Mērsraga deju kopai «Silva» — 12. dzimšanas diena. Intervija ar tās vadītāju Silvu Štreinerti

Kultūra

Var tikai apbrīnot, ar kādu enerģiju visu, kam pieķeras mērsradzniece Silva Štreinerte, viņa arī dara un izdara. Vienalga, vai tā būtu kāda puķudobe, ciema dekorāciju izveide, aktīva dalība kādā pasākumā vai deju kopas «Silva» vadīšana. Silvas vadītajai deju kopai šogad 12. dzimšanas diena, tiesa — to šogad nav ļauts svinēt, tāpēc tie, kas labos draugos ar interneta lietošanu, Mērsraga tautas nama apsveikumu dejotājām varēja skatīties Mērsraga novada mājaslapā.

— Lai gan tavas deju kopas vēsture sākās 2009. gadā, zinu, ka tu jau deviņdesmitajos gados pati vadīji bērnu deju kolektīvu. Kā tas sākās?
— Tas viss man bija jau no pašiem pamatiem — saistībā ar mammu (Hildu Pūliņu — aut.). Kad skolotāja Marija Cēberga vadīja deju kolektīvus Mērsragā, es ar klavierēm spēlēju pavadījumu. Redzēju arī, cik svarīgi skolotājai Santai Pūliņai bija, lai visa klase dejotu. Viņa pati veda pie Marijas Cēbergas savu audzināmo klasi dejot, un pēc dejām pati nāca pakaļ bērniem. Es to visu redzēju, ar to visu savā ziņā uzaugu.
Deviņdesmitajos gados es kolektīvu vadīju pati. Sākumā dejoja gan puikas, gan meitenes, bet vēlāk bija vairāk meiteņu. Arī bērnu deju kolektīvu man piedāvāja vadīt tieši Marija Cēberga. Pati kolektīva vadīšana man iepatikās. Likās, ka tas ir kaut kas woow — radīt pašai kaut ko jaunu, jaunas dejas! Bērniem arī patika.
— Kas, tavuprāt, cilvēkus iedvesmo kļūt par deju kolektīvu vadītājiem?
— Man tā bija mana mamma. Es arī pati astoņdesmitajos gados pie viņas dejoju vidējās paaudzes deju kolektīvā. Viņa pati izdomāja dejas, braucām uz Dziesmu un deju svētkiem, repertuārs bija jāapgūst obligāti, dejas bija lustīgas, tērpi — skaisti… Un laikam jau arī tas man ir no viņas — tā sajūta, ka ikreiz jābūt arī skaistiem tērpiem. Viens un tas pats mugurā — tas nav interesanti!
— Kāpēc neturpināji ar bērniem strādāt?
— Skolā sākās viens tāds posms, kad dejotāju vienubrīd kaut kā bija arvien mazāk. Parādījās florbols, un mums pietrūka puišu. Tā es varbūt arī ar mazajiem skolēniem būtu turpinājusi strādāt, bet vienulaik bija iespēja pastrādāt arī bērnudārzā, vadot tur deju kolektīvu. Lai mazie bērni saprastu, kas ir skatuve, arī mūsdienās ir jābūt noteiktai sistēmai, mēģinājumu regularitātei, kārtībai un pat stingrībai. Es pat esmu pati vedusi mazos uz mēģinājumiem ar mašīnu. Kā tik nav gājis!
— Arī divas no tavām trim meitām dejo tavā kolektīvā. Tas ir viegli vai grūti — strādāt kopā, dejot kopā un būt vēl vienā ģimenē kopā? Nav bail citreiz nostrostēt par daudz?
— Nekas grūts tur nav, katrai sava ideja. Citreiz viņas pat pasaka, kā labāk. Ir, protams, reizes, kad man nemaz negribas piekāpties, bet tomēr saprotu, ka tam jaunajam cilvēkam ideja tomēr ir riktīgi forša. Saliekam galvas kopā, un beigās sanāk viss labi. Arī strostēt bail nav. Meitenes jau vienmēr ir zinājušas, ka prasības pret visiem vienādas. Nav man tā bijis, ka mēģinājumā kāds nodur galvu, raud. Visu ko varam sarunāt.
— Kā pirms 12 gadiem radās deju kopa «Silva»? Kā tu to atceries?
— Es atceros gan! Astrīda Neilande uzrunāja sev pazīstamas sievietes sākt dejot. Sākumā bijām kādas astoņas un visai drīz jau divpadsmit. Astrīda man pati tā arī teica: «Silva, tev jānāk un mūs jāvada. Mēs gribam dejot.» Un tā mēs sākām. Pavisam vienkārši.
— Nosaukums, protams, vadītājai par godu, vai ne? Bija arī citas versijas?
— Jā, bija «Geiša», «Nora», «Vējroze», «Pīlādzis», «Mijkrēslis», bet «Silva» tulkojumā no latīņu valodas ir mežs. Un kas mežā ir? Taisni koki, šķībi koki, līki koki, resni un arī aizlauzti koki. Bijām gan tādas, kas dejojušas visu mūžu, gan tādas, kas tikai ar mums kopā vispār sāka dejot. Nu tā kā mežā.
— Kā līdz šim noritēja tava kolektīva sadarbība ar citiem deju kolektīviem? Uz kurieni pirmo reizi jūs aicināja?
— Pirmo reizi bijām Engurē pie «Rudens ritmiem». Rima — deju kolektīva vadītāja — pati mūs uzrunāja. Pēc tam braucām uz Roju pie «Gaspažiņām», tad uz Balgali pie «Sarmas»… Iepriekšējam pašvaldības vadītājam bija ļoti svarīgi, lai Mērsrags visur piedalītos, būtu pamanīts ne tikai Kurzemē, bet arī visā Latvijā. Viņš mūs visur mudināja piedalīties. Bija pat mēneši, kad braucām katru mēnesi citur uzstāties.
— Lasīju, ka 2015. gadā «Silva» piedalījās pirmajā starptautiskajā sieviešu deju kopu festivālā. Kā tur nokļuvāt? Vai ir kas tāds, ko īpaši atceries? Kādas bija sajūtas — būt starp daudziem citiem? Cik kolektīvu vispār tur bijāt?
— Tas bija Lubānas ezera krastā, Gaigalavā. Rudenī uz mūsu kultūras namu atnāca ziņa, ka mūsu kolektīvs tiek aicināts uz kādu tur semināru. Aizbraucu, bijām 14 kolektīvu vadītāji, un tur uzzināju, ka 2008. gadā jau mūsu kolektīvs iekritis acīs festivāla rīkotājiem. Protams, tikām aicināti uz festivālu, kam arī piekritām. Pašvaldība mums palīdzēja tikt pie jauniem tērpiem, saorganizēja transportu turp nokļūšanai un braucām.
Īpaša bija visa atmosfēra, mēs bijām tiešām pārsmējušās. Trīs dejas, kas bija jāapgūst, apguvām ātri, bet vieta, kur bija jādejo, nebija diez cik līdzena. Tur bija gan uzkalni, gan pakalni, gan lejas, un tad kādas dejas laikā vienai samežģījās kāja, tā vēl kādai, un tā mums pašām bija jāsmejas, jo viss juceklis aizgāja kā pa ķēdi.
Kopā piedalījās 14 kolektīvi, jā, bijām daudzi, bet katrs — īpašs. Tas viss notika tādā maģiskā laikā, vasaras saulgriežos, vēlu gājām gulēt, iepazināmies arī ar citiem kolektīviem.
— Es atceros, kā «Silvas» desmitgadē, 2019. gadā, fotografējāties Mērsraga tautas namā ar skaisto skaitli zaļajos tērpos, bija arī nelielas svinības. Vai šogad nebija mazliet skumji tā sakarā?
— Nu bet, protams, ka bija skumji. Mums šajā vecumā, kāds ir man un citām meitenēm, gribas ļoti cilvēkos. Sevišķi tām, kuras ir vienas pašas, — viņas tā grib cilvēkos, noteiktā dienā, noteiktā laikā iet uz kultūras namu, kā tādā rituālā. Tur mēs satikāmies, runājāmies, kopā mācījāmies daudz jauna…
— Mēģinājumi patlaban vispār izpaliek? Tāpat arī uzstāšanās…
— Jā, diemžēl. Bet, kolīdz paliks silts laiks, vismaz, ievērojot divu metru distanci, satiksimies, lai izrunātos. Gribam arī savus kolektīva jubilārus sveikt, kas ir tomēr tradīcija.
— Es tev kaut ko atklāšu — kad man bija kādi 20 gadi, man šķita — nu ko tādas tantītes var tur grozīties—, bet, kad atnācu uz Mērsragu dzīvot, man tiešām ļoti iepatikās tevis vadītā kolektīva saliedētība, tava prasme visas kopā noturēt un tas, ar kādu enerģiju tavas meitenes vienmēr uzstājušās, manī ir raisījis ne vien prieku, bet pat apbrīnu. Nezaudējiet to nekādos apstākļos! Izstāsti mazliet par savu kolektīvu, par to, cik dažādas esat un kā tev to visu vienmēr izdevies saturēt!
— Jā, daudziem jau tā liekas, bet mēs katra esam citādāka. Gan raksturā, gan visādi citādi, un tomēr — tā dejošana mūs ļoti satur tiešām kopā.
— Ko teiksi savām meitenēm jubilejā?
— Es savām meitenēm gribu novēlēt dzīvesprieku, jo tā ir obligāta prasība pret dzīvi. Lai nenolaižas spārniņi, lai domas ir tikai par to, ka viss būs labi. Nav ko prātot par to, ka varbūt var būt citādi. Lai atceras deju soļus, vingrinās mājās, jā — lai risina arī krustvārdu mīklas un tomēr lai gatavojas, kaut vai pie spoguļa, uzturot veselību formā, uzdancot!
— Un svarīgākais — lai arī tev pašai nekad netrūkst spēka un priecīgu dzimšanas dienas mēnesi gan tev, gan tavai deju kopai!
Savukārt Vilma Kaulakāne, kura dejo aptuveni četrus piecus gadus deju kopā, «Silvai» novēl dancotprieku. «Tā, kā Silva ņemas ar visu to, ko viņa dara, tas ir vienkārši lieliski! Vēlu enerģiju, kas nebeidzas, un lai turpmāk arī ir ne vien milzīgais gribasspēks. Lai nezūd prasme savākt mūs visas kopā un nezūd spēja mierīgi ar mums tikt galā, arī tad, kad varētu rāties!» vēlē Vilma un piebilst: «Tas ir ļoti forši, ka mums Mērsragā pensionāriem (un ne tikai) ir, kur iet, kustēties, aktīvi darboties. Gribas, lai viss notiek tikai uz labu!»