«Dzīvoju savā mākslas pasaulē»

Personības

Rojas mūzikas un mākslas skolas pedagoģe Maruta Zemture akordeona, ģitāras un citu mūzikas instrumentu skaņās aizvadījusi visu dzīvi. Pirms valsts svētkiem Maruta saņēma Rojas novada apbalvojumu «Gada pedagogs», bet par augstāko novērtējumu viņa sauc audzēkņu sasniegumus. Ārēji Maruta ir klusa un nosvērta, bet iekšēji — apveltīta ar bagātīgām darba spējām, kurzemniekiem raksturīgo spītu un neatlaidību, ko pārmantojuši arī viņas audzēkņi.
Šobrīd Maruta par savām mājām sauc Roju, bet dzīves gaitas viņa uzsāka Valdemārpilī. Tolaik Valdemārpils bija maza pilsētiņa ar bruģētām ielām un nelielām mājiņām. Tā kā Marutas tētis bija skursteņslauķis un ugunsdzēsēju priekšnieks, ģimene dzīvoja depo telpās pašā pilsētas centrā. «Autobusa pieturas laukuma vidū bija ūdens pumpis, ko izmantoja apkārtējo māju iedzīvotāji. Es mūžīgi skrēju mammai līdzi pēc ūdens — kājas uz akmeņiem slīdēja, un ceļi bieži bija pušu. Otrās klases rudens brīvlaikā pārcēlāmies uz dzīvi Rojā. No sākuma īrējām privātmāju, bet vēlāk pārvācāmies dzīvot konservu rūpnīcas mājā. Tētis strādāja par ugunsdzēsēju priekšnieku zivju konservu rūpnīcā. Visa mana bērnība un jaunība saistās ar ugunsdzēsējiem — bērnībā spēlējos depo telpās, šūpoju lelles ugunsdzēsēju ķiverēs, palīdzēju tīt šļūtenes… Vasaras pagāja ugunsdzēsēju sacensībās. Braucu līdzi arī uz treniņiem, bet pati sacensībās nekad neesmu piedalījusies — biju līdzjutēja. Mūsu sieviešu komanda gandrīz vienmēr no republikas atgriezās ar godalgotām vietām.
Spilgtākā bērnības atmiņa man saistās ar reizi, kad mammas vietā pieņēmu ugunsgrēka pieteikumu. Vecāki bija aizgājuši uz kartupeļu lauku ezermalā un atstājuši mani mājās vienu — tolaik skolā vēl negāju. Kad piezvanīja no Talsiem, piezvanīju šoferim un palaidu sirēnu. Ugunsdzēsēju mašīna aizbrauca, un es, tāpat kā mamma, izstaigāju visas telpas un aizvēru garāžas durvis — likos sev ļoti svarīga. Lielus nedarbus neatceros, bet biju spītīga — ja kaut ko iedomājos, no sava neatkāpos. Mamma stāstīja, ka trīs, četru gadu vecumā nokritu uz grīdas un aiz dusmām plēsu kleitu,» smejoties atminas pedagoģe.
Pēc rakstura — klusā dumpiniece
Lai gan pēc rakstura viņa ir mierīga un vairāk līdzinās tētim, iekšējais temperaments liek par sevi manīt. «Pēc rakstura tēvs bija klusāks, vairāk vērsts uz sevi un darbu — mūžīgajām ugunsdzēsību sacensībām un treniņiem. Mamma bija aktīvāka un enerģiskāka — vairāk kompānijas cilvēks. Jaunībā es sevi raksturotu kā kluso dumpinieci — jokoju, ka manī ir visas vecāku sliktākās īpašības. No tēva esmu mantojusi atbildības izjūtu un vēlmi novest darbu līdz galam, bet diemžēl bieži vien no tā cieš ģimene. Esmu strādājusi sestdienās, svētdienās, brīvdienās… Spējīgākie audzēkņi zina, ko nozīmē gatavošanās konkursiem un koncertiem.»
Runājot par skolas gadiem un mīļākajiem mācību priekšmetiem, Maruta atzīst, ka vieglāk būtu nosaukt tos mācību priekšmetus, kuri viņai nepatika. Viens no šādiem priekšmetiem bija fizkultūra — bērnībā viņa slimoja ar hronisku slimību, līdz ar to bija fiziski vājāka par vienaudžiem. «Nevarēju ne tik ātri paskriet, ne tik tālu aizmest. Nespēju izpildīt normatīvus — piecu ballu sistēmā man bija trīs vai četri, par pieciniekiem nebija ko runāt. Otrs priekšmets, kas man īpaši negāja pie sirds, bija zīmēšana. Biju iemācījusies rakstīt ar kreiso roku, bet skolā tajā laikā to neļāva. Rakstīt kaut kā iemācījos ar labo roku, bet zīmēt bija grūti. Kad skolotāja neskatījās, izmantoju kreiso roku, līdz ar to bieži dabūju aizrādījumus. Arī šobrīd maizi griežu ar kreiso roku, bet rakstu ar labo. Pārējos priekšmetus lielā mērā ietekmēja skolotāji. Kamēr matemātiku mācīja skolotāja, kura pasniedza vielu izjusti un emocionāli, biju viena no labākajām klasē, bet tad nomainījās skolotājs, un sāku nesaprast.
Liktenīgās nejaušības
Kad man bija 12 gadi, Rojā atvēra mūzikas skolu. Visi gribēja spēlēt klavieres, es tai skaitā, bet biju par vecu, tāpēc man piedāvāja akordeonu. Tēvs solīja nopirkt, un tā es sāku mācīties. Daudz kas dzīvē notiek nejauši, bet galu galā tas izrādās liktenis. Dzīvojot Valdemārpilī, aiz sienas depo telpā notika pūtēju orķestra mēģinājumi — klausījos mūziku, kamēr aizmigu. Arī tētim patika mūzika — dzīvojot Valdemārpilī, viņš dziedāja Valdemārpils jauktajā korī, bet, pārnākot uz Roju, — Rojas jauktajā korī. 3., 4. klasē gribēju stāties ārā no mūzikas skolas, jo bija iestājies pagurums. Mājās bija skandāls, asaras gāja pa gaisu, bet mamma bija stingra — kas iesākts, tas jāpabeidz. Mūzikas skolā bija mana dzīve un draudzenes. Viena no tām bija Talsu mūzikas skolas pedagoģe Agrita Priedniece. Klases dzīvē nepiedalījos — biju klusā malā stāvētāja. Mani neinteresēja tas, kas notiek klasē. Pēc stundām steidzos mājās — ja bija laiks, ātri atkārtoju uzdoto un prom uz mūzikas skolu!» atceras Maruta.
Absolvējot Rojas vidusskolu, viņa bija apjukusi un nezināja, ko dzīvē iesākt. Tā kā viņa visu dzīvi ir centusies būt godīga, jaunībā Maruta gribēja studēt jurisprudenci un cīnīties pret netaisnību. Īstenot šo ieceri gan neizdevās, jo Juridiskajā fakultātē bija liels konkurss. «Tagad priecājos, ka to neizdarīju, jo ar savu raksturu un taisnības izpratni dzīve būtu mani salauzusi. Ja mūzikas skolas direktors Jānis Kivils, mana akordeona skolotāja Tamāra Karmoļina un solfedžo skolotāja Skaidrīte Brūšniece nebūtu bijuši tik uzstājīgi, nezinu, kā dzīve būtu izvērtusies. Iestājos Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā. Šajā posmā daudz laika pavadīju Liepājas teātrī. Augšā balkonā biļetes maksāja tikai 30 kapeikas. Kopā ar kursa biedreni no Rojas redzējām gandrīz visas izrādes. Bija arī ļoti daudz viesizrāžu — gan no Valmieras, gan Rīgas teātra.
«Zināju, ka atgriezīšos»
Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas uzreiz atgriezos un sāku strādāt Rojā. Bija vairāki varianti, bet es zināju, ka Rojā vajag akordeona pedagoģi, un biju apsolījusi direktoram, ka atgriezīšos. Tā arī izdarīju. Uz mūzikas akadēmiju negāju, jo tajā laikā tur nebija akordeona klases. Mans dumpīgais gars neļāva mācīties kaut ko citu, lai tikai iegūtu diplomu. Bija iespēja mācīties par kordiriģenti, par dziedāšanas skolotāju, bet es zināju, ka dzīvē to nekad nedarīšu. Izlēmu nemācīties tikai ķeksīša pēc. Tajā laikā varēja strādāt ar vidējo izglītību. Mācoties Liepājā, ģitāristu puišiem vajadzēja pedagoģiskās prakses audzēkņus. Es pieteicos, Jānis Kivils to zināja un vairākus gadus piedāvāja mācīt Rojā ģitāras spēli, bet es nepiekritu. Tad pienāca laiks, kad visiem skolotājiem prasīja augstāko izglītību. Izdomāju, ka iešu uz Liepājas pedagoģisko institūtu, jo Liepāja ir mana mīļākā pilsēta un zināju, ka tur strādā ģitārists Juris Pavītols. Plānoju pamācīties un tad sākt mācīt ģitāristus Rojā. Tā nu atkal, pateicoties Jānim Kivilam, mana dzīve izmainījās. Jau 15 gadus mācu ģitāras spēli,» atklāj Maruta.
Dzīve pandēmijas ietekmē
Ja jāizvēlas, pedagoģe dod priekšroku akordeonam, bet, strādājot ar audzēkņiem, viņai labāk patīk apmācīt ģitāristus. Akordeonistus šobrīd māca mūzikas skolas direktore Baiba Beraģe. «Daļai audzēkņu attālinātais mācību process ir par grūtu, un viņi no mūzikas skolas izstājās. Visgrūtāk ir mazajiem. Lielie savu laiku ir pamācījušies skolā, un viņiem ir lielākas zināšanas. Strādājot attālināti, stundas laikā ir grūti iekļauties — diena reizēm sanāk garāka nekā skolā, jo citreiz pārtrūkst sakari, citreiz raustās skaņa, un ne visiem konkrētajā laikā ir pieejams dators. Reizēm es nesaprotu, vai bērns spēlē pareizi vai nepareizi, līdz ar to lieku spēlēt vēlreiz. Dod Dievs, ka mēs nākamo gadu varētu iesākt klātienē! Pašreiz mana vienīgā vēlēšanās ir, lai beidzas pandēmija un atjaunojas normāla dzīve. Gribas tikties ar dēla ģimeni, mazdēlu, radiniekiem. Pietrūkst teātru, koncertu. Gribas svētkus. Vasarā parasti centāmies katrā nedēļas nogalē apmeklēt kādu pasākumu, koncertu, pilsētu svētkus vai festivālu. Šobrīd tā visa pietrūkst,» atzīst Maruta.
«Ejam līdzi laikam»
Atskatoties uz mācību procesu daudzu gadu garumā, viņa atzīst, kas tas ir ievērojami mainījies. Pedagogi iet līdzi laikmetam, un arī repertuārs ir mainījies. Padomju Savienības laikos audzēkņi spēlēja krievu, ukraiņu un moldāvu tautasdziesmas, bet šobrīd uzsvars tiek likts uz Rietumeiropu un latviešu skaņdarbiem. «Skolā ir ienākusi interaktīvā tāfele, un gandrīz visās klasēs ir datori. Tagad internetā var sameklēt praktiski jebko, agrāk tādu iespēju nebija. Arī bērni ir citādāki  — agrāk viņi atspēlēja, bet šobrīd paši iesaistās un domā līdzi.
Katrā darbā ir savs grūtums, bet, ja dara to, kas patīk, tad grūtumu nejūt. Vislielāko gandarījumu man sagādā audzēkņu panākumi. Vairākus gadus ar akordeonistu ansambli piedalījāmies Starptautiskajā akordeonistu festivālā Limbažos. Ar ģitāristu ansambli esam piedalījušies visos «Rojas ritmu» konkursos, iegūstot arī godalgotas vietas. Gandarījums par pagājušā gada audzēkņa Miķeļa Gitendorfa 3. vietu Valsts konkursa finālā un izcīnīto iespēju piedalīties Ineses Galantes starptautiskajā jauno izpildītāju konkursa finālā. Pašlaik viņš turpina mācības Liepājas mūzikas vidusskolā. Gandarījums, ka esmu izaudzinājusi divas mūzikas skolu direktores — Edīti Brūniņu, kura strādā Ozolnieku mūzikas skolā, un Baibu Beraģi. Gandarījums ir arī tad, ja audzēknis, kuram nesokas tik labi, pabeidz skolu un spēj izdarīt to, kas nepieciešams. Kaut gan viņš nav nekāds spīdeklis, viņš ir ieguvis nepieciešamās zināšanas un attīstījies. Galvenais ir, lai viņam mūzika neriebjas. Ar līmeni ir tā — ja bērns grib būt mūziķis un ja viņš grib tālāk mācīties, ir jāstrādā pastiprināti, bet ar audzēkni, kurš būs mūzikas cienītājs un kurš spēlē sava prieka pēc, jādarbojas mazāk intensīvi. Esmu redzējusi skolotājus, kuriem ir savi mīluļi un bērni, kurus viņi gandrīz neieredz. Mans uzskats ir tāds — ja audzēknis instrumentu nespēlē tik labi, kā gribētos, tas nenozīmē, ka viņš ir slikts cilvēks. Es neuzskatu, ka priekšmetā, ko es pasniedzu, visiem jābūt zvaigznēm. Protams, tā ir laime, ja gadās perspektīvs audzēknis, kurš liek attīstīties arī pedagogam. Skolotājs veidojas ar katru audzēkni — tā ir savstarpēja mijiedarbība,» skaidro pedagoģe.
Pasaule, kurā paslēpties
Rojas mūzikas un mākslas skola ir Marutas pirmā darbavieta, bet ne vienīgā. Paralēli viņa vairākus gadus ir vadījusi ģitāristu pulciņu Anužos, spēlējusi pavadījumus Rojas luteriskās baznīcas korim un daudzus gadus kopā ar vīru spēlējusi ballēs un citos pasākumos. Šogad viņa palīdz apgūt ģitāras spēli arī Dundagas mākslas un mūzikas skolā, bet brīvajos brīžos Maruta daudz laika pavada pie dabas. «Jaunībā man brīvajā laikā patika adīt, bet tagad, pēc visas dienas pavadīšanas tiešsaistes stundās pie datora vai telefona, mēģinot saskatīt un saklausīt spēlēto, negribas neko citu kā izkustēties. Vakarā pēc darba ar vīru paņemam suni un ejam staigāt. Man vienmēr ir bijis svarīgi sev blakus redzēt skaistu, gudru suni. Pirmo kolliju iegādājāmies pirms mūsu kāzām. Mums ir bijuši trīs suņi — divi kolliji un franču ganu suns briārs. Tagad audzinām krievu melno terjeru, kuram tikko palika astoņi mēneši. Vēl mums ir meikūna šķirnes kaķis. Arī vīrs ir liels dzīvnieku un mūzikas mīļotājs. Vīrs ir beidzis skolu kā trompetists, vienu brīdi viņš bija aizgājis prom no skolas, bet šobrīd ir atgriezies un māca mērsradzniekiem ģitāru — savā ziņā esam konkurenti (smejas). Iepazināmies Rojas mūzikas skolā — viņš bija atnācis kā trompetes skolotājs, es — kā akordeona skolotāja.
Atskatoties uz piedzīvoto, varu droši teikt, ka neko citu es negribētu darīt. Nenožēloju, ka dzīve tā pagriezās un aizgāju mācīties mūziku. Kad bija Padomju Savienība, viss juka un bruka, es domāju — labi, ka man ir klase, audzēkņi un sava pasaule! Politikā viss likās tik netīrs, tik netaisnīgs, bet es laidu to gar ausīm. Dzīvoju un vēl joprojām turpinu dzīvot savā mākslas pasaulē,» atzīst Maruta.