«Ja notic tam, ka var, tad arī var!»

Sports

Laikā, kad pasaulē valda daudz neskaidrību un ierobežojumu, pāris lietas gan ir atļautas un pat ieteicamas. Viena no tām — fiziskās aktivitātes. Rojas vidusskolas 11. klases skolniece Egija Akmeņlauka ir sporta entuziaste, un viņa atzīst, ka šis ir īstais brīdis, kad ikvienam iespējams iegūt jaunas zināšanas un veltīt laiku sevis pilnveidei, lai mēs spētu atgriezties ierastajā ikdienas ritmā vēl spēcīgāki — kā garā, tā miesā.

— Kādas fiziskās aktivitātes izbaudi visvairāk?
— Esmu ļoti liela individuāliste, labāk jūtos, darbojoties viena, patstāvīgi. Šobrīd kā sev vispatīkamāko varu atzīt fitnesu. Tas man dzīvē ir pavēris jaunas iespējas izpaust sevi. Esmu ļoti pateicīga par to, ka man ir bijusi iespēja iepazīt vairākus sporta veidus, piemēram, basketbolu, burāšanu, vieglatlētiku un fitnesu.
— Tu dod priekšroku sportošanai iekštelpās vai labāk ārā, svaigā gaisā?
— Pirms pāris gadiem sāku apmeklēt trenažieru zāli, visbiežāk viena. Tas bija ļoti patīkams laiks man pašai, jo varēju sakopot savas domas, izlikt enerģiju, pretī iegūstot vēl lielāku enerģiju. Sporta zālēs ir ļoti efektīvi un intensīvi treniņi. Man ļoti patīk, ka var satikt motivētus cilvēkus, kuriem ir savi mērķi. Tādā vidē atrasties, manuprāt, ir ļoti veselīgi. Īpaši jauniešiem, kuri vēl tikai meklē sevi. Treniņi sporta zālē ir attiecīgi aprīkoti ar svariem, ar trenažieriem, tādēļ tiem dodu priekšroku. Bet pilnībā atbalstu arī treniņus svaigā gaisā. Pati gan tos izvēlos retāk.
— Apraksti, kādi cilvēki apmeklē trenažieru zāli?
— Rojā trenažieru zāli pārsvarā apmeklē pieauguši cilvēki. Man ļoti izmainījās un papildinājās paziņu loks, kad sāku iet uz trenažieru zāli. Ilgu laiku biju vienīgā meitene, bet ar laiku to sāka apmeklēt arī Rojas novada sporta skolas jaunieši. Visbiežāk tur apgrozās pieauguši cilvēki, kuri zina, ko viņi vēlas sasniegt. Un tā ir tā vecumgrupa, ar kuru vēlos strādāt nākotnē. Ir patīkami atrasties pieaugušu un nobriedušu cilvēku kompānijā, jo tu pats uzreiz tiecies uz sevis pilnveidošanu.
— Runājot par nākotnes plāniem — vai jau ir kādas idejas, kas ir tas, ko tu vēlētos darīt?
— Varu droši apgalvot, ka vēlos, lai arī nākotnē manā ikdienā būtu sports un fiziskās aktivitātes. Vēlos to piekopt un attīstīt sevi. Uzskatu, ka es ar to varu arī iedvesmot citus saņemties un darboties. Vienkārši ar pilnu jaudu iet, darīt un tiekties uz saviem mērķiem. Mani interesē darbs ar cilvēkiem, tāpēc esmu nosliekusies uz fitnesa trenera profesiju. Šajos pēdējos mēnešos esmu sapratusi to, ka savas profesijas izvēli un nākotnes vīziju uzticēšu Dievam. Tas man ir ļoti būtiski. Mans uzdevums ir augt gudrībā un pacietībā.
— Kur rodi motivāciju?
— Motivācija man vienmēr ir šķitis tāds nepastāvīgs jēdziens. Tā vienā dienā var būt milzīga — var likties, ka neviens treniņš nebūs par grūtu, nevieni svari nebūs par smagu, bet nākamajā dienā vari justies izsmelts. Es ticu, ka sasniegšu savus sapņus un mērķus. Ka tas, ko ieguldīšu, man atmaksāsies, jo motivācija nepalīdzēs cilvēkam, kurš netic savam darbam un spēkiem ilgtermiņā. Mana motivācija ir ticībā. Ticībā sev.
— Vai motivē arī savus vienaudžus nodarboties ar sportu?
— Manas draudzenes noteikti varētu apliecināt, cik lielus pūliņus esmu ieguldījusi, lai viņas motivētu sportot un pievienoties man treniņos. Kā esmu viņas izdzenājusi pa trenažieru zāli līdz nespējai paiet. (Smejas.) Man staro acis, kad redzu, ka cilvēki cīnās ar sevi treniņos, jo tas liek saprast, cik cilvēks ir spēcīgs ticībā sev. Ja notic tam, ka var, tad arī var! Tas viss man sagādā neviltotu prieku.
— Kā tevi pieņēma, kad pirmoreiz devies uz trenažieru zāli?
— Es biju ļoti pārliecināta par to, ko gribēju darīt, un man nebija svarīgs citu cilvēku viedoklis. Nepievērsu uzmanību tam, kāda bija cilvēku attieksme, bet vienkārši gāju uz savu mērķi. Gribēju darboties viena, patstāvīgi darīt to, kas man patīk. Cilvēku skatieni un viedokļi bija otršķirīgi.
— Kā šobrīd, ņemot vērā dažādos ierobežojumus, sokas ar sportošanu?
— Es ticu, ka arī šai situācijai ir kāds mērķis, iemesls. Tā ir iespēja mums pašiem kļūt par labākiem cilvēkiem, vairāk domāt par sev apkārt esošo vidi. Mēs varam izvēlēties, ar kādu attieksmi uztvert šo situāciju. Nu jau es to uztveru vieglāk, nekā pandēmijas pirmajos mēnešos. Daudz vieglāk sadzīvoju ar ierobežojumiem, jo saglabāju vēsu prātu un meklēju alternatīvas saviem treniņiem — ko un kā es varu darīt citādāk. Praktizēju treniņus mājās. Uzņemu jaunas zināšanas arī par sportu, treniņiem, iesildīšanās vingrinājumiem, cilvēka uzbūvi… Es gribētu arī citus aicināt izmantot šo laiku sevis pilnveidei. Tā kā ir ierobežotas iespējas tikties ar citiem cilvēkiem, mēs varam pilnveidot sevi, lai tad, kad mums atkal tiks dota šī iespēja, mūsu sarunas un kopības brīži būtu citā līmenī.
— Esi absolvējusi Rojas novada sporta skolu. Ko tev deva šī pieredze?
— Ar sporta skolu man saistās daudz atmiņu un izaicinājumu. Tās dibināšana 2012. gadā Rojai bija ļoti liels ieguvums. Sacensībās vienmēr biju lepna, ka man ir iespēja pārstāvēt Roju — savu dzimto vietu. Sporta skola jauniešiem iemāca disciplīnu un produktīvu sava laika plānošanu. Sporta skolas direktore Tatjana Kirilova vienmēr atbalstījusi jaunas idejas. Pērn mani uzrunāja pārstāvēt audzēkņus sporta skolas domē, kas bija lieliska iespēja pavērties uz skolas darbību no citas perspektīvas.
— Kā šobrīd jūties tu un tavi vienaudži, ņemot vērā apstākļus pasaulē?
— Manuprāt, šajā situācijā jaunieši ļoti antisocializējas. Aizmirst, kā ir atrasties klases priekšā un kaut ko prezentēt. Tiešsaistes stundās jaunieši nav diez ko atsaucīgi uz kameru ieslēgšanu. Pieļauju, ka līdz ar to arī skolotājiem ir apgrūtināts darba process. Bet es gribu skatīties uz šo situāciju pēc iespējas pozitīvāk un fokusējos uz sevis pilnveidi. Viljams Džeims ir teicis: «Vislabākais, ko tu vari darīt ar savu dzīvi, ir izmantot to kaut kam tādam, kas turpināsies ilgāk par to.» Tad nu, lūk, tas ir tas, ar ko nodarbojos pēdējos mēnešus. Par šo tēmu runāju arī ar sporta skolas direktori, un viņa apgalvoja, ka jauniešu atsaucība pēc treniņiem tiešām ir pārsteidzoši aktīva, un jaunieši izmanto iespēju doties slidot, slēpot. Tas ir skaidrs, ka Rojas iedzīvotājiem sports vienmēr ir bijis un būs ļoti tuvs, un es patiesi nevēlos, lai tas kādreiz mainītos.