«Gribēju pati sev pierādīt, vai to vispār varu»

Uzņēmējdarbība

Ķūļciemniece Iveta Apse 2020. gada oktobrī iepazīstināja novadniekus ar viņas dibināto uzņēmumu «Ivetas kūku stāsti». Sieviete no dabīgiem produktiem tortes cep jau 36 gadus, un ar katru gadu viņas piedāvājums tikai aug. Iveta atzīst, ka viņa nav mācījusies par konditori vai apmeklējusi kursus, — viss ticis darīts pašmācības ceļā. «Tas vienkārši ir mans vaļasprieks,» teic Iveta.

— Kā aizsākās tava mīlestība pret toršu gatavošanu? Kādam nolūkam bija gatavota tava pirmā torte?
— Sākumā kūkas cepu tikai saviem ģimenes locekļiem, kaimiņiem un radiem, un vēlāk tas pārauga plašākā apjomā. Pirmo patstāvīgo, tā teikt, nopietno kūku uzcepu 19 gadu vecumā, kas bija dāvana manam vīram dzimšanas dienā, 23. jūnijā, Līgo svētkos. Tolaik to veidoju no parastā olu biskvīta, saucamo lauku torti. Atceros, ka pildījumā bija putukrējums un zemenes. Protams, dekorāciju iespējas nebija tik plašas, arī tam izmantoju to pašu putukrējumu un zemenes. Sanāca labi un garšīgi, iztiku bez kurioziem.
— Kā nonāci līdz idejai par «Ivetas kūku stāstu» īstenošanu? Kāds ir paša nosaukuma stāsts?
— Kūkas gatavoju jau ilgus gadus, taču bija nepieciešamība padarīt šo manu vaļasprieku oficiālu, lai nesanāktu nekādu pārpratumu. Kopā ar ģimeni tad arī apspriedāmies, jo kaut kāds nosaukums bija vajadzīgs. Man palīgā pie nosaukuma veidošanas nāca bērni, un secinājām, katrai kūkai ir savs stāsts. Gan noformējuma ziņā, gan vispārīgi ir sava individuālā doma. Tad arī nonācām pie nosaukuma «Ivetas kūku stāsti», arī izveidojām skaistu, sievišķīgu logotipu. Varu teikt, ka šajā procesā piedalījās visa ģimene.
— Kāds ir bijis tavs lielākais vai sarežģītākais pasūtījums? Kas bija grūtākais tā izpildīšanā?
— Kolhoza laikos man bija pasūtītas piecas kūkas — četras mazākas, viena lielāka. Viena bija rajona galvenajam zootehniķim 50 gadu jubilejā kā dāvana no kolhoza. Tas bija tāds lielākais pasūtījumu skaits, ko esmu gatavojusi uz vienu konkrētu dienu. Taču arī tad nebija pieejamas masas, no kā izveidot figūras, tā bija parastā biskvīta torte. Noformēju gan ar krēmiem, gan augļiem. Tas gan nebija tik sarežģīti, cik darba ziņā apjomīgi. Lai to paveiktu, strādāju gan dienu, gan nakti. Vēl salīdzinoši nesen gatavoju rupjmaizes torti valsts kontūras formā 200 personām Mērsraga tautas namam 2018. gadā uz Latvijas simtgades svinībām.
— Pēc tavā «Facebook» kontā ievietotajām publikācijām redzams, ka spēj izveidot piparkūku garnējumu jebkuras tēmas ietvaros visās iespējamajās krāsās, sākot no pasaku tēliem, dzīvniekiem, līdz pat reālistiskiem un ļoti smalkiem mežģīņu rakstiem. Cik ilga treniņa rezultāts tas ir un kā radās ideja par šo piparkūku dekorēšanu?
— Tuvākajā apkārtnē tāda veida piedāvājumu nebiju redzējusi. Skatoties internetā, biju pamanījusi, ka tādas pastāv. Tā radās doma, ka arī man vajadzētu pamēģināt, vai to varēšu vai nevarēšu. Sākumā jau, lai dabūtu pareizo konsistenci glazūrai un vispār ar to varētu zīmēt un strādāt, lai nesaplūst kopā vai neizplūst. Speciāli mācījusies nekur neesmu — man bija ideja, gribēju to izdarīt un pati sev pierādīt, vai to vispār varu izdarīt, vai man sanāk. Beigās gan man sanāca un tā arī turpinu vēl šodien. Šogad manas piparkūkas aizceļoja uz Angliju, Franciju, Vāciju. Daudziem nācās arī atteikt, jo nevarēju uzņemties tik apjomīgu skaitu. Lai vienu piparkūku novestu no sākuma līdz beigām, praktiski vajag trīs dienas. Sākumā ir jāizcep, tad jāgaida, kamēr atdziest, tad jānoglazē. Tad jāveido zīmējums, taču to nevar izdarīt uzreiz, katrai detaļai nepieciešams apžūt. Pēc tam jātonē, jāizkrāso. Tas ir vairāku dienu darbs. Sezonas beigās, tuvāk Ziemassvētkiem, protams, strādāju arī naktī, lai visu varētu paspēt. Cilvēki bieži vien attopas tikai pēdējās dienās, ka vēlas pasūtīt. To jau fiziski diemžēl nevar izdarīt.
— Kas, pēc tavām domām, ir labākais un garšīgākais toršu pildījums? Kā izskats un pildījums atšķiras atkarībā no sezonas?
— Par pildījumu gan man grūti spriest. Pašreiz piedāvājumā man ir 16 toršu veidi, visus esmu izmēģinājusi. Manai ģimenei un draugiem ļoti garšo tortes, kas ir ar upeņu krēmu. Ir arī kūciņa ar spinātiem mīklā un citroniem, krēmu, kas ir ļoti svaigs un garšīgs. Domāju, ka visas tortes ir garšīgas — neviens vēl nav centies to apgāzt. Ir cilvēki, kas pasūta tortes atkārtoti, neko citu neizmēģina, bet pieturas pie pārbaudītām vērtībām.
Nekad neesmu izmantojusi mākslīgos ziedus vai materiālus. Manā uztverē tas nav savienojams. Ir redzēts, ka liek rotaļlietas vai figūriņas, taču tā es nekad neesmu darījusi. Visas figūras gatavoju un taisu pati, tostarp ziedus. Arī vasarā nelieku dabīgos ziedus, jo nevar jau nekad zināt, kā un kur tie ir auguši. Es labāk no tā atturos. Atkarībā no sezonas īpašas izmaiņas neesmu izjutusi. Šobrīd populāri ir dažādi animāciju varoņi — gan ziemā, gan vasarā man ir jāveido tā pati Elza, Olafs no animācijas filmas «Ledus Sirds». Kūkā ogas lieku tās, kas augušas pašas dārzā, respektīvi, zemenes, avenes. Protams, kad nav ogu sezona, iznāk arī pa kādai ogai nopirkt veikalā, bet tikai dekorējumam, jo pildījumam man saldētavā sagatavotas pašas ogas.
— Ar ko, tavuprāt, tu atšķiries no citiem konditoriem?
— Domāju, ka ar piedāvāto toršu veidu daudzumu, brīvo izvēli klientam un arī noformējuma ziņā — iekļaujot visas pašas veidotās figūriņas. Tas ir mans rokraksts, mans stils. Tāpat varu atkal atsaukties uz to, ka apvidū tādas piparkūkas neviens cits nepiedāvā.
Par dekorēšanu man bija kuriozs. Viena no manām tortēm bija dekorēta ar rozi, taču cilvēks saprata, ka tā ir plastmasas roze. Biju uztraukusies, ka cilvēks trīs dienas nedod nekādu atsauksmi, atbildi par darbu. Pēc tam pamanu, ka viņš publiski «Facebook» ievietojis atklāsmes atsauksmi: «Jūs iedomājieties, tā roze bija ēdama!» Vēl arī bija cilvēks, kurš man jautāja, lai pasaku veikalu, kur pērku figūriņas. Atbildēju, ka tās ir pašas gatavotas. Neticēja, ka tas ir iespējams.
— Vai vienmēr pieturies pie jau izsenis izkoptām receptēm, vai tomēr eksperimentē?
— Kad atrodu kaut ko jaunu, kas man iepatīkas, un liekas, ka varētu darboties apgrozībā, es izmēģinu. Parasti tas, kur es atļaujos eksperimentēt, ir mazbērnu jubilejas un viņu tortes. Tad saņemu līdzcilvēku atsauksmes. Arī draugi dod savu viedokli — ir laba vai nav. Pašreiz piedāvājums ir liels, padomā ir vēl lietas, ko vēlētos pievienot, taču tās — laika gaitā.
— Kāds ir tavs rekords, cik toršu konkrētā laika periodā esi izcepusi? Vai esi gatavojusi arī kāzu tortes?
— Es nepiefiksēju skaitu, taču būtu interesanti atskatīties uz kopējo skaitu. Pērnajā nedēļā bija septiņas, citnedēļ bijušas trīs. Ir dienas, kad ir pa divām. Attālums varbūt ir tas, kas ietekmē, — tomēr no Talsiem ir patālu. Varētu būt vairāk pasūtījumu, ja es atrastos ģeogrāfiski izdevīgākā vietā, taču man tāpat, neskatoties uz šiem kilometriem, ir pasūtījumi no Kuldīgas, Tukuma, Jelgavas, Jūrmalas.
Esmu gatavojusi arī kāzu tortes, taču to attēli manā «Facebook» lapā nav ievietoti, tur redzama tikai maza daļiņa.
— Kura ir tava mīļākā darba daļa no brīža, kurā pieņem pasūtījumu, līdz brīdim, kad to nodod klientam? Cik daudz tev nozīmē klientu atsauksmes?
— Varu noteikti teikt, ka mīļākā daļa ir tad, kad cilvēks pasaka tematiku, kādā vēlas torti, un es jau vizuāli iedomājos, kā tā varētu izskatīties. Figūru un dekorāciju veidošana ir tas, kur varu visvairāk izpausties radoši. Ja vēl klients pasaka, ka noformējumā paļaujas uz mani, pieminot tikai virzienu un tēmu, tad tās ir patīkamas sajūtas un liels pārsteigums.
Protams, ir patīkami saņemt pozitīvas atsauksmes un paldies vārdus, redzēt priecīgus un apmierinātus klientus. Ir jauki saņemt bildes, kurās redzams pats jubilārs ar torti. Tas ir liels gandarījums par padarīto darbu, novērtējums par tavām pūlēm. Vienmēr ļoti satraucos par jaunajiem klientiem. Ja ir cilvēks, kas pasūta pirmoreiz, jo viņam kāds ir ieteicis, ka es varu realizēt viņa idejas, sapņus, tad tā ir milzīgi augsta atbildības izjūta. Katrs klients ar savu novērtējumu ir ļoti svarīgs, taču, kamēr no jaunā klienta gaidu atsauksmi, iekšā ir mazs stress par to, vai patika, vai garšoja. Vēl gan nav bijušas nevienas negatīvas atsauksmes.
Vēlētos pieminēt, ka cilvēkiem jābūt izpratnei un jānovērtē cita darbs. Gan katrā kūkā, gan piparkūkās, tajās pašās figūrās ir ieguldīts ļoti liels darbs. Citiem šķiet, ka tas viss notiek uz burvju mājiena. Ja pajautā samaksu, tad nereti saņemu frāzi, ka tas ir par dārgu. Jābūt saprotošākiem.
— Vai vīrusa ietekme kaut kādā mērā ietekmējusi arī tavu pasūtījumu skaitu?
— Nē, nav izjūtams. Vienbrīd domāju, ka tā, iespējams, būs, taču uz mazāku pasūtījumu skaitu gājis nav. Neizjūtu tik specifiski, taču, protams, ir nedēļas, kad nav pasūtījumu. Ir viļņveidīgi, ir arī regulāri, dažreiz ir, kad nav necik, dažreiz — ļoti daudz, kad nezinu, vai visus pasūtījumus varu paņemt, vai tomēr jāatsaka. Arī tā ir gadījies. Ir, kas pasūta pēdējās dienās, piemēram, divas dienas pirms jubilejas. Ja man prasa kūciņu ar figūru, tad to es vienkārši izdarīt nevaru, jo figūru uztaisīt vienā dienā nevar, tas ir ļoti laikietilpīgs darbs.
— Kas ir tavs profesionālais nākotnes sapnis?
— Kādreiz mūsu ģimenei bija sapnis atvērt ciematā savu kafejnīcu, taču pēc visiem juku laikiem iedzīvotāju pirktspēja mazinājās, tāpat kā darba iespējas. Tagad, dotajā brīdī, ir svarīgi, lai man pietiktu darba un spētu noturēties uz kājām. Varbūt kādā tuvākā vai tālākā nākotnē arī atvēršu kādu savu vietiņu.