Lepnums par traģēdiju?

Žurnālista viedoklis

16. marts joprojām ir pretrunīgi vērtēts, par ko, tāpat kā par reliģiju vai politiku, labāk neizteikt viedokli, lai nenovestu sarunas biedru līdz infarktam. Tā vietā atgādināšu faktus.
Kādā domubiedru pulciņā pārcilājām tēmu par to, ka Latvijā ierasts vēsturi «mazgāt baltu», centīgi balinot visu, kas it kā neiederas cēlajā stāstā. Kolēģe bija «no pirmajām rokām» dzirdējusi ne tikai par sildīšanos ar grādīgajām dzirām Barikāžu laikā, bet arī par baznīcas izmantošanu mīlas priekiem. Var bažīties, vai šāda informācija nesagraus «pareizos priekšstatus», tomēr, vai pārāk cītīga sterilizēšana nepadara stāstu pārāk atrautu no realitātes? Sadzīviskais veido visu saprotamāku, ļauj izdzīvot notikušo, kā tas noticis ar strēlnieku atveidojumu filmā «Dvēseļu putenis».
Bieži vien, par vēsturi runājot, klausītāji gurst no skaitļiem, tomēr tie ir daiļrunīgi. Pirmajā pasaules karā Krievijas armijā iesauca vairākus desmitus tūkstošu latviešu, no kuriem 25 000 pirmajās kaujās Polijas teritorijā nonāca vācu gūstā, lazaretēs un kapsētās Latviešu strēlnieku vienībās pārgāja vai pieteicās 50 000, zaudējot 8000 bojāgājušo un pazudušo, bet katrs ceturtais guva smagus ievainojumus.
Pēc divdesmit gadu miera laikiem jauna okupācijas vara prasīja zvērēt. Sarkanajā armijā 40. gadu pirmajā pusē mobilizēti ap 100 000 mūsējo, vismaz 35 000 krita kaujās. Tikpat tautiešu karoja vācu armijas formējumos, puse no viņiem — leģionā, dzīvību zaudēja 20—25 000. 18 000 pēc 2. Pasaules kara notiesāja par piederību kādai vācu laika frontes vai kārtības sargāšanas organizācijai. Mobilizācija notika, neievērojot 1907. gadā Hāgas konvencijā noteikto, ka okupētājvalsts nedrīkst pakļautos piespiest zvērēt uzticību, tas ir — padarīt viņus par karavīriem. Salīdzinājumam, Talsu šībrīža novadā dzīvo 29 689 cilvēki, bet kopā ar draudzīgajiem Dundagas, Rojas un Mērsraga novadiem mūsu ir 38 617.
Skaitļi ir salīdzināmi, bet katra karotāja, viņa ģimenes pārdzīvojumi, sāpes ne. Tās arī nav tik vienkārši izstāstāmas kā fakti. Šodien, 16. martā, pieminam ne tik daudz varonības stāstu, kā tautas traģēdiju. Abu pasaules karu stāsti ir traģiski. Strēlniekos gāja pārsvarā mājas atstājušie, bez iztikas līdzekļiem palikušie Kurzemes un Zemgales puiši. Neskatoties uz Baigā gada baisajām pārmaiņām, iestāšanās vācu armijā tikai pavisam nedaudziem bija brīvprātīga. Pirmos militāros formējumus sāka veidot kārtības sargāšanai 1941. gada vasarā. Nākamajā ziemā ātri izdevās sapulcēt vairākus simtus vīru 24. Talsu kārtības sargu jeb policijas bataljonā. Atteikšanās bijusi apkaunojoša, jo bija jāatzīmē uz sarkanas, savukārt piekrišana jāparaksta baltā lapā. Paplakas bāzē apmācītos aizsūtīja tvarstīt partizānus Baltkrievijā, bet pēc dažiem mēnešiem iemeta frontes cīņu virpulī pie tagadējās Pēterburgas.
1943. gada 10. martā Hitlers parakstīja mobilizācijas pavēli, un divos gados armijā iesauca gandrīz visus 18 līdz trīsdesmit piecgadniekus. «Smukumam» sākumā ļāva izvēlēties darba vai armijas dienestu, pēc tam vairs neceremonējās. Nepaklausīgos sodīja ar cietumsodiem, draudēja ar nāvessodu. 1943. gadā izveidoja 15. divīziju, kuras kara ceļi noslēdzās Rietumeiropā, bet 19. divīzija līdz beidzamajam karoja Kurzemes cietoksnī. No laika attāluma var to bildi padarīt zeltainu, bet vai tad «letiņi» muļķi vai, ka nesaprata — kara dienas ir skaitītas. Atkāpšanās, evakuēšanās, ievainoto pārpildītas lazaretes — tādi bija 1944. gada rudens un 1945. gada pavasaris. Leģions bija vien vienojošs nosaukums nevācu cīnītājiem. Tikai dažas dienas abi formējumi karoja kopā, tādēļ 1952. gadā «Daugavas Vanagu» organizācija pieņēma pirmo cīņu datumu par visu karavīru piemiņas dienu.
Ar 15. divīzijas uzlecošas saules zīmējumu zīmotnēs lepojās formējumā iekļautais 24. Talsu kārtības sargu bataljons. 19. divīzijas karavīru spēka zīme bija ugunskrusts, bet visiem cīņas sparu deva sarkanbaltsarkans vairodziņš uz piedurknes. 15. divīzijā izveidoja 2. Kurzemes grenadieru pulku, kurā bija Talsu bataljons ar Spāres, Kandavas, Stendes, Sabiles un Ārlavas rotām. 1944. gada rudenī tās evakuēja uz Vāciju, bet īsi pirms kara beigām viņi atgriezās, lai plecu pie pleca ar 19. divīziju, tātad vēlreiz kopā, cīnītos pēdējās lielkaujās. 15. aprīlī bataljona koris un dubultkvartets koncertēja Talsos, atskaņojot arī pašu sacerētas dziesmas. Talsu bataljona komandieris Ēvalds Vēršāns, kurš bija karojis arī strēlnieku rindās, vēlāk paveica ko patiesi unikālu — kopā ar dažiem biedriem jau pēc kapitulācijas septiņu mēnešu ilgos piedzīvojumos izlauzās cauri padomju okupētajai Lietuvai un Polijai līdz Vācijai.
Lai cik ļoti cerēja uz brīvu Latviju karavīri, lai cik varonīgi cīnījās tautas atbalstīti, piespiedu karošana citas valsts armijā ir ne tik daudz varonība, cik mūsu tautas traģēdija. Šodien pieminēšu piederīgos — vectēvu, kuru notiesāja par darbu policijā un vecmāmiņas brāļus, kuri piedzīvoja filtrāciju pēc dienesta leģionā.