Garīgais kanibālisms

Viedokļi

Nesen sociālajos tīklos, kur cenšos bieži neuzturēties, jo ķengas, kašķi un rupjības mēdz sabojāt labo noskaņojumu, atradu kādu feinu ierakstu, proti, pie bildes, kurā briedēns šķērso ceļu, ir uzraksts, ka lietas ne vienmēr izskatās tādas, kādas izskatās. Nevis briedis šķērso ceļu, bet ceļš šķērso mežu. Tad nu šis lika mazliet aizdomāties, jo taisnība vien ir, ja padomājam plašāk un iebrienam tēmā nedaudz dziļāk par potītēm.
Un lielākajā daļā jautājumu var brist dziļāk, taču ir reizes un jomas, kur degunu tomēr nevajadzētu bāzt. Bieži tie ir gadījumi, kad gribas vienkārši parādīt sevi kā labāku, ko «vislabāk» izdarīt, nomelnojot otru, publiski, jā, tieši publiski, pataisot par pamuļķi otru, uz to nepārprotami norādot ar savām replikām. Es nerunāju par «gudru» filozofēšanu, kur meklē kaut kādas dzīves vērtības, raugoties, piemēram, miskastē un dziļdomāšanā aizejot pat tik tālu, ka, izrādās, ka esi veca banānu miza vai sapuvusi serde, jo kāpēc gan tāda nevarētu būt? Vai nu aizrocies tik tālu, ka saproti, ka nemaz neesi.
Nu pieņem kaut ko par patiesību un tas atskaites punkts esi tu pats un tava «ģeniālā» ideja. Un tikai tāpēc, ka tev liekas. Kas bija ar to «liekas»? Ja liekas, tad sasitas! Bet ne par šo šķautni šoreiz. Vairāk velk parunāt par parastu ikdienu. Daudzas reizes redzam tikai to, ko konkrētā brīdī spējam piefiksēt, un noteikti katrs to izdara pa savam, ņemot vērā savu prizmu.
Paņemsim, piemēram, visparastāko un ikdienišķāko piemēru — sētas bērnu, kam, dzīvojoties pa āru, nošmulējusies mute. Un kāda ir pieaugušo reakcija? Vieniem reakcija nebūs nekāda, jo mazs bērns ir vienkārši nosmērējis muti. Otrie paskatīsies un varbūt nodomās: «Noteikti no šmuļu ģimenes… Gan jau, ka no pabalstiem dzīvo. Tēvs noteikti dzer un nestrādā…» Trešā grupa, iespējams, apstāsies un aprunāsies ar mazo, un, ja būs mitrā salvete pie rokas, kaut kā mēģinās to muti sirsnīgi apslaucīt, jo vienkārši pēc dabas dikti pedantiski. Ceturtie pateiks, lai mazais aizskrien mājās sakopties. Varbūt vēl ir kāda grupa, bet tās ir tās, kas ienāk prātā vispirms, jo jāsaka godīgi, dzīves laikā ir sanācis būt visās no tām. Kuras domas tad ir tās pareizās? Patiesībā jau jāsaka: «Paklau, kāda tev daļa gar sveša bērna muti? Skaties labāk savējo, vai ar to viss kārtībā!» Ja vairāk skatītos uz sevi, tad nebūtu laika rakties dziļumā tur, kur tas nemaz nav jādara. Tādas pašas vecas banānu mizas apcerēšana vien tur sanāk.
Tagad, rakstot un domājot par to, ka citreiz mazāk vajag līst otra dzīvē un «kapāt gabalos» cilvēku, saņemu vēstuli, kurā minēts, ka latviešiem arī tīri burtiski paticis vienam otru ēst, lai cik nežēlīgi un necilvēcīgi tas neizklausītos. Izrādās, ka Latvijas bibliotēkās var palasīt vēsturnieka un profesora Edgara Dunsdorfa (1904—2002) grāmatu «Latvijas vēsture 1600—1710», kurā rakstīts: «(..) latviešu tauta piedzīvoja postu, ko baigumā grūti pārspēt. Lai palasām, ko par 1600—1602. gada notikumiem raksta Mancelis: «(..) ir Dievs šo laiku sodījis ar dārgu laiku, ka cilvēks cilvēku ēda; jā, nomaitāti ļaudis no karātavām un rata tika apēsti. Tūdaļ tanī pašā gadā, rudenī, liels mēris bija, ka dažs cilvēciņš ceļa malā paklupa un no suņiem apēsts tapa. Tik bija tas gads pagājis, tad sveša tauta uzklīda no visām malu malām, tie izpostīja visu šo zemi nežēlīgi.»»
Jā, it kā senāk ko tādu biju dzirdējusi, bet uzskatīju tikai par izdomātiem pekstiņiem, bet G. Mancelis ir un paliek G. Mancelis. Tagad zinu, kādu lasāmvielu meklēšu nākamo, jo kaut ko tādu katru dienu vis neuzzini, bet viens gan — garīgais kanibālisms mums stipri asinīs joprojām. Un notiesājam dzīvus, nevis pakārtus. Un dzīvē noteikti ikviens izbaudījis, kā ir nokļūt uz «vakariņu galda» un tikt notiesātam. Tas paradums kā pats mēris. Noēst otru, nonicināt un pazemot, jo tas taču ir totāls muļķis, nedomādams, piemēram, par vakcīnām to, ko stāsta televīzijas ekrānā, kuru tas par uzticamu avotu varbūt neuzskata jau no laikiem, kad «Ugunsgrēka» Zenta šeptēja kā pati attapīgākā visā televīzijas kanālā. Un varbūt tāda arī bija. Pirms noēst otru, varbūt ar fantāzijas palīdzību vajag iedomāties, kā viss izskatītos, ja G. Manceļa rakstītais notiktu dzīvē paralēli mūsu garīgajam kanibālismam!
Nu, «ēd» otru it kā garīgi, bet tas viss realizējas fiziski. Un tā jau tas patiesībā arī ir. Un kāds posts tam visam seko! Ir, par ko padomāt. Te arī lielāka skaidrība par Bībeles it kā skarbo rakstu vietu no 1. Jāņa vēstules 3:15 par to, ka tie, kas savu brāli ienīst, nosaukti slepkavas vārdā, jo tas pielīdzināts garīgai nokaušanai. Nopietni. Pavisam nopietni. Vai patiešām tas ir vajadzīgs? Varbūt tomēr labāk gardu grilla gaļu un «Cielaviņu»?