«Dundadznieks no matu galiņiem līdz papēžiem»

Personības

Reti kurš Dundagā nepazīst novada saimnieciskā dienesta vadītāju Andri Kojro. Kā nu ne, viņa vienmēr atvērtā attieksme arī sarežģītās situācijās liek just, ka viss tomēr būs labi. Es pat teiktu — īstens Dundagas novada saimnieks, kurš ar izdomu un nesavtīgu darbu klāt bijis pašvaldības attīstībai kopš neatkarības atgūšanas.

Atbildība jau bērnībā
Andra dzimtā ir Pāces puse, mājas «Mazdeidas». Tolaik daudz vienaudžu apkārt nav bijis, bet daži draugi gan. Ģimenē viņš bijis vecākais dēls, bet bez viņa augusi vēl māsa un brālis, kurus nācies bieži pieskatīt. No bērnības Andris atminas kaimiņu puiku Viktoru un saistībā ar viņu — arī kādu gadījumu. Reiz, kad aizgājis pie drauga, viņa vecāki nav laiduši spēlēties, kamēr nebija izpildīti visi mājasdarbi. «Pie sevis tolaik nodomāju: kā tad tā, es aizeju ciemos, bet viņš pilda mājasdarbus! Zināma kārtība un klausība bija,» atminas mans sarunu biedrs.
Tā kā dzīvojuši ārpus centra, lauku darbi viņam sveši nebija un pat patikuši. «Nezinu, vai tas bija iekodēts, bet, jau mazam esot, no darbiem nebaidījos. Patika grābt sienu, koka grābeklim salikt iztrūkstošos virbiņus. Pat bietes kaplēt, zāģēt malku, un tā veicamo varētu uzskaitīt vēl un vēl. Bail nebija arī no turētajiem lopiņiem — aitām, bullīšiem, govīm. Tos laidu ganībās un vedu mājās! Atminos gadījumu, kad bullītis bija izaudzis un atbrauca tam pakaļ. Dzīvnieks nevienu klāt nelaida, jo bija dusmīgs. Bija viņam uz ragiem jāliek striķis. Sacīts, darīts! Toreiz man par to tika arī ritenis. Mazam esot, jau bija atbildības sajūta. Lai kaut ko dabūtu, darbos jāpalīdz. Visu laiku kustībā!» stāsta Andris, piebilstot, ka ģimenē vienmēr bija piedāvājums — palikt un apdarīt mājas soli vai iet palīgā citos darbos.
Brīvajos brīžos mazais Andris no staļļaugšas varējis stundām vērot, kā uz lauka brauc traktors, ardams un kultivēdams zemi. Arī labības vākšana šķitusi saistoša.
Tolaik arī skolēni vasarās varēja daudz ilgāk strādāt. Darbs bija no 1. jūlija līdz 31. augustam. Andris malā nestāvēja. Tagad apmaksāts darbs un dažādi ierobežojumi ļauj jauniešiem vasarā strādāt, bet tas ir tikai viens mēnesis. Ja jaunietis labi mācās un viņam ir interese, tad arī ir iniciatīva, un parādās interese veikt uzdoto, novērojis saimnieciskā dienesta vadītājs, kura atbildības jomā jau vairākus gadus ik vasaru ir ierādīt darbu jauniešiem pagasta sakopšanas darbos.
«Priecē brīži, ka ar jauniešiem var vienoties, ja ir darbs, tad glaudāmās lietas (telefoni) jānoliek nost. Diezgan labi ar to tiekam galā. Sliktāk ir tad, ja skolā sekmes nav labas un arī darbs īsti pie sirds neiet,» izskan sacītais.
Augot daudz laba zēnam deva arī mammas brāļi un māsas, kurus viņš mīļi dēvē par tantēm un onkuļiem. Viens no viņiem bijis Pēteris, ko mazais Andris uzskatījis par sava veida stila ikonu. Viņu vērojot, varējis noprast, kas tajos laikos bijis modē, kā ģērbties un izturēties. «Atminos, ka Pēterim bija uzšūtas dzeltenas kļošenes un, iedams uz balli pa kalnu lejā, tam paslīdēja kāja, un viņš nokrita. Nekas cits neatlika, kā atgriezties mājās, lai no jauna sapostos notikumam. «Varu tagad arī atzīties, viņš bija tas, kurš palīdzēja skolā man uzzīmēt uzdotos darbus. Purvīša darba atveidojumus onkulis zīmēja, ka piecinieki man zīmēšanā vien griezās. Kad stundās pašam bija jāzīmē, vienu reizi nebija iedvesmas, citā reizē — vajadzīgais zīmulis nebija līdzi,» smejoties atzīstas Andris.
Tā kā viņš dzīvojis Pāces pusē, kas izsenis zināma ar vilnas pārstrādes tradīcijām, dodoties līdzi pieaugušajiem darba gaitās, iepazīts arī šis process. Neizpalika arī dažādi kultūras pasākumi, ciemošanās reizes, sporta sacensības.
Andris atminas arī tanti, kura dzīvojusi Mēmeles pusē, leišmalē. Interesants šķitis process, kad vajadzējis tikt pāri upei uz veikalu leišos, kur tolaik pārdevās košļājamās gumijas, kas plaši nebija pieejamas nekur citur. Reiz, pēc kārtējās viesošanās vasarā, atgriežoties skolas solā, Andris arī uzrakstījis par piedzīvoto. Tas kļuvis par tādu kā bestselleru, no skolotājas saņemti vislabākie vārdi. Viņš teic paldies arī savām tantēm, kuras mazajam puikam pirms skolas gaitu uzsākšanas iemācījušas burtus un pirmās zilbes lasīšanā. Iespējams, ka arī viņu pamudinājums zēnam pašam izmēģināt spēkus tulpju audzēšanā vēlāk vainagojās ar to, ka joprojām sev apkārt vēlas redzēt sakoptu un skaistu vidi.
Andris nevar nepieminēt arī savas bērnības spilgtākās garšas. Pie tādām pieskaitāmi baltie dzidrie āboli, antonovkas, sīpoliņi un pepiņi. Reiz kāds teicis, ka viņš ir skābs kā pepiņš. «Es tāds nekad neesmu vēlējies būt — skābs kā pepiņš! Šie āboli ir saldskābi,» ar sev raksturīgo humoru smaidot izskan viņa teiktais.
Bija viss tolaik aktuālais
Atminoties skolas gadus, Andris stāsta, ka pirmajā skolas dienā nodomājis, ka ilgi skolā nav ko uzturēties, un prom bijis. Protams, sekojis paziņojums no skolotājas mammai, ka mazais puika no skolas aizgājis. «Nezinu, kāpēc toreiz tā izdarīju, iespējams, izdomāju, ka jāiet uz mājām, jo skolā nav tik interesanti,» viņš turpina. Skolā Andris mācījies labi, patikuši vairāki mācību priekšmeti — matemātika, literatūra un citi. Pamatskolas pēdējās klasēs un vidusskolā sākās diskotēku laiks. Skolotājs Gunārs Laicāns bija dabūjis aktuālās ārzemju mūzikas plates — grupas «Smokie», «Boney M», Suzi Quatro ierakstus. «Tas bija fantastisks laiks. Atradāmies pašā degpunktā, viss aktuālākais, jaunākais… Kultūras dzīves bagātība bija nenovērtējama, atlika tikai piedalīties!» atminas mans sarunu biedrs.
Skolas pēdējās klasēs pienāca brīdis, kad bija jādomā, kur mācīties tālāk. Interese par lauku darbiem aizveda uz Bulduru sovhoza tehnikumu. Tur kursā bija 25 meitenes un Andris. Taču nepagāja ilgs gads, kad jaunietis saņēma uzaicinājumu ierasties kara komisariātā.
Trīs gadi svešumā
Kad komisariātā nav varējis atbildēt uz jautājumu, kur vēlas dienēt, saņēmis atbildi, ka tā būs jūras kara flote, kur jāpavada nākamie trīs gadi. Par šādu iespēju nekāda prieka nebija. Sākumā tās bijušas mācības Kaļiņingradas pusē, Mamonovā. Pie visa bija jāpierod. Tagad, atskatoties uz armijā pavadītajiem gadiem, Andris teic, ka kaut kas no dienesta tomēr bija arī labs. «Tur tu pierodi pie kārtības, ka uzdoto nevar neizdarīt! Protams, bija darbi, kas ne visai patika, piemēram, četras reizes dienā jāmazgā grīda. Man tas nebija nekas neizdarāms! Bija jādara, un viss! Bez visām obligātajām mācībām, arī citi pienākumi, piemēram, cūkas jābaro, kad vajadzēja sniegt palīdzīgu roku tur esošās saimniecības darbos. Tur atradās arī siltumnīcas, un pie sevis toreiz klusi cerēju, ka visu armijas laiku šeit varēšu arī pavadīt. Taču tā tas nenotika!» viņš turpina stāstījumu. Pēc kāda laika ceļš veda uz Murmansku, kur Andri nozīmēja uz jaunāko PSRS aviācijas bāzes kuģi «Novorossiysk» ar 3000 cilvēku lielu apkalpi. Uz kuģa vieta bija 40 lidmašīnām un helikopteriem. Ar šo vareno kuģi arī devies no Murmanskas apkārt visai Āfrikai, līdz beigās izkāpts Vladivostokā. «Ja paskatās kartē, nav jau slikti reizi dzīvē tādu loku apmest!» smejoties saka Andris, piebilstot, ka, lai gan aktīvajā kara darbībā nav nācies piedalīties, starpvalstu spriedzi tolaik uz kuģa tomēr varēja just.
Tramplīns tālākajam
Braucot prom no Dundagas, viņš ne vienmēr juties labi, jo bijusi vēlme atgriezties. «To esmu šad un tad teicis arī kādās uzrunās jauniešiem — lai kur dzīvē būtu, neaizmirstiet vietu, no kurienes esat nākuši. Ja ir iespēja, atgriezieties!» Tā notika arī ar viņu pašu. Pēc dienesta atgriezās Dundagā, kur uzsāka darbu dārzniecībā un reizē turpināja pirms dienesta uzsāktās mācības.
Gadu nostrādājis un mācījies, Andris saņēma paziņojumu par nepieciešamību atdienēt, kā rezultātā mēnesis jānostrādā Liepājā uz pavecāka kuģa. Tas ne tuvu nestāvēja klāt tam, uz kādu aktīvajā dienestā viņš bija. Laiku izturējis, bet otrreiz atgriezties tur nav vēlējies. Tā, saņemot atkal aicinājumu, Andris atbildējis, lai ļaujot mācīties un strādāt, un uz Liepāju vairs nav aizbraucis.
Dārzniecībā Dundagā darbs viņam paticis, jo darāmā bijis daudz. Tolaik darbojās arī lielais kolhozs «Dundaga». Kāds un kāda, ko viņš vārdā nenosauc, viņa rosīšanos dārzniecībā bija pamanījis. Tā saņēmis uzaicinājumu strādāt kolhozā. Atbildības jomas — augu aizsardzība un agronomija. Vēlāk sekoja uzaicinājums strādāt mazākā kolhozā — «Kaļķi», un tur jau bijusi daudz brīvāka izvēle metodēs, kā apstrādāt apsaimniekojamo zemi. Tolaik iepazīta arī cilvēku darbošanās Vīdālē, Nevejā, un Andris vērtē, ka tas bijis sava veida tramplīns tālākajam darbam un karjeras attīstībai, jo vietas un cilvēkus viņš zinājis.
Nepagāja ilgs laiks, un Latvijā sākās privatizācija un kolhozu likvidēšana. «Ja šis ir stāsts par cilvēkiem, tad manā ceļā atkal bija mans bijušais skolotājs Gunārs Laicāns, kurš uzaicināja strādāt pagastā. Piekritu, un tā pirms 28 gadiem sākās darbs pašvaldībā,» atklāj Andris Kojro.
Jaunais izpilddirektors
Lai gan līdzšinējā darbošanās vairāk bija saistīta ar traktoriem, darba organizēšanu cilvēkiem, tagad to nomainījis papīru darbs un plānošana kabinetā pie galda. Pirmās domas — kur viņš nokļuvis! Arī alga tolaik nebija liela. Taču pagāja gads, un 1994. gada 7. jūlijā, 31 gada vecumā, Andris kļuva par pagasta izpilddirektoru. «Tas bija pagastu pirmsākumu laiks, kad viss bija jāveido pašiem, jo neviens īsti neko priekšā nepateica. Sākumā biju iedomājies, ka pašvaldībā jāsagādā frēze, kultivators, sniedzām pakalpojumus iedzīvotājiem kartupeļu rušināšanā… Taču no reizes uz reizi tu sāc saprast, ka tās jau īsti nav pašvaldības funkcijas. Pamazām tās atkrita. Lēnām viss attīstījās. Piemēram, viens no maniem pirmajiem uzdevumiem bija apkures ierīkošana Dundagā. Tā 1994. gada beigās jau lielākā daļa šīs lietas bija atrisinātas, ierīkojot lokālas apkures. Tolaik neiedomājos, ka tā tas būs līdz 2021. gadam! Tagad kaut kas lēnām sāk mainīties, jo šo gadu laikā attīstībā daudz kas ir gājis uz priekšu, dažādi kļuvuši apkures veidi,» viņš saka.
Pirmajos pašvaldības pastāvēšanas gados interesanta izvērtusies arī sadarbība ar ārzemēm — dāņiem, zviedriem, kurus, deviņdesmitajos gados apciemojot, pavēries citādāks un nebijis skatījums uz lietām un procesiem. Tas radījis ne vienu vien izbrīnu, piemēram, dāņiem jau tolaik bija ar šķeldu apkurināmās katlumājas un vienkāršā darba darītājiem mobilie telefoni pie sāniem, attīstīta sporta infrastruktūra. «Mums tas viss bija jauns un neredzēts,» atminas mans sarunu biedrs.
Pagastu laikos, kad Latvijā to bija 500, visas Latvijas mērogā vērtēja arī sakoptākos pagastus. «Jebkura izpilddirektora toreizējais augstākais lidojums bija šis konkurss. Ļoti liels pārdzīvojums bija, kad 2000. gadā mēs par vienu punktu zaudējām Vārmes pagastam. Taču 2003. gadā Dundagu atzina par sakoptāko pagastu Latvijā! Pagasta laikos Dundaga auga, bija kā paraugs tolaik esošajām 500 pašvaldībām. Kad izveidojās novads, ieguva arī Kolka, kur aktīva cilvēku rosīšanās ir veicinājusi daudzu labu lietu sakārtotību un attīstību,» uzskata saimnieciskā dienesta vadītājs.
Izpilddirektora amatā nostrādāts līdz 2009. gada 1. jūlijam, kad izveidojās Dundagas novads un darbu sāka jaunā dome. Andris kļuva par saimnieciskā dienesta vadītāju, jo sapratis, ka praktiska darbošanās un lietu kārtošana vairāk ir pie sirds, nekā ikdienas darbs pie galda. «Reiz kāda kolēģe teica, ka esmu trāpījis īstajā vietā — ir labs amats, vairs nav jāuztraucas ne par ko, jo varu darīt savu darbu! Man nosaukums «izpilddirektors» nebija pielipis,» viņš turpina. Lai gan pašvaldībā darbs prasa arī zināmu pielāgošanos tiem, kas pieņem lēmumus, Andris uzskata, ka viņa varbūt ne tā labākā īpašība ir, ka lietām cenšas pieiet ar tādu vieglumu, smaidu. Reizēm kāds to arī nav sapratis. Viņš vienmēr centies meklēt veidu, kā problēmu risināt, ar kompromisu, nevis strīdiem!
Vēlme paveikt ko labu
Bez darba brīvajos brīžos Andris aktīvi rosās savā saimniecībā. Zeme jāsagatavo, zāle jāpļauj. «Joprojām gribas to kartupelīti zemē iestādīt un izmēģināt jaunākās šķirnes, arī jaunāko dārzeņu un puķu sēklu piedāvājumā ieskatīties. Tas ir veids, kā attiet no ikdienas spriedzes un darbiem. Man tas palīdz,» viņš atzīstas.
Mūsdienās esot dažādi veidi, kā labi atpūsties. «Uzliec kvalitatīvas austiņas un kaut ko no 1977., 1978. vai 1979. gada mūzikas. Kad stundu esi paklausījies, iestājas tāds miers. Ja gribas ko ašāku, nav jau tālu galvaspilsēta, kur notiek dažnedažādi pasākumi, arī lieli svētki, kas labi organizēti. Man patīk šie notikumi, jo tos veidojuši cilvēki, kuri vēlas kaut ko parādīt un sasniegt,» atzīst Andris Kojro. «Mūsdienās gribēt darīt ir ļoti svarīgi! Ja nu vēl ir vēlme redzēt ko ašu, ir iespēja aizbraukt uz kādu motokrosu! Viss apkārt notiekošais un redzētais ļauj noskatīt arī kādas idejas, kas ir citviet, un tās ieviest vietā, kur pats darbojies. Tā varbūt šo gadu laikā, kopš neesmu izpilddirektors, mazliet pietrūcis. Atminos, ka rajonu laikos ciešie kontakti ar citu pašvaldību pārstāvjiem ļāva pārrunāt ikdienišķas lietas, kā nu kurš rīkojas. Tas ir svarīgi, ka redzi, kā darbs notiek citviet un neļauj, lai tavs vadītais kuģis izskrien krastā, un uz tā klāja sakrīt čiekuri! Tāpēc ir jābūt gudram, jaudīgam un ar vēlmi darīt! Ko es varu teikt, ja Dundagas labā ir vēlme ko labu paveikt! Esmu dundadznieks no matu galiņiem līdz papēžiem. Tādu es savu vietu esmu saredzējis līdz šim un arī turpmāk.»