Līdz kaulam dundadzniece

Personības

Kopš 2004. gada Dundagas novada pašvaldībā par grāmatvedi un vairākus gadus par galveno grāmatvedi strādā Ilze Pirvite. Šo gadu laikā, mainoties vietvaras vadītājiem, piedzīvoti dažādi notikumi. Pati saka, ka darbs pašvaldībā ir sava veida misija pret šeit dzīvojošajiem. Šoreiz mūsu saruna par to, kā dzīves ceļš vijies līdz šim.

Nemierīgais bērns
Ilze piedzima Dundagas slimnīcā, skolā arī iets turpat pagastā. Ģimenē viņa ir ceturtais bērns, ir vēl divas vecākas māsas un brālis. «Tā jau bija, ka jaunāko lutināja, bet dažbrīd bija arī grūti. Dzīvojām lauku mājā, un vasarās katram bija jāravē noteikts skaits vagu, jāveic citi darbi. Uzdotais bija jāpadara. Vecākajiem vagu ravēšana padevās ātrāk, protams, mazākais darbos atpalika!» atceras bērnību mana sarunas biedre. Kad mazajai Ilzei bija septiņi gadi, aizsaulē tika aizsaukts tētis. Darbos lauku saimniecībā mammai bija daudz vairāk jāpalīdz. «Mierā nosēdēt nevarējām, un tā tas bija arī skolā. Man padevās gandrīz visi mācību priekšmeti, ja nu vienīgi zīmēšana un glītrakstīšana sirdij tik tuva nebija. Dziedāju korī un ar to pabijām divos skolēnu dziesmu svētkos!» stāsta Ilze. Kā koriste svētkos vienmēr skatījusies uz dejotājiem un interesantajiem rakstiem, ko tie izdejojot spēj veidot. Tā radusies arī pašai vēlme apgūt tautiskās dejas. Kad Dundagā atjaunoja deju kolektīvu «Dun-dang», iesaistījusies tajā, piedalījusies arī divos deju svētkos Rīgā. «Tas man visu laiku bija tāds mazais sapnis!» viņa atzīstas.
Skolas laikā labi padevies arī sports. Braukts uz starpskolu sacensībām krosā, piedalījusies vieglatlētikas disciplīnās, slēpošanā, arī peldēšanas sacensībās Laidzē. Bija orientēšanās sacensības, tūrisma tehnikas sacensības. «Mums varbūt arī nebija daudz izvēļu. Jāpiedalās un viss. Piemēram, tolaik bija skolēnu aģitbrigādes, kur nevarēja nepiedalīties. Bija jāskaita dažādi pantiņi, neiztika arī bez politiskajiem saukļiem. Skolā skaisti organizēti bija karnevāli. Reiz gan joks sanāca. Abas ar draudzeni izdomājām pārģērbties par mežacūku, jo karnevāla galvenais mērķis bija pārģērbties, lai neatpazītu. Tā nu pārģērbāmies un piemirsām, ka pirms karnevāla skolā notiek pūtēju orķestra jubilejas koncerts. Zālē cēli ieradāmies mežacūkas izskatā. Lieki piebilst, kāds bija klausītāju izbrīns, šādu skatu ieraugot,» atminas Ilze.
Devītās klases laikā meitene kāpusi arī zirgam mugurā un daudz nopietnāk turpmākos gadus pievērsusies jātnieku sportam. Šī nodarbe ļoti patikusi, dažādās sacensībās izbraukātas tuvākas un tālākas Latvijas vietas. «Tā bija savējo republika,» domīgi nosaka Ilze.
Lai gan Dundaga izsenis zināma ar savām volejbola tradīcijām, Ilzei šajā sporta veidā nav nācies vairāk kā par mācību stundās apgūstamo iesaistīties. Tas tādēļ, ka dzīvojusi pāris kilometrus ārpus Dundagas un pēdējais autobuss uz māju pusi atgājis pēcpusdienā. Ja vēl treniņi būtu bijuši, tad pēc tiem būtu jānāk ar kājām uz mājām. Skatoties uz tagadējām iespējām, viņa priecājas, ka Dundagā ir mākslas un mūzikas skola, kas ir nenovērtējams ieguvums skolēniem. Kad pati vēl mācījusies skolā, toreiz vienīgā iespēja šādu izglītību iegūt bija tikai Talsos. Tie, kas varēja izbraukāt, papildu muzikālo izglītību ieguva, kuri nevarēja, bija jāsamierinās.
Vidusskolas laikā Latvijas mērogā notika konkurss «Mēs tavi saimnieki — zeme». Dundagas komandai toreizējā Talsu rajonā labi veicies, tāpēc tikuši uz šīm sacensībām Latvijas mērogā. Ilze stāsta, ka rajonā konkursā darbojās visa komanda kopā, Vislatvijas konkursā dalībniekus sadalīja jau pa tēmām. Ilzei — ekonomikas uzdevumu risināšana. Tā labi veikusies un dabūjusi trešo vietu Latvijā.
Vēl, atminoties bērnības gadus, Ilze teic, ka vēlējusies kļūt par biškopi. Tolaik arī mājās turētas bites un darbošanās, palīdzīgas rokas sniegšana šajā nodarbē nebija sveša. «Man ļoti patika darbs ar bitēm. Tā propolisa, vaska un medus smarža… Nebija bail arī no mazajiem kukainīšiem. Skolotāja teikusi — citi pirmajā klasē rakstījuši, ka vēlas kļūt par aktrisēm, lidotājiem, bet Ilze — biškope. «Kad pēc skolas bija jāizvēlas profesija, izglītības ieguve, kas būtu saistīta ar biškopību, pazudusi nebija. Taču bija izjūta, ka vēlos augstāko izglītību. Iespējams, tāpēc, ka bija vēlme izbaudīt studentu dzīvi un arī studijas augstskolā. Sākumā domāju par latviešu valodas studijām, bet galā neko vairāk nesaskatīju, ka varētu strādāt par pedagogu. Agrāk pedagogi strādāja arī sestdienās, un to nu gan nevēlējos! Atlika matemātika. Māsa tolaik jau mācījās Latvijas Universitātē Rīgā, bet es savā galvā biju ieņēmusi, ka vēlos kaut ko citu. Tā izvēlējos akadēmiju Jelgavā, kur iestājos ekonomikas fakultātē, lai apgūtu grāmatvedību,» atklāj Ilze. Tas arī bijis vienīgais laiks, kad ilgāk no Dundagas pabijusi prom.
Skaitļi vienmēr patikuši
Par aizvadītajiem studiju gadiem Jelgavā izskan labi vārdi, lai gan pirmajā gadā pēc skolas absolvēšanas Dundagā studijas Ilze neuzsāka. Tolaik priekšroka tika dota bērniem no Latgales, ko augstskolā uzņēma uzreiz, bez konkursa. Pēc tam visus pārējos. Tā vienu gadu nācies meklēt darbu, un viena no iespējām bija kolhozs «Dundaga», ja reiz lauksaimniecības novirzienu bija vēlme apgūt. Pēc viena nostrādāta gada ar kolhoza nosūtījumu studijām rokās Ilze tās arī uzsāka.
Studiju gados iegūtas ne tikai noderīgas zināšanas turpmākajai dzīvei, bet darbošanās ārpus studijām pavērusi daudz plašāku skatu uz visu notiekošo. Tāpat kā skolā, arī Jeglavā dziedāts meiteņu vokālajā ansamblī, spēlēts teātris. Daudz labu koncertu un uzvedumu redzēts no lielajiem māksliniekiem, kas savu talantu izrādījuši Jelgavā.
Studijās lielu grūtību nebija, jo matemātika un skaitļi vienmēr ir patikuši. «Ciparus mācēju pareizi saskaitīt un atņemt, salikt īstajās tabulās. Arī pats studiju process grāmatvežiem un ekonomistiem bija dažāds. Mācījāmies lauksaimniecības mašīnu platumus, kāds ir labs kāposts vai biete un kādam jābūt tā standartam. Protams, redzesloku tas paplašināja, bet daudz no tolaik mācītā jau ir pagātne, jo viss ir ļoti mainījies. Tobrīd, kad mācījos, nedomāju, vai man to patiks darīt arī pēc skolas beigšanas,» smejoties teic mana sarunas biedre. Tā nu sanācis, ka šai profesijai arī palikusi uzticīga visus savus darba gadus.
Arī pēc studijām domu būt kaut kur citur, nevis Dundagā, nebija. «Man šeit patīk, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka Dundaga ir gaiša vieta. Tāpēc arī pēc studijām šeit atgriezos,» viņa saka.
Pārmaiņu laiki
Pēc augstskolas sola, atgriežoties darbā kolhozā, sākās pārmaiņas — kolhoza dalīšana. Ilzei pieteicās meitiņa, un, atsākot strādāt, darbs bijis jau daudz mazākā veidojumā — kolhozā «Kaļķi». Nepagājis ilgs laiks, kad atkal pārmaiņas — kolhoza likvidēšana, pajas, zemju atgūšana īpašumā. «Tā arī kolhozu «Kaļķi» kā galvenais grāmatvedis «nolikvidēju». Jāteic, ka man atkal ir veicies, jo savā dzīvē es nevienu dienu neesmu bez darba. Jau kolhoza nobeiguma posmā mani gaidīja nākamā darbavieta — Dundagas pienotava,» viņa atminas. Kad jautāju, kādas sajūtas bijušas brīdī, kad kolhozi likvidēti, kas daudziem nesa lielas pārmaiņas, Ilze atbild, ka slikti nebija, bet neziņa gaisā virmoja gan. «Dzīvojām vectēva celtajā mājā, kurai apkārt bija ap 20 hektāru zemes. Lai gan mūsu ģimenei kolhoza gados tā nebija īpašumā, mamma vienmēr teica, ka šī ir mūsu zeme. Viņa bija ļoti liela savas zemes un vietas patriote, nesaprata, kā var lauks palikt neapstrādāts, neapsēts vai nenovākts. Priecājāmies, ka pēc kolhoza likvidēšanas, varējām atgūt to, kas mūsu. Bija arī neziņa, jo likumi mainījās un valdīja zināms haosiņš. Dīvains laiks, bet tajā brīdī šķita, ka vajadzētu būt labāk,» viņa turpina.
Pēc kolhoza likvidēšanas Dundagas pienotavā nostrādāti desmit gadi. Kad vadības grožus pārņēmis brālis un atbrīvojās galvenā grāmatveža vieta, nācis piedāvājums ieņemt šo amatu. Šoreiz gan piedāvājumam teikusi stingru «Nē!», jo uzskatījusi, kas nav pareizi situācijā, kad brālis ir pienotavas vadītājs, šādu amatu ieņemt. Ilze stāsta, ka arī darbā pienotavā piedzīvoti dažādi laiki, tai skaitā brīdis, kad aktuāls bija jautājums par pienotavas turpmāko pastāvēšanu. Prasības, lai varētu pastāvēt, bija nenoteiktas. «Vieni teica, ka ar pumpiņām flīzes jaunajā cehā nevar likt, jo sakrāsies mikrobi, citi — gludenās flīzes nedrīkst, jo darbinieki var paklupt. Kad jautājām, lai ierosina, kas tad būtu liekams, skanēja atbilde — kad uzliksiet, atnāksim paskatīties! Tas bija laiks, kad mazās pienotavas gribēja likvidēt. Spiediens bija diezgan liels, bet tikām galā,» atzīst Ilze, kuru joprojām priecējot, ka Dundagā piena pārstrāde notiek un produktus zina arī citur Latvijā.
17 gadi pašvaldībā
Pēc nostrādātajiem desmit gadiem pienotavā darba piedāvājums bija Dundagas pašvaldībā, kurā 2004. gadā arī sākusi strādāt. Sākumā par grāmatvedi, vēlāk — galveno grāmatvedi. Un atkal priekšā pārmaiņu laiks, kad no decentralizētās grāmatvedības pašvaldībā pārgāja un centralizēto grāmatvedību. «Kaut kā man ar tām pārmaiņām ir veicies!» viņa nosaka.
Arī par grāmatveža darbu Ilze teic līdzīgi: tas atkarīgs no tik daudziem apstākļiem, ne vienu dienu tajā nav garlaicīgi. Nemitīgi jaunumi, izmaiņas, kam visam jāseko līdzi. «Tā pati naudas maiņa no latiem uz eiro. Likumu izmaiņas. Novadu reforma, kad Dundagai pievienoja Kolku. Domājām, kā to visu sadabūt kopā. Tagad atkal ir priekšā pārmaiņas, jo šī gada jūnijā Dundaga apvienosies ar Talsiem. Vienīgā atšķirība no iepriekšējās reformas — šajā brīdī neesam galvenie. Darbs pie novadu apvienošanās lēnām notiek. Sākam gatavot tabulas Talsiem. Es par to ļoti nesatraucos, jo visu, ko vajadzēs, arī darīsim. Saprotams, ka vienā datumā — 1. jūlijā, kad darbu uzsāks jaunais novads, to nekādi nav iespējams paveikt. Būs lietas, ko nāksies kārtot arī vēl pēc tam. Protams, daudzi Dundagā cer un domā, ka Talsi kaut kādā veidā mūs darbā atstās. Kā būs — skatīsimies! Viss nemitīgi mainās. Agrāk no mazām vienībām veidoja lielus kolhozus, tad atkal atdalīja mazākus, ar novadiem ir līdzīgi. Savulaik bija Talsu rajons, tad to sadalīja un tagad atkal apvienošanās. Kas tas lielais veidojums būs — tas pats vecais Talsu rajons! Viena lieta gan — iedzīvotāju laukos paliks vēl mazāk. Vai tas ir mērķis, ko vēlamies?» viņa aizdomājas.
Nostrādājot tik daudzus gadus pašvaldībā un redzot paveikto vairākos deputātu sasaukumos, Ilze teic, ka ir bijis dažādi, tomēr ar tendenci attīstīties augšup. «Ļoti priecājos par mākslas un mūzikas skolas esamību Dundagā. Es savā bērnībā ļoti vēlējos mācīties klavieres vai ģitāru spēlēt. Tolaik tas bija iespējams tikai Talsos. Šo gadu laikā ir sakārtotas ielas, apgaismojums. Katru gadu kaut kas labs tiek izdarīts. Man ir žēl par kultūras namu, ka neesam varējuši to atjaunot. Pils zāle kultūras nama zālei nelīdzinās, kultūras namā tā bija daudz plašāka. Varēja būt vairāk darba vietu. Kas cilvēkiem liek aizbraukt — darba neesamība. Ne katrs var būt arī darba devējs,» domā Ilze.
Viņa ir arī novada vēlēšanu komisijas locekle. Gan vēlēšanu dienā apkopojot iegūtos rezultātus, gan arī pēc kāda laika uzklausot iedzīvotāju pausto, secinājusi, ka joprojām ir tādi, kuri īsti mūsu vēlēšanu sistēmas būtību līdz galam neizprot. Atdodot balsi par konkrētu sarakstu, tā pieskaitāma tam un dod lielāku iespēju katram no listē esošajiem deputātiem iekļūt domē. Vienīgā iespēja vēlētājiem sev vēlamos kandidātus sarindot ir ar plusiņu vai svītrojumu palīdzību. Ir vēlētāji, kas to joprojām līdz galam neizprot.
Rokdarbi un sabiedriskā dzīve
Pēc darba brīvajā laikā arī mierā nosēdēt nevarot. Ziemas mēnešos top dažādi rokdarbi. Pēdējie tapuši celošanas tehnikā, izveidojot jostas. Celošana apgūta vietējo iniciatīvu projektā, kurā apmācības procesa noslēgumā projekta dalībnieces auda jostas Dundagas deju kolektīvam «Dun-Dang». «Šobrīd ir tāds laiks, kad dejot nevar, kultūras pasākumu nav, dārzā arī vēl nevar rosīties, un tad vakaros nekas cits neatliek, kā ķerties pie jostu aušanas. Sameklēju musturiņus, salieku krāsas, un top darbi. Savas tuvākās dzimtas sievietes esmu jau apdāvinājusi,» viņa saka. Vasarās ar ģimeni Ilze labprāt dodas arī laivu braucienos, jo patīk miers un klusums, kas valda uz ūdeņiem. Tāpat kopā ar ģimeni un draugiem iepazītas tuvākas un tālākas Latvijas vietas un zemes.
Kad bija ļauts, Ilzi varēja redzēt arī dažādos novadā organizētajos pasākumos. Spēlēts teātris, dejots, kopā ar Mārīti Jurču uzvesti un izrādīti dažādi skeči jeb teatrāli uzvedumi dundžiņu mēlē. Pagastā vadīti valsts svētku pasākumi. «Aktivitātes un kaut ko skaistu vajag, jo ikdienā darbs ir pārāk nopietns. Man tas patīk un interesē. Labais var rasties tikai tad, ja darbojas. Ne par visu vienmēr ir jāsamaksā! Kaut kādā mērā, gatavojoties pasākumiem, tu pats jūties svētkos! Varbūt kādreiz ir par daudz, bet pienāk nākamā reize un iespējas, un atkal piedalos,» teic Ilze. Kad viņai saku, uz šādu cilvēku pleciem bieži vien arī turas viss labais un interesantais, viņa atbild apstiprinoši: «Man patīk, ka ir svētki, cilvēki priecājas. Var dažādi — sēdēt un neko nedarīt, un laiks paiet tāpat — vai arī dari un saproti, ka vari paveikt daudz, prieku radot citiem un arī sev!»