«Pieredze — mūsu pluss»

Uzņēmējdarbība

«Ja vīruss piespiež aizvērt durvis, mēs atveram logus» — šāds uzraksts Mērsragā rotā kafejnīcas «Kreses» logu jau no pagājušā gada 9. novembra. Kam radās ideja par uzrakstu un kā sākās iestādes sadzīvošana ar ierobežojumiem valstī, ko radīja «Covid-19» vīrusa izplatība? — jautāju, kafejnīcas «Kreses» vadītājai Inesei Lagzdiņai.
— Šis mūsu spārnotais sauklis radās meitai Ancei. Pārkārtojot kafejnīcu, lai pielāgotos jaunajiem darba apstākļiem, kārtojām, skrūvējām, jokojām un nospriedām, ka tas ir jauks teiciens, kas atbilstošajai situācijai ir piemērots, jo citu variantu, kā strādāt pandēmijas laikā, vienkārši nepastāv.
— Ko valsts noteiktie sabiedrisko iestāžu darbības ierobežojumi nozīmē jūsu uzņēmumam?
— Ēdināšanas biznesā esmu jau gandrīz 30 gadus, un tādēļ nebija lielu problēmu pārkārtot procesus. Zinot, cik krīzes esmu pārdzīvojusi mūsu valsts pastāvēšanas laikā, ir skaidrs — vajag ātri reaģēt un, galvenais — nedomāt, ka būs ļoti viegli. Ne visās krīzēs bija grūti izdzīvot, un līdz ar to mēs pie šī jautājuma jau piegājām pragmatiski. Galvenais ir miers, bez panikas, un tad var arī saskatīt risinājumu.
— Kā notika visu procesu pārorganizēšana ēdiena izsniegšanai pie lodziņa?
— Slēdzot kafejnīcas durvis, mums stratēģija bija skaidra, jo jau vasarā bijām izdomājuši, ko un kā darīsim, ja būs jāslēdz apmeklētājiem durvis. Tādēļ tas mums nebija liels trieciens, tikai nepaguvām nomainīt logu, lai caur to būtu ērtāk apkalpot klientus un tai pašā laikā netiktu bojāta ēkas fasāde. Pielāgoties un pāriet uz ātro ēdināšanu jeb bistro mums nebija nekas jauns, jo mēs jau kādu laiku ikdienā piedāvājām dienas ēdienu, kas bija ātri gatavs, tas nebija jāgaida, līdz ar to šī pieredze bija mūsu pluss, mēs nebijām apjukuši. Ēdienkartes un kalkulācijas daudzu gadu laikā jau ir sataisītas vairākos sējumos. Ēdienkartes sastādām nedēļai, kā arī uzklausām klientu vēlmes.
Ar reklāmu mūsdienās ir ļoti vienkārši — lielākoties talkā nāk sociālie tīkli. Es iedomājos, kā tas būtu bijis agrāk,— es būtu noskrējusies, lai kaut ko izdrukātu vai iespiestu reklāmu tipogrāfijā. Tas būtu traki. Pasūtījumus pamatā pieņemam pa telefonu, bet pasūtījumu var veikt arī pie lodziņa, un ēdiens tiek ielikts uzreiz līdznešanai. Daudzu gadu laikā ir iepirkts inventārs, vajadzīgās kārbiņas un viss nepieciešamais, kur var glabāt ēdienu siltu, un pasniegt, baudīt to uzreiz.
— Pārsvarā uzņēmumu pārstāvat kā ģimene — vecāmamma, mamma, tu un tavs brālis. Kas ir lielākās grūtības, ar ko šobrīd saskaraties? Kur gūstat atbalstu?
— Jā, darbojamies mēs visi kopā, kaut gan katram bērnam ir savs darbs un sava profesija, bet viņi mums ar manu mammu ir lieli palīgi un padomdevēji, īpaši, ja runa ir par jauno tehnoloģiju izmantošanu. Mēs ar omi abas ļoti cītīgi mācāmies visu jauno. Vislielākais ieguvums — zelta vērtē — ir mūsu ome jeb mana mamma, kura ir pavārs pēc profesijas un sirds aicinājuma. Viņa mūs arī iedvesmo. Par grūtībām teikšu tā — tas arī ir attieksmes jautājums, jo viss atkarīgs no tā, no kuras puses uz to radušo situāciju skatās un kā to pieņem. Ja tu visu laiku domāsi, ka ir grūti, tad tā arī būs, bet, ja ņem to vieglāk, tad nav tik traki. Nekad nevar būt tik grūti, lai nebūtu vēl grūtāk. «Lai ir grūti, vajag spēt, stipram būt, uzvarēt» — tā taču teicis Rainis. Un tas ir arī mans moto.
Atbalstu mēs gūstam viens no otra, sniedzam cits citam palīdzību, tā mēs dzīvojam.
— Ko gaidi no pavasara?
— Nezinu, vēl lielas cerības neloloju, galvenais, lai šī pandēmijas krīze nepāriet ekonomiskajā krīzē, bet par politiku negribu runāt. Gaidām sauli, siltu laiku un, tad jau pēc apstākļiem jāreaģē un jārīkojas.
— Kādi ir jūsu secinājumi par aizvadīto gadu kafejnīcas darbā? Kas palīdzēja veiksmīgi iet uz priekšu un nepadoties?
— Ko lai saku par aizvadīto gadu? Lēnām, mierīgi un bez steigas. Vienīgais, kas mani iepriecināja iepriekšējā gadā, ir tas, ka cilvēki kļuvuši jaukāki, smaidīgāki, pieklājīgāki, šis izolācijas laiks, it sevišķi pavasarī, ir licis cilvēkiem kaut ko pārdomāt un mainīt sevī vai vismaz savā attieksmē. Vasarā ļoti pietrūka svētku, ballīšu, jo pie tā jau bija pierasts. Ar lielu cerību gaidu šo vasaru, kas varbūt būs bez ierobežojumiem, tad atkal varēsim vārīt viesiem zupu lielajā katlā brīvdabas estrādē «Jēgerleja» un satikt draugus un paziņas.