Zirgu pansija nav vecu zirgu pansionāts

Uzņēmējdarbība

Nejaušas diskusijas vadīta, kad tika apspriests jautājums par to, kas ir zirgu pansija un vai tā ir zirgu — senioru mūža mājas, kā jēdzieniski varētu šķist lielai daļai sabiedrības, «Talsu Vēstu» korespondente sazinājās ar Ingu Miķelsoni Dursupē. Viņa ir viena no sešiem starptautiskās kategorijas konkūrā tiesnešiem Latvijā, kura kopā ar ģimeni saimnieko zirgu stallī «Amatas».
Inga Miķelsone sarunas iesākumā teic, ka jēdziens «pansija» pārprasts tiekot itin bieži, jo tam skaniskās līdzības dēļ tiek vilktas paralēles ar «pansionātu». «Bet tā tas nepavisam nav. Kā ir zirgu pasaulē? Ja ir, piemēram, situācija, kad tavs bērns ir izdomājis jāt un esi nopircis viņam zirgu, dzīvoklī vai mājas pagalmā taču to neturēsi, ne tā? Tur jau nav arī vietas un apstākļu, lai trenētos. Parasti bērns iet uz kādu sekciju trenēties vai arī ar laiku, kad viņam tiek nopirkts zirgs, tas tiek kaut kur turēts, un bērns dodas tur. Tāpēc arī ir zirgu pansijas, kas ir tā pati zirgu boksu īre, un tam ar veciem zirgiem kopīga ir maz. (Smejas.) Ir cilvēki, kas nopērk zirgu arī tādēļ, ka sestdienās grib aizjāt vienkārši uz mežu. Un arī tad viņiem ir nepieciešama zirga turēšanas vieta. Un ne jau vecu zirgu, kā daudzreiz tiek pārprasts. Kāds atved jaunzirgu, jo to nepieciešams sākt mācīt dzīves skolai. To ir nepieciešams apjāt, iestrādāt… Kad tas ir izdarīts, zirgu ņem atpakaļ, bet citreiz arī atstāj. Mums tādu veco zirgu, kas atvesti uz stalli kā uz mūža mājām, nemaz nav. Pansija jau nav mūža mājas. Saimnieks vienkārši atved zirgu, mēs to vedam ārā pastaigāt, barojam, aprūpējam, uzpasējam, vajadzības gadījumā pasaucam veterinārārstu un ziņojam saimniekam. Mēs nesam atbildību, tāpēc redzam, ka mums uzticas,» neskaidrības izkliedē Inga Miķelsone.
Būt atbildīgam par to, ko esi paņēmis
Jā, Miķelsonu ģimene, kurai zirgi ir sirds nodošanās ikdienas solī, kas tiek pavadīts stallī, uzsver, ka bez atbildības nevar. Ir līdzīga apziņa kā de Sent-Ekziperī mazajam princim, ka jābūt atbildīgam par to, ko esi pieradinājis. «Mēs esam atbildīgi par to, ko esam paņēmuši. Nav jau atšķirības — savējais vai cita zirgs. Protams, tuvums un tālums zirga saimniekam nosaka staļļa izvēli, bet ne mazāka nozīme ir tam, vai zirga saimniekam ir mierīga sirds un vai viņam ir pārliecība par to, ka ar viņa zirgu viss ir kārtībā. Stallī «Amatas» vietas ir daudz, viena tā daļa jau ir atjaunota un pielāgota prasībām, un Miķelsoni ir apņēmības pilni iet uz priekšu un turpināt darbu pie staļļa pilnīgas atjaunošanas. «Mēs to darām lēnām, jo zirgam jau arī apkārt ir vajadzīga zeme. Nepietiek jau tikai ar boksa vietu. Zirgam vajadzīgs aploks, un gana liela platība, kur izskrieties. Tāpēc pareizi būtu jāsaka, ka mums ir daudz boksu vietu zirgiem, bet mums jābūt pārliecībai, ka varam nodrošināt pietiekamas aploku platības. Vasarā ir vieglāk, bet aukstajā periodā, kad ir dubļi, aploki bieži ir jāmaina, lai zirgiem nav jādzīvojas pa dubļiem. Tagad ierobežojumu dēļ arī trenēties iekštelpās diemžēl nedrīkst. Jā, manēža skaitās iekštelpa, bet pasēdi tur kaut mazu brīdi! Ātri sasalsi ragā… Pašlaik, kad treniņi iekštelpās ir aizliegti, saimnieki individuāli vienkārši brauc kustināt savus zirgus, jo tie nekustēties nedrīkst. Tas ir pret zirgu labturības noteikumiem,» paskaidro Inga.
Zirgs nav mašīna
Dursupniece cerību pilna gaida brīdi, kad drīkstēs atsākties treniņi iekštelpās, un teic, ka Beļģijā, Dānijā un citur Eiropā, proti, vietās, kas ir zirgu lielvalstis, visi treniņi manēžās ir atļauti, tieši balstoties uz šo labturības noteikumu. «Zirgs nedrīkst stāvēt, un ar to, ka tas iziet aplokā paskriet, vien nepietiek. Viņam ir jākustas, jāstrādā, viņam ir jāiet darbiņā. Ar zirgu jau nav kā ar mašīnu, kad iedarbini to, uzsildi motoru un vienkārši aizbrauc. Tas tā nepavisam nav. Ja zirgam neliksi darboties un palaidīsi vienkārši ganīties pa pļavu, tad tikai pamēģini tam pēc laika tikt mugurā, kad būs uzēdies un atpūties! Nebūs iespējams. Tas ir tāpat kā ar jebkuru sportistu — ja tev ir izkrituši treniņi, būs grūti atsākt. Ja zirgam iedosi mēnesi brīvu no darba, pēc tam vajadzēs divtik, lai tiktu atpakaļ slodzē. Jo zirgs paliek vecāks, laiks arī nepieciešams ilgāks. Ja zirgam ir vairāk par desmit gadiem, nebūs vajadzīgi divi mēneši, lai viņš aizietu atpakaļ tajā slodzē, kādā viņš bija pirms atpūtas, bet vajadzēs trīs un vairāk. Tas, protams, atkarīgs no paša zirga. Tāpēc nekādā gadījumā zirgu nevar nekustināt,» vēlreiz uzsver Inga Miķelsone.
Līdzās brīnišķīgi cilvēki
Zirgu stallī «Amatas» vienmēr ir rosība, un ģimene novērtē arī palīdzīgās rokas no malas. «Mums apkārt ir forši un izpalīdzīgi cilvēki, kas palīdz gan staļļa darbos, gan, piemēram, iedod savā zemē paganīt zirgus. Arī pašvaldība ir atsaucīga, kad vadām seminārus un rīkojam sacensības. Kad bija vajadzība, piezvanījām un mums atbrauca un nošķūrēja sniegu, ka lidmašīnas varētu pat droši sēsties,» sirsnīgi smej Inga Miķelsone, novērtējot atbalstu un atsaucību. Ģimenei svarīgi savā vidē ir uzturēt pozitīvu atmosfēru, tādēļ Inga neslēpj to, ka negrib neko kopīgu ar intrigām, kašķiem vai slikta runāšanu par citiem «zirdziniekiem», pie kā arī turas, un to zina visi zirgu saimnieki, kam ar viņiem sanākušas kādas darīšanas.
Meita Diāna sporta akadēmijā ieguvusi «C» kategorijas trenera sertifikātu. «Tie cilvēki, kas pie mums tur zirgus, grib arī, lai tos trenē. Tagad viņai ir oficiāls dokuments, ka drīkst to darīt. Pirms kovida viņa arī trenēja, šobrīd to darīt nedrīkst. Tā kā Diāna mums ir ne tikai vēsturniece, bet arī trenere,» atklāj Inga, piebilstot, ka pašlaik, lai uzturētu trenera sertifikātu, ir mazliet sarežģītāk. Nepieciešams krāt punktus, apmeklējot kursus un seminārus, bet ne gluži visi, kas piedāvājumā, arī der. Tagad viss notiek attālināti internetā, piemēram, Zoom rīkā, tāpēc jābūt modriem, lai nepalaistu garām pašu norises laiku.
Sarunas noslēgumā, runājot par zirgiem, Inga teic, ka tie tāpat kā cilvēki katrs ir pilnīgi citādāks un ar īpašu raksturu, tāpēc svarīgi ir katru pazīt, lai nesanāktu pārpratumi. «Mēs zirgus lasām kā grāmatas. Redzam, kad kādam siens nepatīk vai treniņā par lielu slodze bijusi, vai aplokā kas noticis. To visu var nolasīt… Un zirgi tāpat kā cilvēki var būt intraverti un ekstraverti. Citreiz noslēgtajam zirgam tikai no acīm vari nolasīt, ka kaut kas nav, jo viņš visu patur sevī. Bet ir zirgi, kam viss sprāgst ārā. Gan tvaiks no ausīm, gan dzirksteles no acīm — viss ir nolasāms momentā. Nu riktīga sieviete. (Smejas.) Zirgs jau tev nevar pateikt, ka viņam, piemēram, sāp vēders, tāpēc mums viņi ir jāpazīst pēc uzvedības. Te atkal jāatgriežas pie tā, ka esi atbildīgs par to, ko esi paņēmis. Ar dzīvnieku nevar tā, ka vienu dienu to gribi un darbojies, bet nākamajā dienā negribi neko, un tas jau apnicis. Te tā nevar. Ja dari, tad dari, ja ne, tad nemaz nesāc,» uzsver Inga Miķelsone.