Piepildīts sen lolots sapnis

Uzņēmējdarbība

Laiks, kad sieviete ir bērniņa kopšanas atvaļinājumā, līdzīgi kā laiks, kad darba pienākumi pamatā tiek pildīti attālināti, ir labs brīdis sava dzīvesveida un pat karjeras izvērtēšanai. Kāds atrod pats sevi, kāds cits — jaunu aizraušanos, kas pārtop darbā, kas patīk un ar kuru var arī nopelnīt. Pārmaiņas no viena svētku radīšanas veida uz pavisam citu notikušas nu jau bijušās Mērsraga tautas nama vadītājas Ievas Šaudenas dzīvē.

— Tādas pamatīgas pārmaiņas tavā dzīvē — Mērsraga tautas nama vadītāja kļuvusi par «Meringu» zīmola radītāju, kura teju ik dienu cep dažādus našķus. Kā tas viss sākās?
— Viss sākās ar kūku cepšanu, kas ir nācis mantojumā no manas omes, kam pāri 90 gadu. Manas bērnības dzimšanas dienas nav iedomājamas bez viņas tādām kārtīgi ceptām lauku tortēm. Tas, ko redzēju bērnībā, ģimenē, man iemācīja — tev jābūt radošai, jāprot gatavot kaut ko garšīgu arī sev un vēlāk saviem bērniem vai pat citu iepriecināšanai — dāvanām. Jaunākā dēliņa dēļ sapratu, ka īsti nevarēšu savienot savu pamatdarbu ar būšanu par četru bērnu mammu. Patiesībā jau vienkārši nekas nemainījās, cepu tikai saviem draugiem. Bet laikam liktenis daudz ko darīja. Viens jautā, vai varu izcept, otrs jautā. Pienāca brīdis, kad pasūtījumi un lūgumi aizpildīja jau manu ikdienu. Tā varējām piepildīt sen lolotu sapni — darīt paši sev kaut ko savu.
— Vai ēst gatavoji jau bērnībā? Kā sākās tavs ceļš uz citu lutināšanu «caur vēderu»?
— Patiesībā to ēdiena gatavošanas prasmi iemantoju. Ģimenē visi kopā svinējām vienmēr svētkus, un tur bija katrs iesaistīts. Atceros, kā man nepatika griezt rasolam gurķus, jo bija jāsagriež vesela trīs litru gurķu burka. Bet tai pašā laikā tā kopā būšana ielika pamatīgu mīlestību pret svētkiem un īpaši sirsnīgu attieksmi pret svinēšanu. Es arī savām meitām stāstu, kā mana ome klāja galdus, kā ar mammu gaidījām ciemiņus, kā kopā ēst gatavojām. Tas ir izaudzis kaut kā nemanot ar mani pašu. Protams, kad mans tētis aizgāja aizsaulē, mēs bijām palikušas tikai meitenes — mamma, māsa un es, un tad arī bijām spiestas pašas gatavot. Un, protams, tikai darot un kļūdoties kaut ko var iemācīties, arī izdarīt līdz galam un pareizi. Tagad arī māsa priecājas par to, kā es taisu ēst, jo, kā viņa smejas — viņa ir ēdāja, nevis gatavotāja. Katrs mēs esam īpaši.
— Kā un kāpēc saprati, ka nevēlies vairs strādāt kultūrā un vēlies to tā nopietni nomainīt pret ko citu?
— Kāpēc ir jādomā, ka tikai pilsēta ir iespēju zeme? Daudz ko mēs paši nenovērtējam, kas mums te, uz vietas, Mērsragā ir. Te var gan saņemt skaistumkopšanas pakalpojumus, gan kūkas pasūtīt, gan pie gardiem ievārījumiem tikt, gan pie skaistiem ziediem un kompozīcijām, gan pie zefīriem, gan arī kleitas var uzšūt, cakas bērniem un pat rotaļlietas…
Tas nebija vienas dienas lēmums, tas manī iekšā kā dilemma jau brieda labu laiku. Un tas darbs kultūrā tiešām bija mana sirdslieta, bet es sapratu — diennaktī ir tikai 24 stundas, man ir bērni, un visu apvienot nav iespējams. Mani baidīja sajūta, ka par katru cenu mazais ir jālaiž uz bērnudārzu un nevaram pabūt kopā, pie tam, darbs kultūrā nav darbs, pie kura var pieskriet, izdarīt kaut ko pa roku galam. Tas jādara ar lielu atbildību. Bija grūti izvēlēties, izlemt, ko iesākt. Negribēju likt bērniem maksāt par maniem sapņiem. Radot kūkas svētkiem un našķus, nekur tālāk gan par svētku radīšanu, kas man tik ļoti patīk, neesmu tikusi. Un tomēr — te varu izvēlēties, kad to darīt, kurā laikā. Pati esmu sava laika noteicēja.
Arī katrs pasūtījums top īpaši. Katram gatavoju atsevišķi savu «porciju», arī dekorēju katram īpaši.
— Kāds bija pats sākums? Liki fotogrāfijas internetā, vērsies pie kādām iestādēm, kas tevi reģistrēja? Mācījies kaut ko papildus?
— Ap Ziemassvētku laiku, kad ļoti daudz bija pasūtījumu, sapratu, ka man nu jau ir jāvēršas Valsts ieņēmumu dienestā, kur jāreģistrējas, jautāju arī grāmatvežiem, kā pareizāk rīkoties, tāpat arī Pārtikas un veterinārajā dienestā jautāju, kas jādara, lai viss būtu izdarīts pareizi un šos savus našķus citiem oficiāli arī varētu piedāvāt. Ja tu to dari tikai tāpat, tas der draugu un ģimenes iepriecināšanai. Gribēju to pārvērst par vīziju ar izaugsmi, lai kopā ar ģimeni to varētu reklamēt oficiāli. Oficiāli tikām piereģistrēti kā pārtikas ražošanas uzņēmums.
Ar bagetēm un citiem mīklas izstrādājumiem bija tā, ka sākotnēji tās tapa mūsu pašu ģimenei — vakariņu papildinājumam. Atrādījām rezultātu internetā, un jau uzreiz saņēmām arī pasūtījumus, un tad sākās mūsu eksperimenti — olīvas, kaltēti tomāti, garneles un kas tik vēl ne!
— Meringu. Daudzi nemaz nezina, ar ko šī cukura un olbaltumviela gaisīgā masa atšķiras no bezē. Vai pati zini? Ir kādi mīļākie, iecienītākie bezē cepumi?
— Sākumā cepu tikai bezē, un tad arī nosaukums varētu būt tikai «Bezē», bet cepu daudz vairāk, ar dažādām garšām — gan meringu ruletes, gan Pavlovas kūciņas, tad likās — «Meringu» nekur nefigurēja, palikām pie tā. Interesanti, bet es pati īsti saldumus neēdu, un nevis tāpēc, ka man negaršotu, bet ikdienā sanāk, kā saprotat, daudz gatavot. Nu labi, ja runājam par favorītiem, man vislabāk no saldumiem garšo pašas cepta bezē rulete ar daudz, daudz ogām. Bet no sāļajiem — garneļu bagete. Mājās smejamies, ka nu jau jāskatās, cik vēl siksnām caurumu palicis…
— Klau, arī konkurence palīdz radīt vienmēr kaut ko jaunu. Un mums Mērsragā jau ir feini, radoši cilvēki, kas arī rada dažādus našķus. Ar ko esat īpaši un kā izdodas noturēt līmeni, piedāvājot cilvēkiem savus našķus?
— Ja konkurence ir kvalitatīva, galvenie ieguvēji ir patērētāji, un ir forši, ka cilvēki var izvēlēties. Tas, kas saistīts ar bezē, ir manis pašas izstrādāts, arī krēmu radīšanā esmu pati sevi visu ielikusi. Bezē eklēri, tieši tāpat  — esmu tos radījusi no nulles. Līdz ar to tas, kas te ir jau radies pirms manis, rada tikai daudzveidību, un es lepojos ar to, ka Mērsragā cilvēki ir radoši. Ir forši, ka palīdzam blakus esošajiem, priecājamies par viņu radīto, reklamējam cits citu. Man ir pašai sava vīzija par to, kādai ir jābūt manai kūkai, un uz to arī eju. Atdodot cilvēkam gatavas kūkas kastīti, es vienmēr mazliet uztraucos. Un, kā teikusi Baiba Sipeniece-Gavare: «Ja tu kaut ko dari ar sajūtu, ka tev ir vienalga, tu vairs to nedari kvalitatīvi.» Tāpēc es priecājos par kvalitāti.
— Vai tev ir kāds, kas palīdz? Kā tiec galā? Tomēr tagad esi pilnas slodzes četru bērnu mamma un vēl arī uzņēmēja?
— Protams, ka ģimene tajā visā iesaistās. Kad vīram ir brīvāks laiks, palīdz arī viņš. Te vairāk nostrādā menedžments, ko, kā jau tu zini, labi pārvalda daudzbērnu mammas. Es vienmēr zinu, cik daudz laika paņem katrs no darbiem, un vienmēr gatavoju tieši tanī dienā, kurā pasūtījums jānodod. Varbūt jāsmejas, bet man paveicies arī ar mazajiem bērniem — pat guļ tad, kad vajag. Bet patiesībā, ja darām kopīgi, radām kopīgi, bērni daudz ko iemācās, un tam visam ir cita vērtība. Pašlaik mēs ar smagu darbu kopā ar vīru ieguldām daudz sevi, un, atpakaļ saņemot, varam arī bērniem uzdāvināt kvalitatīvi, forši kopā pavadītu laiku. Palīdzam cits citam, un šo darbu tiešām ir iespējams apvienot ar ģimenes dzīvi tā, lai neviens nebūtu cietējs.
Šis ir tāds laiks, kurā gribas teikt — ja cilvēks vēlas un ir tiešām apņēmības pilns, var uzsākt savu uzņēmējdarbību, piepildot savus sapņus. Un šajā laikā, starp citu, cilvēki vispār ir iemācījušies ļoti pavadīt laiku kopā ar mīļajiem. Arī palutinot viņus. Pie tam, ne tikai svētku dienās, bet arī vienkārši brīvdienās — pasūta pie manis kūciņas pat parastām, skaistām brīvdienu brokastīm.
— Kas tevi vispār dzīvē iedvesmo? Izstāsti un novēli kaut ko foršu arī citiem!
— Manu dzīvi visu laiku ir koriģējuši un mainījuši katrs no maniem bērniem. Katrs no viņiem ar savu ienākšanu ir nesis vienmēr manā dzīvē pārmaiņas. Un nevis ar to, ka atsistu mani atpakaļ, bet tieši otrādi — dzītu uz priekšu. Katrs no viņiem patiešām ir palīdzējis man tiekties uz savu sapņu piepildījumu. Ir brīži, kad viņi likuši apdomāties, apstāties, un ir, kad tieši otrādi — likuši daudz ko izvērtēt. Protams, arī mans vīrs ir tas, kas mani ļoti atbalsta un reizē arī iedvesmo. Aiz katra lietus mākoņa spīd saulīte. Ja dzīvosim ar tādu devīzi, novērtēsim visu pozitīvo ap sevi un nevis nosodīsim, bet atbalstīsim, mēs paši kļūsim bagātāki, mūsu vide kļūtu piepildītāka, radošāka un ieguvēji būtu visi. Nevajag lūkoties pāri horizontam, domājot, ka citur ir labāk. Novērtējiet to, kas ir tepat, rokas stiepiena attālumā!
Paldies par sarunu Ievai, un novēlu katram atrast sevi, jo tikai būšana tam, kas patiesībā esi, ir pa īstam atbrīvojoša. Daudz kas dzīvē sāks ritēt raitāk, kļūs veiksmīgāks. Uzlabojot attiecības ar sevi, iespējams, arī jūs iedvesmosiet citus!