Agrita BlumbergaPateicoties maigajam temperamentam un savaldīgajai dabai, labsirdīgais milzis ņūfaundlends tiek uzskatīts par lielisku ģimenes mīluli. Par to daudzu gadu garumā pārliecinājušies arī sabilnieki Guntra un Vilnis Rībeni, kuri dzīvi bez uzticīgajiem ņūfaundlendiem nespētu iedomāties. Šobrīd viņu ikdienu bagātāku dara enerģiskā Ronda un nosvērtais Rafijs.
«Kāzu dienā Nogales pilī ieraudzīju ņūfaundlendu un sapratu, ka man tādu vajag. Iepriekš man ir bijuši bezšķirnes sunīši, ko, bērns būdams, pati dresēju un mācīju,» atminas Guntra. Meklējot informāciju par ņūfaundlenda raksturu, galveno lomu nospēlēja tas, ka šie suņi ir lieli, garspalvaini un ar maigu raksturu. «Viņi ļoti labi pārzina savu teritoriju — tajā viņi ir sargi. Mūsu pirmā ņūfenīte Rika traģiski aizgāja bojā, bet otrā ņūfenīte nodzīvoja ilgi — 11 gadus. Viņa laida pasaulē astoņus kucēnus, no kuriem divus paturējām. Suņu puika Ikars bija mans pirmais terapijas suns — mācījāmies pie Ingunas Tihomirovas, kura mūs ieveda kanisterapijā. Braukājām gan uz Talsu sākumskolu, gan bērnudārziem. Diemžēl Ikara mūžiņš bija īss — divi ar pusi gadi. Vēlāk paņēmu Rafiju, ar kuru septiņus gadus darbojāmies kanisterapijā. Tagad viņš ir pensijā. Kad viņsaulītē aizgāja suņu meitene Imora, Rafijs palika viens, un drīz vien mūsu ģimenē ienāca Ronda. Mums ar Svetu (Svetlanu Matveju — A. B.) ir māsiņas, ar kurām kopā braucam arī uz izstādēm.»
Gatavojoties kanisterapijai
Pēc rakstura Rafijs ir noslēgts un mierīgs, bet Ronda ir ātra un enerģiska, līdz ar to kanisterapijai Ronda vēl tikai gatavojas. «Ronda ar katru dienu paliek mierīgāka, līdz ar to domu par kanisterapiju neesmu atmetusi. Lai kļūtu par kanisterapijas suni, katru gadu jānoliek eksāmens. Rafijs ir licis jau septiņus eksāmenus un pat dabūjis savu identifikācijas karti. Eksāmenos tiek imitēts darbs ar cilvēku ratiņkrēslā, darbs ar gulošu cilvēku, tiek pārbaudīta paklausība, suņa reakcija uz medicīniskajām smaržām un veikts psiholoģiskais tests. Ronda vēl nav likusi eksāmenu — neesmu viņu sagatavojusi. Saistībā ar «Covid-19» daudz kas ir apstājies. Tā kā Rafijs un Ronda ir pieraduši pie socializācijas, viņiem nav viegli. Kad cilvēki iet garām, viņi lec uz žoga un cenšas pievērst sev uzmanību. Vienu brīsniņu dzīvojām laukos, kur cilvēku nebija. Ātri vien sapratām, ka viņiem tas neder, viņiem vajag sabiedrību. Ejam arī suņu skolā, bet šobrīd apmācu suņus pati. Esmu sākusi apmācīt Rondu, bet viņai vēl gribas skriet un lēkāt. Protams, pamatu viņa ir apguvusi. Darbs ar suņiem man sniedz gandarījumu,» atzīst Guntra.
«Frizēju suņus saviem spēkiem»
Ņemot vērā, ka ņūfaundlendi ir apveltīti ar pamatīgu apmatojumu, kam nepieciešama attiecīga kopšana, saimniekiem darāmā netrūkst. Lai izmērā paprāvos četrkājaiņus izmazgātu, saķemmētu un sapostu, jāpiemīt lielai pacietībai un izturībai. Uzmanība jāpievērš arī uzturam, kas ietekmē spalvas kvalitāti, taču šajā ziņā Ronda un Rafijs nav izvēlīgi — viņu pamata ēdienkartē dominē profesionālā barība, bet astaiņi neatsakās arī no dabas veltēm — zaļiem kartupeļiem, gurķiem, tomātiem, kabačiem un ķirbjiem. «Mums ir sava saimniecība, līdz ar to mums dabas velšu netrūkst. Lauku darbos Ronda un Rafijs ir kārtīgi palīgi. Lielākais prieks viņiem ir tad, kad ļaujam sanest istabā malku (smejas). Darbs viņus nebiedē. Arī izstādēs viņi ir kārtīgi pastrādājuši — Rafijs ir Latvijas čempions, bet Ronda ir ieguvusi Latvijas un Lietuvas čempiones titulu. Šobrīd Rafijs izstādēs vairs nepiedalās, bet jāpucē viņš ir tik un tā. Frizēju suņus saviem spēkiem — pagaidām vēl varu, bet jūtu, ka rokās vairs nav spēka. Agrāk gāju staigāt ar Rondu un Rafiju vienlaicīgi, bet šobrīd to vairs nedaru, jo fiziski novaldīt viņus nav viegli. Pretimnākošo reakciju nevar paredzēt, tāpēc eju ar vienu un pēc tam ar otru. Ir cilvēki, kuri pāriet ceļa otrā pusē, bet pārsvarā cilvēki grib viņiem pieskarties un paglaudīt. Arī mazie bērniņi nāk klāt. Man nav iebildumu, ka cilvēks nāk un manu suni samīļo, — tādējādi tiek radītas pozitīvas emocijas.
Dzīvnieks paliek dzīvnieks
Ņūfaundlends manā skatījumā ir supersuns — viņš ir ļoti labsirdīgs un mīlīgs. Savā ziņā — brīvdomātājs. Ja došu komandu «sēdi», viņš bieži vien padomās, vai šobrīd grib sēdēt. Agrāk nebiju iedomājusies, ka ņūfaundlends var būt arī sargsuns. Apjautu to brīdī, kad ar Ikaru gājām pastaigā un mums pretī nāca vīri ar zāģi uz muguras. Ikaram kaut kas nepatika, un viņš pat uzrūca. Jāņem vērā, ka dzīvnieks paliek dzīvnieks. Arī kanisterapijā mums visu laiku jābūt klāt. Bērns var paplēst aiz spalvas, bet viņi ir ļoti pacietīgi. Viņi zina, uz kurieni viņi iet. Ir noteiktas lietas, ko viņi drīkst un ko nedrīkst. Tā kā Rafijs ir kanisterapijas suns un arī Rondu audzinu kā kanisterapijas suni, viņi drīkst kāpt gultā, bet ir svarīgi novilkt robežas. Tas, kurš ir saimnieks, jāparāda jau tajā brīdī, kad pirmo reizi paņem rokās kucēnu. Viņš nedrīkst atļauties visu. Kā kucēnam viņam gribas kost un plēst, bet jānosaka, cik stipri viņš drīkst kost un kurā brīdī tas jāpārtrauc. Stingrībai ir jābūt. Jūtu, ka reizēm esmu par maigu, bet savākt viņus varu. Kad paņēmām pirmo ņūfenīti, viņa pirmajā vakarā sakoda vīru, bet galā tikām. Katrs suns ir citādāks — katram ir savs raksturs,» atzīst saimniece.
Mācīties mūža garumā
Pirmā komunikācija ņūfaundlendu starpā nebija veiksmīga, bet šobrīd astaiņi viens ar otru ir saraduši. «Sākumā Rafijs nesaprata — kas tas par konkurentu manā sētā? Šobrīd viņi satiek labi — Ronda gribēja dabūt virsroku, bet Rafijs parādīja, ka viņš ir galvenais mājas iemītnieks. Vienu brīdi apsvērām domu ņemt citu šķirni, jo ņūfaundlendus ar rokām ir grūti izķemmēt, bet sirds neļāva. Ronda man ir sestais šķirnes sunītis. Gribēju garspalvaino vācu aitu suni, bet pēc rakstura iezīmēm man viņi ir sveši. Esmu pieradusi strādāt ar mīļiem suņiem, vācu aitu suņi tomēr ir izteikti sargsuņi. Agrāk mums bija arī kaķis. Kaķītis bija ļoti skaists, labi sadzīvoja ar Rafiju, bet viņš sāka staigāt pa āru un vienu vakaru pazuda. Domāju, ka pie vainas ir lapsas. Lai nebūtu pārdzīvojumu, šobrīd kaķīša mums nav, pietiek ar suņiem. Nav tā, ka nu esmu viņiem visu iemācījusi un mēs varam mierīgi dzīvot, — mācāmies nepārtraukti.
Interesants un vērtīgs posms
Interesanti ir arī tas, ka Rafijs un Ronda sadarbojas kopēju mērķu sasniegšanā. Ronda taisa durvis vaļā tikai no ārpuses, bet Rafijs — tikai no iekšpuses. Viņi dzīvojas gan pa māju, gan ārpus mājas. Ziemā viņi labprāt uzturas ārā, spēlējas un dauzās pa sniegu. Vēl tagad, kad sniegs bija nokusis, Rafijs atrada sētā pēdējo čupiņu — uzlīda un nezināja, kā uzstutēties (smejas). Tāpat viņi ar ragaviņām vizina mazbērnus. Arī es pati esmu braukusi ar ragavām, un Rafijs mani ir vilcis. Protams, ir bijuši arī nedarbi. Reiz uznesām augšā jubilejas kūku, lai suns netiek klāt, pēc brīža paskatos — biezpiena kūkai visa virsa noēsta. Tas bija ievērojams nedarbs. Arī mazie kucēni pastrādāja ievērojamu nedarbu — iegāja dārzā un siltumnīcai no sāniem uztaisīja bārkstis. Neskatoties uz piedzīvojumiem un blēņām, brīdis, kad mājās ir kucēni, ir ļoti interesants un vērtīgs,» apliecina saimniece.
