Par pūdercukuru un sirdsmuļķumu

Žurnālista viedoklis

Savā viedoklī negribu runāt ne par pasaules lielo biedu «kovidu», ne arī par arvien aktuālāko ziņģi ar nosaukumu «Vēlēšanas», jo šajā sakarā vairāk sanāk tāds liderīgs smaids par vēlēšanos un pūšanu. Kad staigājām bērnības takas, tad dzimšanas dienās, saņemot savu svētku kūku, bija jāievēlas vēlēšanās un jānopūš svecītes. Tagad, kad esi izaudzis, ik pēc pāris gadiem dodies uz iecirkni vēlēties kaut ko īpašu un jaunu, bet pēc tam pūt un pūt tālākos četrus gadus par veco. Nu kā apburtais loks. Tas gan ir no manas satīras atvilktnītes, bet sava taisnība gan jau, ka tajā arī ir.
Bet visā visumā, lai gan sirds sāp par tiem, kuriem uzņēmējdarbība apstājusies vai izputējusi, ir lieli materiālie zaudējumi un kādas veselības likstas, nemaz jau tā aina tik melna nešķiet. Vienkāršam cilvēkam vairāk vai mazāk šajos laikos ir piegrieztas pašsaprotamas ērtības, kas radījušas diskomfortu, jo visu vajag fiksi un kā uz paplātes. Tāds laikmets, kad gaidīt neprotam, un tas nešķiet cilvēcīgi. Patiesībā jau pirms pāris gadiem aizdomājos par to, cik tālu mēs esam aizgājuši omulībā un savā ziņā arī augstprātībā, kas robežojas ar sirdsmuļķumu.
Kāpēc radās tādas domas? Vienkārši biju kā ar ūdeni aplieta, kad kāds cilvēks, ko uzskatīju par nopietnu censoni, neieradās iknedēļas sapulcē, kura ir svarīga kopējās uguns uzturētāja, tikai tāpēc, ka saplīsusi automašīna. Un pats pārsteidzošākais ir tas, ka aiziešana ar kājām viņam prasītu nieka divu kilometru gājienu. Tad pie sevis domāju: «Nopietni? Tu kājas negribēji kustināt. Varbūt varēji ripot?» Tad sapratu, ka cilvēki neprot vairs staigāt un ar mums laikam ir pavisam slikti. Nespēju noticēt, ka tas ir pa īstam. Jā, skaidrs jau, ka te runa ir par prioritātēm un neko citu, bet, ja runājam par ērtību un omulības postošo dabu, tad paliek mazliet baisi.
Ja vēl pirms 20 gadiem cilvēki prata dzīvot bez siltā ūdens un mācēja nomazgāties bļodā, tad tagad, ja pēkšņi pateiktu, ka Talsos trīs dienas tiks atslēgta siltā ūdens padeve, kas tik nebūtu jādzird! Viduslaiki, antihumānisms un pastarā diena arī noteikti tiktu piesaukta. Jā, tās ir neērtības, bet vai tādas, kas sabiedrību iedzen bezdibenī? Līdzīgi bija nesen, kad bija dzirdamas lielas iebildes par to, ka vecākiem jāsēž ar bērniem mājās, un to, cik tas ir necilvēcīgi, ka jāpilda skolotāja darbs, un vēl trakāk, ja jāatrodas darbā klātienē un nav, kas mazajam mājās palīdz. Jā, nevar par to nepiekrist, bet tad, kad bija piedāvājums, ka noteiktas klases varēs atsākt mācības skolā, tikai būs nepieciešams likt sejas maskas, atkal bija replikas un iebildumi par antihumānismu un lielajiem veselības draudiem, kas arī šķita pamatoti un loģiski. Un te nu burtiski gribējās pateikt: «Jums nekad nav labi, bet, kad ir labi, tad arī nav labi!» Bet visa kronis bija tad, kad bija jādzird, ka sievas pašizolācijas laikā jūk prātā ar saviem vīriem un tas esot lielākās šausmas. Nopietni? Jūs runājat par cilvēkiem, ar kuriem devāties laulībā un solījāt būt kopā priekos un bēdās? (Nu varbūt mazliet citiem vārdiem pasacīti, bet doma jau viena.)
Bieži pārlieku apčubināti cilvēki neprot loģiski domāt un viņus var iedzīt izmisumā pat vistīrākie nieki. Viss tikai tādēļ, ka ir pierasts pie ērtībām un tā, ka dažbrīd nav ne pirksts jāpakustina, lai lietas notiktu. Pretestība un berze kā fiziski lielumi ikdienā ir izņemti no apgrozības, un viss kā eļļas ieziests slīd bez piepūles, bet, kad notiek sastapšanās ar šķērsli, tad ir panika un izmisums. Nesaku, ka tā ir visiem, bet uz to viss modernais tiecas. Piemēram, nekad neiedomājos, ka man būs prieks par to, ka skolās, kad tās darbojās, bērniem bija jādežurē. Noteikti kādam tā bija pirmā reize, kad rokās paņemta slota. Tas ir tik svarīgi, ka bērni redz, ka ne tikai mājās ir pienākumi, jo visa dzīve būs pienākumu pilna, un tam jāsāk gatavoties jau laikus. Es nesmejos, bet pavisam nopietni, jo bieži vien mājās uzkopšanas darbus veic mamma, ēst gatavo mamma, atkritumus iznes mamma. Un kā jūs domājat, kas izslauka un izmazgā kāpnes? Jā, atkal mamma. Bet sunīti gan pastaigā izved ome. Kurpes uzvelk mamma, virsjaku tāpat, skolas somu 8. klasē kārto mamma, pārbaudot, vai mājas darbi izdarīti. Un tā 15 gadus vecs tīnis pa pilsētas centru pastaigājas ar… jā, ar mammu un prot darīt to, kur pats pa kluso kaut kā izlauzies, jo visur taču mamma. Mamma un pasaulīgais piedāvājums tik mīksts un pūkains, ka nevari ne atteikt, ne neļauties izmantot. Un tā nu pienāk briesmīgs brīdis, kad it kā normāls cilvēks metas zem auto riteņiem, jo nav spējis izturēt kādu spiedienu, kaut no malas licies, ka viņam nekas nekaiš. Izrādās, ka priekšā gaidījusi tiesa par nesamaksātu 2000 eiro sodu vai draudzene pametusi.
Izņemti no realitātes, ietīti cukurvatē, nesaprotot likumsakarības par atbildību vai to pašu sēju un pļauju, cilvēki tiek uztaisīti par tik nespējīgiem un nevarīgiem, ka pūdercukurs auklējot birst ārā pa ausīm. Un pūdercukurs bieži ir arī galvās. Skumīgi, bet mūsdienu realitāte. Bet tas viss piezogas tik viltīgi, ka pats nemaz nepamani, ka no vienkārša cilvēka esi kļuvis par Ķīnas ķeizaru, kaut izskaties varbūt labākā gadījumā pēc tās valsts kāposta.