Dažas priecīgas ziņas

Ļaujiet man runāt

Mazliet apmulsu, kad man uz e-pastu no kolēģa atnāca vēstule ar nosaukumu «Priecīgas ziņas!», ar komentāru, ka nemaz jau nav tik slikti, kā runā. Slikti vai neslikti, bet kā tad var neizlasīt kaut ko tik «šausmīgi» labu, ka pat vēstule jāsūta darba biedram, kas sēž otrā telpas galā un dienas laikā pat nevienu paplašinātu teikumu nepasaka.
Tad nu lasīju labās ziņas, kas iesākās ar to, ka man nav jāpērk pavasara apģērbs, jo nav zināms, vai tas vispār būs vajadzīgs, bet sava apģērba vasaras izmēru vēl nemaz nevari zināt. Vai patiesi? Izrādās, ka tīrākā patiesība. Un nevaru nepasacīt, ka šī ziņa patiešām priecīga, jo tas attiecas arī uz manu kundzi. Lai gan par izmēru viņai minēt ir bīstami, jo tā tāda sensitīva tēma, pārsūtīt vēstuli taču varu. Varbūt starp rindām izlasīs to, kas rakstīts rindās, pirms nāks ar savu pavasara prasību sarakstu pie manis. Tāpat labāk nepieminēt, ka, izšķirojot drēbju skapi, viņa varētu bez darba dzīvot vēl vienu gadu, tirgojot visu, kas vairs neder jeb, kā saka viņa: «Tās lupatas atkal mazgājot sarāvušās! Sintētika! Draņķība!» Es te ne pret savu kundzi saceļos, bet pret reāliem faktiem, kas bieži vien tiek noliegti. Un pats par sevi jau arī varu pasacīt: ja es turpināšu noēst stresu tik augstā līmenī, kā to daru tagad, mana krekla pogas sāks sociāli distancēties viena no otras…
Priecīgā ziņa numur divi vairāk paredzēta blondīņu nemīlētājiem. Jā, mūžīgā blondīņu problēma nu piedāvā risinājumu, proti, ja frizētavas neatvērsies tuvākā mēneša laikā, tad 90% blondīņu pazudīs no zemes virsas. Un kādam varbūt liksies cerīgi, jo nav jau noslēpums, ko muld par šīm daiļajām būtnēm. Kāda tumšmate varbūt tagad labāk gulēs, un vai tas nav priecīgs notikums? Un pieaugs rudo galvu īpašnieču skaits, un tās jau tiek dēvētas par temperamentīgajām. Secinājums? Varbūt labāks darbaspēks, un valsts izlauzīsies no ekonomiskās krīzes ātrāk.
Tāpat vēstulē rakstīts, ka pašizolācija ir dota, lai tu saprastu, ka grāmatu lasīšanai, sportam un attīstībai nav nepieciešams brīvs laiks. Tu vienkārši esi slinks. Un tas nu lika nolaist skatienu un domāt, vai tik tā patiešām arī nav? Labāk ir saprast, ka esi slinks, nekā bez laika, jo kājām var likt kustēties, bet laikam apstāties gan ne. Un, lai gan nekas nelīdzinās atpūtai uz dīvāna pēc ilgas un stresainas laiskošanās dīvānā, kad krīzes apstākļos pavadīts jau gandrīz gads, šķiet, ka suns skatās uz tevi un saka tik saprotamā valodā: «Beidzot saproti, kāpēc es graužu galdam kājas?» Vai nav jauki saprast lietas, kas nekad iepriekš nav pat apjaustas? Eksistenciāliem jautājumiem beidzot atnākušas atbildes. Un, ja mamma bērnībā sacīja, ka, uz dīvāna caurām dienām guļot, es dzīvē neko nesasniegšu, tad tagad sanāk, ka, tā darot, es glābju visu pasauli no saslimšanas riska. Kā lai negavilē?
Kā pēdējā priecīgā ziņa, ko spilgti atceros, bija tā, ka ir ne tik iemīļotas paziņas, kas tik rūpīgi ievēro sociālo distancēšanos, ka pat nezvana vairs. Nav vairāk ar pamirušu sirdi un sakostiem zobiem jāceļ telefons pie auss un jāatbild. Tāpat beidzot kādiem varu pateikt, ka ciemos iet nevaru, nejūtoties par to vainīgam. Man patiešām bija mokoši trīs stundas no vietas klausīties jau 100 reizes dzirdētos stāstos, kas tiek «atskaņoti» kādam nelaimīgam «upurim», kas nejauši ieklīdis tarkšķa teritorijā. Tam cilvēkam jau tas tāpat neko nepalīdz. Ja jau izrunātu kaut ko, atdodot sāpi, tad jau cita lieta un misija, bet prosta murmulēšana — nu ciest to nevaru līdz kaulam. Tāpēc jūtos kā atbrīvots cietumnieks. No sirds laimīgs. Vai arī tev ir kādas priecīgas ziņas? Pastāsti kādam, kas sabēdājies. Stāstot citam, tā atgādināsi pats sev, prāts būs lustīgāks un sirds priecīgāka. Vairāk priecīgu ziņu!

Ludis