Censties aizmirst

Veselība

«Talsu Vēstīm» savu stāstu par ārstēšanos no vīrusa «Covid-19» uzticēja talseniece Gunta Aizpure. Lai gan piedzīvoto slimnīcā vēlējusies paturēt pie sevis un pēc iespējas ātrāk aizmirst, dzirdot apkārtējo cilvēku līdzīgi pausto par piedzīvoto tās pašas slimnīcas nodaļā, kur ārstējusies, viņa nolēmusi, ka klusēt tomēr nevarot.
Ar publiskajā telpā ik dienu minēto vīrusu sieviete saslima pagājušā gada decembrī, kad atgriezās pēc rehabilitācijas sanatorijā «Jaunķemeri». Uz turieni devusies ar negatīvu «Covid-19» testu. Izmantojot visu izvēlēto rehabilitācijas kursu, kas ildzis desmit dienas, pirms braukšanas mājās mazliet paaugstinājusies ķermeņa temperatūra. Pašsajūta bijusi normāla, tāpēc to norakstījusi uz iespējamo apaukstēšanos.
No sanatorijas viņa atgriezusies 22. decembrī. Apdarot mājas soli, jutusi, ka īsti labi tomēr vairs nav. Parādījies liels nogurums, ļoti sāpējusi galva. «Var teikt, ka viss notika zibens ātrumā. Temperatūra uzlēca līdz 39 grādiem, bet vairāk bija nepanesamas galvas sāpes. Jutos, kā salauzta, pie ieelpas sāpēja krūtīs. Iedzerot pretsāpju un temperatūras mazināšanas medikamentus, stāvoklis labāks nekļuva. Galvas sāpes bija tādas, ka adekvāti nevarēju sakrāmēt visu nepieciešamo, ja būtu jāpaliek slimnīcā,» viņa stāsta. Tā kā ikdienas darba pienākumi saistīti ar medicīnu un nākamajā dienā bija plānota diennakts dežūra slimnīcas Gaiļezers uzņemšanā, sazinājusies ar kolēģiem. Nolemts doties pārbaudīties, jo galvā pavīdējusi doma, arī par «Covid-19». «Bija nemierīgs prāts, ja nu tomēr! Arī darbā ar tādiem simptomiem ierasties nevarēju,» izskan viņas teiktais. Sievieti apskatīja atbildīgais ārsts, dežurējošā Zane Baula. Par viņas attieksmi un profesionalitāti pret ikvienu pacientu izskan labākie vārdi. «Daktere ir ieturēta, profesionāla, un cilvēks savā vietā. Pēc simptomu uzklausīšanas un aizdomām, ka nevar izslēgt arī «Covid-19», mani ievietoja izolatorā. Paņēma asins analīzes un analīzi uz «Covid-19». Pēc divām stundām bija rezultāts, ka kovid tests ir pozitīvs. Pēc tam vēl aizveda uz kompjūteru, lai pārbaudītu sāpošo galvu un plaušas. Tur konstatēja, ka man ir abpusēja pneimonija, ko izraisījis «Covid-19» vīruss,» viņa stāsta. Rezultātā viņa stacionēta Gaiļezera slimnīcas 86. bīstamo infekciju nodaļā.
Nav nepieciešamākās lietas
Nonākot nodaļā, pirmais šoks bijis, ka palātā pacientam nav pieejams slimnīcas dots dvielis. Arī no mājām tas līdzi ātrumā un steigā nebija paņemts. Turpmākajās dienās īsts pārbaudījums bijusi arī aukstā tēja un ēdiens, kas no divām slimnīcā pavadītajām nedēļām tikai dažas reizes bijis remdens. «Kad interesējos, kāpēc ēdiens ir auksts, saņēmu atbildi, ka nezinot. No manas puses bija vēl pāris jautājumu, bet varēja just, ka attieksme ir noraidoša,» atminas sieviete. Arī citām nepieciešamajām lietām no personāla puses nebija pievērsta pietiekama uzmanība — tā kā viņa daudz svīdusi, lūdzot palagu nomaiņu, saņēmusi noraidošu attieksmi, arī papildu sega nebija, kad palātas biedrenei augstās temperatūras dēļ bija drebuļi. Nekas cits neatlicis, kā no skapja paņemt mēteli un segties ar to. «Joprojām daudzi par piedzīvoto izvēlas klusēt, lai tikai viss būtu labi. Šī ir tā reize, kad nevēlos klusēt, jo viss ir par tālu aizgājis. Tagad neesmu slimības gultā, bet pēc manis stājās nākamie, kuriem vajadzīga palīdzība. Jebkuram pacientam, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, galvenais ir nodrošināt pamata vajadzības — dvielīti, mainīt gultasveļu, jo cilvēks, it sevišķi šādos gadījumos, svīst. Kad lūdzu nomainīt mitro gultas veļu, saņēmu ļoti nesolīdu attieksmi — ko iedomājoties, ka ik pēc pāris stundām kāds mainīs veļu! Mums veļas nav! Slimniekam arī ir svarīgi būs sakoptam, jo šādās reizēs svīšana ir lielāka. Arī labierīcību telpa bija šaura, tajā atradās maza izlietne, kurā mazgājām ne tikai rokas, bet arī matus. Mēs runājam par diviem metriem, roku mazgāšanu, bet labierīcībās pat ziepju dažbrīd nebija. Kad palūdzu, lai uzpilda tukšo trauku, saņēmu atbildi, ka attiecīgajai darbiniecei tas nav jādara. Interesējoties, kuram tad, saņēmu atbildi, lai gaidu rītdienu, jo tad atnāks apkopēja un ielies ziepes. Neviens, kurš palātā ienāca, nestādījās priekšā — vai tā bija māsa, rezidents, māsas palīgs. Televīzijā rāda, ka ar marķieri uz tērpiem tiek uzrakstīts mediķu vārds, bet mūsu gadījumā tā nenotika. Arī ārstējošais ārsts divu nedēļu laikā pie sievietes palātā ieradies divas vai trīs reizes, bet nodaļas vadītāja 14 dienu laikā pat nepieskārās 13. palātas durvju rokturim, lai ienāktu apskatīt palātā guļošos slimniekus! Tai pašā laikā palātās ir divas kameras, kas slimniekus filmē. Mana ārstēšanās iekrita Ziemassvētku laikā un Vecgada vakarā, kur katrā no svētku reizēm bija četras brīvdienas. Tajās tā arī neviens ārstējošais ārsts, dežūrārsts vai rezidents pie mums neienāca. Apstākļi jau tā ir psiholoģiski grūti. Tādās reizēs paldies tiem cilvēkiem, kas neaizmirst un ir blakus. Paldies istabiņas biedrenēm Ievai un Ilzei par labo satikšanu! Cik spējām, cita par citu rūpējāmies. Sagādājām arī vārāmkrūzi, jo bez tās nekādi nevarētu iztikt. Paldies manai ģimenei, Zaigai Ērmanei, Gunitai Cīrulei, Andim Kielbickim un Ingrīdai Dubrovskai, kuru atbalstu izjutu!» saka mana sarunu biedre.
Gunta strādā Gaiļezera neatliekamās medicīnas pacientu uzņemšanas klīnikā par medicīnas māsu. Pēc piedzīvotā nodaļā un salīdzinot savu darbavietu, viņa teic, ka viņiem klīnikas vadītājs ir ļoti stingrs savās prasībās. Tāpēc varot lepoties, ka strādā tādā kolektīvā. «Salīdzinot, ko es piedzīvoju, redzēju un izjutu 86. nodaļā, mūsu klīnikā ar šādu attieksmi cilvēki vienkārši nestrādātu, jo nav pieņemama šāda attieksme pret pacientiem. Mēs runājam, ka tiem cilvēkiem, kas strādā ar bīstamo infekciju pacientiem, būs simts procentu piemaksa pie algas. Par ko — par šādu attieksmi!» teic Gunta.
Dzīve turpinās
Sievieti izrakstīja no stacionāra ar abpusēju plaušu karsoni un trokšņiem abās plaušās. «Tev jāuzraksta, ka mani par dziedāšanu un dancošanu izrakstīja. Jā, dziedāju palātā, lai saprastu, cik daudz gaisa varu ievilkt un izelpot, vai paliek labāk! Pirms izrakstīšanas interesējos, vai atkārtoti tiks veikts rentgens, analīzes, saņēmu atbildi — nezinu. Tas šokēja. Pēc slimnīcas, ierodoties pie ģimenes ārsta un izstāstot situāciju, saņēmu atbildi, ka varu priecāties, ka esmu dzīva. Problēmas un sekas no «Covid-19» vēl būs, jo ir nespēks un nogurums. Neskatoties uz to, esmu atsākusi strādāt. Lielākā sāpe ir, ka valstī tērējam miljonus, taisām vakcinācijas birojus… Bieži vien nevajag miljonus un tūkstošus, bet galvenais slēpjas attieksmē — nodrošināt slimniekam siltu ēdamo, gultas veļas maiņu. Tur jau nevajag miljonus!» uzskata Gunta.
Arī ierobežojumiem slimības izplatībā jābūt, bet saprāta robežās. Nevarot būt tā, ka vienu dienu zeķes var pārdot, citu dienu — ne; vienu dienu matus griezt, tad trīs mēnešus — ne, tai pašā laikā Rīgā sabiedriskais transports visu laiku brauc pārpilns.
Piedzīvotais slimnīcā daudz labāk ļaujot saprast arī tās skaļās lietas, kas publiski izskanējušas līdz šim saistībā ar «Covid-19» pacientu ārstēšanu. Tas ir gan gadījums Talsos, gan Liepājā. «Kam ir jānotiek, lai kaut ko sāktu risināt un plānot…» viņa domīgi noteic. «Var jau teikt, ka cilvēks ir emocionāls un var runāt, kas ienāk prātā. Kāpēc cilvēkiem, kas jau tā ir slimi, vēl jāsaņem tāda attieksme medicīnas iestādē: jāguļ slapjos palagos, jāsalst, jāēd auksts ēdiens. Pirmajā vietā ir jābūt pacientiem! Paldies dakterei Zanei Baulai un manai ģimenes ārstei Dacei Mežalei par ārstēšanu, jo kā paciente jutos sadzirdēta un saprasta! Valdības vadītājs paziņo visai Latvijai, ka esam gatavi palīdzēt mūsu kaimiņiem igauņiem saistībā ar tur lielo inficēto skaitu, bet tajā pašā laikā mūs pašus, latviešus, kuri ārstējas slimnīcā ar «Covid-19», nevar nodrošināt ar elementārām pamatvajadzībām,» pēc visa pieredzētā secina mana sarunu biedre.