievienojos tām nozarēm, kuras tiešām daudz cietušas no pandēmijas. Taču cenšos turēt galvu augšā un domāju, ka svarīgākais tomēr ir veselība un lai cilvēkiem viss ir labi. Saprotu, ka šis posms ir grūts ļoti lielai sabiedrības daļai, un man prieks, ka tagad varu atgriezties darbā un strādāt, lai gan bizness ir lēnāks, nav tik aktīvs. Tāpat diemžē, arī hokeja hallei nākas kausēt nost ledu, un dzīvība tur ir apstājusies. Cenšos turēt galvu virs ūdens un saglabāt pozitīvu attieksmi. Esmu priecīga par to mazumiņu, ka varu šobrīd strādāt.
— Kas ir tava lielākā kaislība, kas tevi virza uz priekšu?
— Vienkārši mana vēlme dzīvot pilnu dzīvi un piepildīt savus sapņus vai vismaz mēģināt tos piepildīt, pat ja neizdosies, jo galu galā tam dienas beigās nebūs nozīmes. Kamēr tu mēģini un dari, dzīvo tā, kā vēlies dzīvot, lai arī kādi būtu rezultāti, tu nevari būt nelaimīgs. Skatoties arī pēc šī biznesa uzsākšanas pieredzes, kad bija doma atvērt «Cafe THK» jau 2016. gadā, taču es mazliet nobijos — pēcāk nožēloju šo lēmumu, jo domāju — kas ir sliktākais, kas var notikt? Zaudēsi naudu? Naudu var atgūt, nopelnīt. Tāpēc domāju, ka jābūt vienkārši drosmīgam, jāuzdrīkstas darīt. Kad dzīve kaut ko piedāvā, ņem to piedāvājumu! Es piekrītu daudziem amerikāņu motivācijas runātājiem, kas saka: «Sāc ar to, kas tev ir un ar to, kas tu esi», jo sagaidīt to perfekto brīdi, kad būs sakrāta pietiekami daudz naudas, lai visu varētu izremontēt, visu perfekti sagatavot — tas ir lieki un velti tērēts laiks. Vienkārši meties dzīves virpulī un dari! Un nebaidies darīt. Tā es arī savu dzīvi dzīvoju, jo galu galā es nebūšu uz šīs pasaules mūžīgi. Tāpēc es arī uzdrīkstos. Uzdrīkstos savu komfortablo dzīvi atstāt ārzemēs un mesties mazliet nezināmajā, mēģināt darīt kaut ko mazpilsētā, kura pat nav mana dzimtā pilsēta. Tā ir pilsēta, kura man patīk, kur viss ir sagadījies tā, ka tiek piedāvāta vieta, kur kaut ko radīt, un es domāju — kāpēc ne?
Kaut kādā veidā es izjūtu arī atbildību pret savu valsti. Protams, es dzīvoju skaistu dzīvi ārzemēs, kāpju pa karjeras kāpnēm, viss notiek, ir jauki. Taču tajā pašā laikā braucu uz Latviju un mazliet pat varbūt atļaujos čīkstēt, ka te jau nav kur, te jau nav forši tas. Bet tad es domāju: kurš to radīs, ja visi mēs, visspējīgākie cilvēki, esam aizdevušies prom un čīkstēsim par Latvijas līmeni. Kurš to cels, ja ne mēs paši! Tas arī bija viens no vadošajiem faktoriem, kāpēc uzņēmos šo risku veidot biznesu Latvijā. Domāju, ka man vismaz ir jāmēģina. Ja man nesanāks, es jebkurā brīdī varu atkal doties uz ārzemēm, laimi meklēt un veidot savu dzīvi tur. Bet man vismaz ir jāzina, ka es pamēģināju, darīju, ko varēju, un paskatījos, kā tas realitātē ir — būt jaunam, pozitīvam, spēcīgam uzņēmējam Latvijā. Tad arī tālāk varu skatīties, kur tie dzīves ceļi vedīs.
— Vai tavs nākotnes plānu saraksts iekļauj «Cafe THK» darbības vietu paplašināšanos un tīkla izveidošanos?
— Varbūt zināt teicienu — «pirmie kucēni ir jāslīcina». Vēl mums ir, ko dot, ir, ko parādīt. Par paplašinātu tīkla izveidošanu arī daudz ir domāts, bet pagaidām šis viss ir mazliet uz pauzes, jo varbūt es personīgi jūtu, ka man ir vēlreiz jāaizbrauc, jāpadzīvo citā valstī, vēl jāuzsūc zināšanas, jaunas iedvesmas, jauns skatījums, kuru tad es atkal daļēji varētu atvest atpakaļ uz Talsiem. Talsi ir jauka, skaista pilsēta, kura mazliet atgādina Prāgu, un es ļoti ceru uz pilsētas attīstību, nostabilizēšanos un ka tā sevi parādīs kā ļoti unikālu un patīkamu pilsētu, ko apciemot gan latviešiem, gan ārzemniekiem. Talsiem ir liels šarms, un būtu kauns, ja tas netiktu izmantots. Un vēl ļoti gribētos, lai Lielā iela ir pilna ar kafejnīcām, no viena ielas gala līdz otram, jo ēdināšanas scēna jebkurā pilsētā padara visu pievilcīgāku gan tūristiem, gan iedzīvotājiem. Es ceru uz šo pilsētas attīstību un ēdināšanas uzņēmumu, kā arī tūrisma uzplaukumu.