Dzīve ir skaista, un tā ir jābauda!

Personības

Pagājušā gada pašā nogalē novadniece un «Talsu Vēstu» ilggadēja lasītāja Silvija Lauva sasniedza savu devīto desmitgadi. Tas kārtējo reizi vien pierāda, ka gadu daudzums patiešām ir tikai skaitlis. Kundze ir aktīva zolītes spēlētāja, vadot arī klubiņu Dienas centrā, tāpat vingro un visu laiku ir kustībā, uz dzīvi skatoties pilnā optimismā.
Silvija Lauva teic, ka ļoti gaida to momentu, kad būs iespēja atkal sanākt kopā, jo skumīgi skatīties, ka tik daudzas nodarbes, kas dod prieku, ir apstājušās. Tāpat ir ar zolītes spēlēšanu. «Pagājis jau krietns laiciņš, kad viss ir atlikts un atrodas dīkstāvē. Kā kovids atnāca un bija aizliegums kopā nākt, tā arī no novembra neesam tikušies. Bez šaubām, ir grūti, jo bija jau pierasts, ka gājām kopā divreiz mēnesī un vienmēr bija interesanti, jo katrs jau centāmies cīnīties par uzvaru. Spēlēt brauca arī no Laucienes pansionāta, un šie dalībnieki bija patiesi laimīgi, jo tā taču iespēja būt citādākā vidē un sabiedrībā. Un mēs viņus ļoti labi pieņēmām. Bēdīgi, ka tagad tas viss ir liegts. Laiks kopā vienmēr ir labi pavadīts un gaidīts brīdis. Tāpat labākie vienmēr tiek apbalvoti, klubiņa dalībnieki tiek sveikti arī jubilejās,» pastāsta aktīvā novadniece.
Zolīti spēlē jau no senām dienām
Lai gan bieži vien filmās ierasts redzēt, ka kāršu spēli «Zolīte» spēlē vīri ar rugājiem, kas satinušies cigarešu vai cigāru dūmos, tas pavisam noteikti ir tikai kino atribūts, jo realitātē var redzēt ko citu. Spēles cienītāji, gan dāmas, gan kungi, solīdi sanāk draudzīgā kolektīvā un izbauda spēles mirkli, kas prasa lielu uzmanību. Tāds prāta sporta veids vien zolīte ir! Silvijas kundze teic, ka to spēlē jau no senām dienām un arī pašas ģimenē tā nav bijusi sveša nodarbe. «Mammai bija māsīca, ļoti kaislīga spēlētāja, kura brauca ciemos pie mums no Limbažiem uz pāris mēnešiem. Viņa bija matemātikas skolotāja, un tad, kad aizgāja pensijā, viņai bija brīvais laiks, tāpēc ciemojās. Mans vīrs arī spēlēja… Tad, kad aktīvi darbojos pa Dienas centru un atvērās zolītes klubiņš, bija jaunas iespējas. Kamēr strādāju, tik aktīvi piedalīties nevarēju, bet vēlāk jau piebiedrojos,» atceras Silvija Lauva, kura ne tikai aktīvi darbojas klubiņā, bet arī to vada.
Bez prāta pavisam noteikti nevar!
Jautāta par to, kādi talanti un prasmes nepieciešami, lai varētu labi spēlēt zolīti, Silvijas kundze teic, ka bez asa prāta, labas atmiņas, domāšanas nu nekādi neiztikt. Ir jāatceras un jāprognozē pretinieka gājieni, tāpēc modrībai jābūt labam sabiedrotajam. Viņa smej, ka bez prāta pavisam noteikti spēlēt nevar. «Es esmu ļoti sabiedriska un darbojos daudzās biedrībās, un katrā ir kādi pienākumi, tāpēc tāds sabiedriskais darbs jau uztur un neļauj atslābt,» bilst talseniece, kura sevi pieskaita optimistiem, jo jebkāda veida sūdzēšanās par grūtumu viņai ir sveša lieta. «Ja jau jāsāk sūdzēties par veselību, tad jau vairs nevar dzīvot. Un vai tas palīdz? Laikā, kad to drīkstēja, reizi nedēļā gāju uz sporta namu vingrot. Un ilgus gadus… Kad atsāksies vingrošana sporta namā, bez šaubām, mēģināšu iet. (Smejas.) Domāju, ka šādas nodarbes patiešām uztur formā, tāpēc iet un darboties varu un gribu. Vasarā ilgs laiks paiet mazdārziņā. Tur var arī pasauļoties, atpūsties un baudīt dabu. Tur ir puķes, zaļumi — es to baudu. No sirds baudu. Un cilvēkam ir kaut kas jādara! Ja tas paliks mājās, visu dienu sēdēs vai gulēs, tad jau ātri pienāk beigas. Cik mēs varam iet sabiedrībā, darboties un kustēties, tas viss jau ir mums par labu. Un tā ir katra mūsu pašu atbildība, nevienu citu nevaram vainot,» teic Silvija Lauva un iesaka nekad neatmest ar roku aktivitātēm tikai tāpēc, ka kaut kas iesāpējies.
Intereses rada motivāciju
«Es jau nesaku, ka man nekas nesāp, bet es eju un daru, un tā sāpe aizmirstas un pazūd. Ir jau jābūt gribēšanai un interesei. Daudz no svara ir, vai vispār gribi kaut ko darīt. Kad zūd interese un nu ir tikai māja un gulta, tad ko tad vairs? Es tā nevaru. (Smejas.) Kad nebija pandēmijas, es reizi mēnesī braucu uz Rīgas «Daugavas Vanagu» sapulcēm. Tā ir mūsu leģionāru dibināta biedrība, un mēs viņus atbalstām. Reizi mēnesī vai divos braucu arī pēc zālēm un vedu leģionāriem. Esam tam, lai atbalstītu un palīdzētu,» pastāsta enerģijas pilnā kundze, piebilstot, ka tagad gan visa saziņa notiek attālināti. Pati gan internetu neizmanto un nožēlo, ka agrāk neizmantojusi iespēju apgūt datorprasmes, kad Dienas centrā bijušas apmācības. «Jā, internetu esmu nokavējusi, jo man toreiz tādas vajadzības nebija. Tagad man ir žēl, ka to neizmantoju. Tad sazināties attālināti arī ir daudz vieglāk. Es tagad sazinos telefoniski. Un kaut kad jau viss šis beigsies. Nekas jau neturpinās bezgalīgi,» cerīgi teic talseniece.
Dzīves laikā — tikai viena darbavieta
Izrādās, ka Silvija Lauva ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuram darba mūžs pavadīts tikai vienā darbavietā. Un tā ir sabiedriskās ēdināšanas sfēra, kurā strādājusi pavāra, tehnologa amatā. Viņa uzticami darījusi savu darbu, un skraidelēšana no vienas vietas uz citu un kaut kā labāka meklēšana nav bijusi viņas garā. Ko tad labāku atradīsi, ja labs jau ir? Izmācījusies šajā profesijā un arī strādājusi, un kopā sanākot pat 40 darba gadi, no kuriem visi nav nostrādātais darba laiks, bet arī laiks, kas pavadīts Sibīrijā, ko pierēķina darba stāžam. Silvija teic, ka tagad gatavo tikai sev un vairs plašāk nedarbojas, bet tad, kad beigusi darba gaitas, darbojusies arī mācītājmuižā. Tad tā bijusi plaši apmeklēta un Silvija tūristiem un citiem apmeklētājiem gatavojusi, un tas ļoti paticis.
Laiks, kuru atcerēties bez asarām nespēj
Pajautājot savai sarunas biedrei par Sibīriju, viņa pastāsta, ka bijis smagi un grūti. «Mēs jau tikām aizvesti kā fašisti. Citu vārdu nedzirdējām. Pateica, ka mēs esam cilvēkēdāji un viņus apēdīsim… Attieksme pret mums bija briesmīga. Dzīvot jau arī nebija, kur. Ēst arī nebija, ko. Kā bija, tā bija… Es pati brīnos, kā mēs vispār izdzīvojām, kad dienām nebijām ēduši. Gulējām tā sauktajās zemļankās. Mums jau nebija koka mājas vai ķieģeļu, dzīvojām zemnīcās. Un tā dzīvoja arī krievi, ne jau mēs vienīgie. Strādājām ļoti nabadzīgā kolhozā. Latvieši jau ir strādīgi. Kopā Sibīrijā pavadīti astoņi gadi. Vispār nāku no Lībagu pagasta. Kad atgriezāmies, māja jau bija nopostīta, tāpēc atnācām uz Talsiem un te arī palikām… Tur Sibīrijā jau mums nekā nebija. Viens pliks kolhozs, un viss. Ne kultūras, ne avīzes. Atpalikuši no visas pasaules. Kad mani kā kārtīgu strādnieci palaida atvaļinājumā uz Latviju, atpakaļ aizbraukt bija ļoti grūti,» skumīgajā pieredzē dalās Silvija, kurai par spīti piedzīvotajai nabadzībai, tomēr nav saglabājušās bailes, ka kaut kā varētu pietrūkt, kad gribētos kaut ko pakrāt vai atstāt nebaltām dienām. Tāpat baiļu pilnās taupības nav, un sieviete no sirds teic, ka viņai svarīgi, ka ir, ko vilk mugurā, ka ir, kur aizbraukt, un mantai sirds nav piesieta, jo tas šķiet nevajadzīgi.
Ticība Dievam vienmēr palīdzējusi
«Es Dievu lūgusi esmu visu mūžu un lūdzu joprojām. Bez Viņa palīdzības mēs Sibīrijā nemaz nebūtu izdzīvojuši. Pie tā smagā darba, kāds bija jāstrādā un kad ēst nebija dienām, es brīnos, kā izdzīvojām… Kas to nav piedzīvojis, grūti pat iedomāties, kā ir, kad jāēd zāļu stiebri, jo nekā cita nav. Kad mani aicināja pastāstīt par to laiku, es sapratu, ka to nemaz nevaru izdarīt. Viss ir piedzīvots, viss ir redzēts. Vienas asaras tik sanāktu. Tāpēc es nesaprotu, par ko mūsdienās sūdzas un kāpēc cilvēkiem nav labi,» neizpratnē dalās kundze. Viņa pastāsta, ka abi vecāki bijuši ticīgi un gājuši baznīcā, un Ziemassvētkos arī kamanās, zvaniņiem zvanot, bērni braukuši uz dievnamu, jo mašīnas jau nebijušas. Viens aiz otra braukuši trīs četri pajūgi, jo arī kaimiņi devušies ceļā. «Mana vecāmamma, tēta mamma, pie brokastu galda katru rītu noturēja dievlūgšanu, un mēs bērni klausījāmies. Un vēlāk Sibīrijā jau Dievam pieķērāmies ļoti, jo nebija, kam citam pieķerties. Bija tikai Dievs,» neslēpj S. Lauva, kura joprojām izbauda to brīnišķīgo brīdi, kad ieiet baznīcā un pārņem miers un visas raizes pazūd.
Esi pats kā cilvēks, tad arī vecāki tādi būs
Sirdi silda Silvijas stāstītais, ka viņas mamma visu mūžu nodzīvojusi pie viņas un tas nav sagādājis apgrūtinājumu. Runājot par to, ka biežāk dzirdēts, ka ar vecākiem zem viena jumta dzīvot neesot iespējami, viņa teic: «Kādas muļķības! Esi cilvēks, tad vecāks arī tāds būs! Un vecāks cilvēks ir vienkārši jāizprot. Man mammītei arī bija insults, un trīs gadus viņa bija uz gultas. Bet mammīte ir mammīte, kopu un izkopu. Gāju darbā un visu paspēju. Tas, man šķiet, ir bērna pienākums,» bilst Silvija. Viņa uzsver, ka dzīve ir skaista un tā ir jābauda. Ir jāpriecājas par to, kas ir. Un no dzīves ir jāpaņem tas, ko var paņemt, un nav jādzenas pēc tā, ko nevar dabūt. «Nevajag dzīties pēc pasaules labumiem. Jā, arī es kādreiz esmu bijusi ārzemēs. Biju Spānijā, Itālijā, Francijā. Viskautkur esmu bijusi. Uz Sibīriju mani par velti aizveda, un varēju skatīt.»
Uzticama «Talsu Vēstu» lasītāja ilgus gadus
«Es lasu «Talsu Vēstis» un jau gadiem. Esmu uzticama lasītāja un laikrakstu abonēju. Mani interesē tas, kas notiek novados, ko ceļ un ko būvē, arī kultūra un viedokļi. Un tie, protams, atšķiras. Katrs mēs redzam, saprotam un domājam citādāk. Kādam tas var nepatikt, bet nav jau jāizdabā visiem. Jāpaņem no katra tas labākais… Bet mums jau katra partija saka un sola savu. It sevišķi, kad vēlēšanas klāt,» sirsnīgi smej Silvija, kura atzinīgi vērtē jauno ziņu par 500 eiro piešķiršanu katram bērnam, jo vecākiem šis laiks, kad jānodrošina mācības mājās, nav viegls periods. Sarunas laikā esam vienisprātis, ka šī nauda būtu labs ieguldījums pašos bērnos un viņu nākotnē, piemēram, sākot krāt finanses bērnu studijām, kas nav lētas.
Noslēdzot sarunu, Silvija optimistiski teic, ka patiešām bauda dzīvi un saprot, ka Dievs viņu vienmēr pasargājis. «Un esmu pateicīga par dzīvi! Es katru rītu mājās vingroju un dienu bez tā nesāku. Tāpat eju laukā staigāt, lai neiesēstos. Kā tu pats sevi fiziski uzturi, tā tu arī dzīvosi! Esmu ļoti optimistiska. Ar zūdīšanos jau neko nevari panākt. Kādu tu veido sevi un cilvēkus ap sevi, tāda būs arī tava dzīve. Ja pats esi nelaipns, kas tad var sanākt?» teic Silvija Lauva.