Kāpēc?

Žurnālista viedoklis

Pats svarīgākais jautājums ir «kāpēc?». Un ne tāpēc, ka beidzas ar «c», kā pārāk ziņķārīgiem dažs ieradis atcirst. Tāpēc, ka dzīvi iespējams mainīt ne tik daudz ar zināšanām, kā ar izpratni.
Katrs cilvēkbērns līdz ar tuviniekiem piedzīvo kāpēcīša vecumu. Valodai ir liela nozīme, cilvēce jau gadu tūkstošiem strauji attīstījusies, jo, lai mācītos, ne vienmēr viss jāpieredz pašam. No stāstītā bērns spēj dzīves gudrības apgūt gan ātrāk, gan vairāk. Pieredze ir atbilde uz «kāpēc?». No tās atkarīga labklājība un nākotne. Tikai «kas, kur, kad» jautājot, esam patērētāju sabiedrība. Kas nopērkams? Kur pārdod? Kad būs vaļā? — tas nav svarīgākais. Tie apmierina ziņkāri, izraisa laika «slepkavošanu» ar nelietderīgām sarunām, nepamatotiem uztraukumiem, nevajadzīgiem pārdzīvojumiem.
Kas notiek, ja neatbild uz «kāpēc?». Tad izplatās absurdās, neiespējamās un neloģiskās teorijas par «covid» kā sabiedrības pakļaušanas un iznīcināšanas mehānismu. Gan jāatzīst, ka «covid» laikā zināma «nozūmēšana» notiek, ja par pamatu ņem vārdu «zoom», interneta vietni, ar kuras palīdzību notiek vairums attālināto tikšanos. Dažādas organizācijas un iestādes vai burtiski terorizē ar viņiem saistītos ar tiešsaistes tikšanos piedāvājumiem.
Valdības lamātājiem, kas kļūst par daudzu pilsoņu otro identitāti, arī būtu jāaizdomājas «kāpēc?». Vai veikalu, sporta centru utt. ierobežošana ir izdevīga valsts vadītājiem? Neviena valdība nav pašnāvnieciska, tikai dažas partijas, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, kā satracinātas lapsenes gatavas savu labumu pagrābt vai saslaucīt no sabiedrībai bīstamas rīcības. Elementārā loģika taču apliecina, ka visizdevīgāk būtu darīt visiem pa prātam, katram kontā ieskaitīt ne 500, bet 1000, uz «pilnu klapi» palaist sporta un kultūras pasākumus. Kāpēc daļa cilvēku izvēlas par sev pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, nepārzinot viņu darba specifiku un nespējot darīt viņu darbu, izteikties nievājoši, aplamāt? Neviens par cūku nosauktais taču uz burvju mājienu nepārvērtīsies omulīgā sarainī un nesāks rukšķēt, neviena par prostitūtu nosaukta politiķe, neiegūs «supermini» apģērbu un spilgti sazīmētu «feisu», par «kropli» un «idiotu» diagnosticētie tādi nekļūs. Drīzāk pats lamātājs uzrādītās īpašības var ar spoguļa palīdzību sākt meklēt savā apkārtnē. Klaigāšanai ir emocionālas atvieglināšanās jēga, kaut arī tik intīma, ka tas būtu jādara vienatnē, nevis publiski.
Vietā atcerēties zīmolvežu mūsu novadam izstrādātās vērtības: drosme, jēgpilnums un cilvēcība. Tajās nav nekas nepareizs, tikai arī nekas talsnovadniecisks, tās viegli varētu pārnest ne tikai apvienotā novada, bet arī Latvijas un pasaules mērogā. Drosme domāt ar jēgu un cilvēkcienīgi, cilvēkmīloši. Cilvēks reizē ir tautība, dzimums, vecums, izglītība, novada piederība un reizē arī nav, jo atbild tikai uz jautājumu «kas?». Mīlestība, naids, bailes, drosme, upurēšanās ir vispārcilvēciskas vērtības, atbildes uz «kāpēc?». Skaidrojums, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri neprot un negrib domāt, nav meklējama izglītības sistēmā. Pārāk bieži pie jebkādām problēmām galvas griežas skolas virzienā. Tā nav konfekšu fabrika, skolotāji nav strādnieki, kuri spētu formēt vienādas konfektītes. Nav iespējams visus skolā dažādu iemeslu dēļ «ejošos», to apmeklējošos padarīt par izglītību gūstošajiem. «Kas, kur, kad» cilvēkiem vieglāk izraudzīties barvedi un sekot viņa izteiktajam bez domāšanas. Pirms kliegt «urrā!» kādam sabiedrībā zināmas personas izteikumam, kas liekas ērtāks, patīkamāks, vajadzētu padomāt, kāpēc viņš kaut ko saka, uz kaut ko aicina. Vai patiešām domā par kopējo labumu, vai arī tikai izbauda varu.
Mūsu sabiedrība būtu definējama nevis, kā ierasts, par patērētāju, bet gan ērtību sabiedrību. Aiz ērtībām pazūd vērtības. Nevajag purpināt jauniešu virzienā, ka viņiem tikai tiesības, bet nav pienākumu. Vai gan savādāk ir ar pārējiem? Jaunieši izaug ģimenēs nevis skolā, no katras ģimenes vērtībām viņi mācās. Ierobežojumu situācijā, gluži tāpat kā ikdienā, nevis ērti, bet vērtīgi par dzīves modeli padarīt vācu filozofa Imanuela Kanta domu: «Pirms kaut ko dari, padomā, kas notiks, ja tā darīs visi?» Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir visvienkāršākā testēšana: pirms izmet uz ielas tukšo iepakojumu, braucot ar auto ignorē gājējus, saki sliktus vārdus, padomā, kā tas izskatīsies, ja kļūs par ikviena ieradumu. Un cik ātri sabiedrība kļūs labāka, ja ikviens būs izpalīdzīgs, iecietīgs, draudzīgs un domājošs!