Viens par visiem, visi — par vienu

Personības

Ir cilvēki, kurus uzreiz ievēro, un pēc tam skaidri zini — kad būs īstais brīdis, uzrunāsi, lai rubrikā «Mūsu viesis» laikraksta lasītājiem pastāstītu par viņu plašāk. Tāds īpaši pamanītais ir Talsu novada Sporta skolas basketbola treneris Edgars Priede, kuru uz sarunu aicināju dienu pirms viņa 30. dzimšanas dienas, to gan iepriekš nemaz nezinot. Tad nu, lai šī publikācija arī ir kā pateicības dāvana trenerim par entuziasmu un lielisko talantu darbā ar bērniem.
Edgars Priede ir kandavnieks, kas uz tuvējiem Talsiem devies, kad bija vajadzīga prakses vieta augstskolas studiju laikā. Tā kā daudzu gadu garumā jau no bērnības dzimtajā pusē bija iepazinies ar sava basketbola trenera darbu, gribējusies jauna pieredze, tādēļ Kandavas vietā viņš izvēlējies Talsus. Un pēc pirmās prakses mūsu pusē arī sekojis piedāvājums turpināt darbu, ko pieņēmis.
Basketbols Edgara dzīvē ienācis pirmās klases laikā. «Manuprāt, Kandavā infrastruktūra sporta jomā ir ideāla. Gan sporta zāles, gan stadions, ūdeņu pieejamība, meži… Turpat arī tehnikums un kopmītnes. Jā, nav varbūt izcilā stāvoklī, bet ko nometnēs sportistiem dižu vajag? Tagad tika uzbūvēta halle, kurā arī ir dienesta viesnīca. Tā ka infrastruktūra patiešām ir nevainojama… Un tajā vidē es izaugu. Tagad gan dzīvoju Talsos, bet Kandavā dzīvo mani vecāki, un tur arī ir pieaugušo basketbola komanda, kurā es darbojos kā treneris,» pastāsta Edgars.
Vai tikai jaunu cilvēku sporta veids?
Tiem, kas neseko līdzi basketbola aktualitātēm, varbūt var likties, ka šis sporta veids ir bērnu, pusaudžu un jaunu cilvēku sirds nodarbe, bet izrādās, ka tā vis nav. Edgars, izkliedējot maldus, teic: «Latvijā ir diezgan augsta līmeņa veterānu līga, kurā startē dažādas vecuma grupas pat vecumā piecdesmit plus. Tie varbūt nav profesionāļi, bet spēlētājiem tas ir kā tautas sports. Viņi grib kustēties un darīt to, kas patīk,» atklāj Edgars, bilstot, ka arī Talsos tā nav sveša lieta, jo mūsu pusē šis tā sauktais maksibasketbols (maxibasket) ir lielā cieņā. Treneris akcentē, ka basketbols Latvijā ir sens sporta veids un nedrīkst aizmirst to, ka 1935. gadā Latvijas pārstāvji bija pirmie Eiropas čempioni. Tāpat Latvijas Basketbola savienība dibināta tālajā 1923. gadā, tātad pavisam drīz atzīmēs savu simtgadi. Šie gada skaitļi liecina paši par sevi.
Draugos ar basketbolu no septiņu gadu vecuma
Runājot par to, kā Edgara dzīvē ienācis basketbols, viņš pastāsta, ka bērnībā liela izvēle piedāvājumam nebijusi, jo šis sporta veids Kandavā ir numur viens. Kad draugi un klasesbiedri sākuši apmeklēt basketbola nodarbības, Edgars sekojis. «Protams, sākumā jau bērns nesaprot, kur īsti ir nonācis, jo, kā jau lielākajai daļai, sākumā vajag tikai kaut kur pavadīt savu brīvo laiku, bet pēc tam man radās mīlestība pret šo sporta veidu. Tas ļoti aizrāva,» teic treneris. Edgars aktīvi sekojis līdzi arī pieaugušo basketbola spēlēm. Tikko bija parādījusies basketbola komanda «Skonto», tāpat arī «Ventspils» sākusi spēlēt Eiropā, tāpēc bija, kam līdzi just un par ko fanot. Edgars joprojām zina par notiekošo basketbola un sporta pasaulē, jo tas no sirds interesē. To nevar nepamanīt arī sarunas laikā.
Basketbols notur rāmjos
Jautāts, vai mīlestība uz basketbolu pasargājusi no dažādām likstām jaunieša gados, Edgars teic, ka pilnīgi noteikti, jo jebkurš sporta veids, aizraušanās aizpilda laiku, un tad nav vaļas muļķībām.
«Atceros, ka ne velti mums treneris teica, ja kāds negāja uz treniņiem, tas noteikti centrā ēd sēmuškas… Ja tev mūzikas un mākslas skolā ir radoši jāizpaužas, sportā no tevis vairāk par visu treneris prasa disciplīnu. Tas vēl vairāk ietur rāmjos un liek domāt līdzi. Hormonu vētru vecumā, kad liekas, ka pasaule ir pie tavām kājām, var likties, ka treneris pārāk ierobežo, bet tad, kad jaunietis paaudzies lielāks, viņš saprot, ka, pateicoties disciplīnai, ir nonācis tur, kur ir, novērtējot to. Ja zini, ka treniņš ir trijos, tad to kavēt nevar. Ja sestdien ir spēle, piektdien arī tusēt neiesi. Arī vecāku iesaiste ir svarīga, jo, ja ir palaišana pašplūsmā, daudz kas tiek zaudēts. Disciplīna varbūt nav patīkama, bet tā ir efektīva. Ir dažādas kontrolēšanas metodes, un mūsdienās nevar tā, kā varēja darīt pirms 20 gadiem, kad gadījumā, kad kaut ko neizdarīji, dabūji pa ausi. Tagad ir jāmāk bērnus disciplinēt citādāk,» smaidot neslēpj E. Priede, kurš treneris ir jau septīto gadu.
Basketbolā slikts raksturs neder
Edgars Priede atzīst, ka komandas spēle ir laba socializēšanās. «Ne velti ir sauklis «Viens par visiem, visi — par vienu!» Varbūt, ja basketbolā esi manāmi labāks par citiem, bet sadzīvē pilnīgs kretīns (smejas), tad uz laukuma jau arī nevarēsi uzvarēt. Ja tu spēlē viens pats un pārējie četri tev ir tikai skatītāji, šā vai tā tu nevari apspēlēt piecus pretiniekus, kas ir kā viena dūre. Socializēšanās ir iemācīšanās dalīties ar to pašu bumbu. Bumba ir tikai viena, un bez tevis ir vēl četri komandas biedri. Varbūt tos divus punktus gribi iemest tu, bet redzi, ka viens komandas biedrs ir brīvs, un tad ir jāizvēlas, ko darīsi… Lielākā vecumā, kad sākas tehniskie protokoli, vari jau redzēt, cik reizes esi metis pa grozu, cik esi kļūdījies, cik piespēļu atdevis, tāpēc tad vari izvēlēties ceļu — būsi saspēles vadītājs, kas dos tikai piespēles, vai varbūt būsi tā saucamā «punktu mašīna». Agrajā vecumā jau interesē tikai punkti. Mazie vēl nesaprot, ka viss ir saistīts un veidojas no sīkām detaļām. Tas jau tikai normāli,» spēles komandas dziļāko būtību atklāj Edgars, turpinot stāstīt, ka profesionālā sportā bieži svarīga ir komandas ķīmija — kādas attiecības ir spēlētājiem, piemēram, ģērbtuvē. Izrādās, ka pašā augstākajā līmenī, kad komanda grib ņemt jaunu spēlētāju, tad par viņu tiek ievākts pilns dosjē no iepriekšējiem komandas biedriem un treneriem. Ja pateiks, ka potenciālais jaunais komandas dalībnieks ļoti labi spēlē aizsardzībā, bet ģērbtuvē taisa intrigas vai ko citu, tad viņa vietā atradīs citu spēlētāju. «Basketbolā ir jābūt komandas spēlētājam. Ja gribi būt individuālists, tad jāiet uz kādu no individuālajiem sporta veidiem. Un bieži vien treneri to rekomendē atbilstošajam trenerim,» skaidro Edgars un piebilst, ka tā esot ideālā gadījumā, taču likumdošanas dēļ populārāks ir citādāks paņēmiens, proti, notiek pat sportistu «zagšana», jo komandā nepieciešams noteikts cilvēku skaits.
Treneris, kas lasa un izzina
Sarunas laikā nevar nepamanīt Edgara erudīciju un lieliskās runas prasmes, kurās atspoguļojas arī zināšanas psiholoģijā. Viņš piemin, ka lasījis grāmatu par basketbolistu Kasparu Kambalu, bet nesen — par Armandu Šķēli, kurā minēts, ka šim basketbolistam gājusi līdzi ne visai labā slava, kas traucējusi karjerā, un tas liek saprast, cik liela nozīme sportā ir reputācijai. Jautāts par to, vai basketbols tiešām piemērots tikai gara auguma sportistiem, viņš teic, ka tādu ainu var redzēt televīzijā, jo tur ir atlase, bet dzīvē tā gluži nav. «Protams, ja esi garāks, ir kādas priekšrocības, un ar pavisam mazu augumu uz laukuma nebūs īpaši viegli. Trenēties nāk visdažādākā auguma skolēni, no kuriem arī atlasās, kas tiek kaut kur. Basketbolā jau spēlētāji zina, ka ir jātiecas uz grozu, tāpēc ar karāšanos varbūt kādu centimetru vairāk no gēniem var izspiest,» smej Edgars, piebilstot, ka ir brīdis, kad mazs augums netraucē un pietiek ar labu tehnisko izpildījumu.
Trenē bērnus un pieaugušos
Edgars teic, ka bērnu vecuma posmi ir ļoti dažādi un katram ir jāiziet cauri. No perioda, kad bērns īsti nesaprot, kur atrodas, dzīvo varbūt savā pasaulē un nereaģē uz svilpes pūtienu, kam seko vecums, kad bērnam liekas, ka viņš ir visgudrākais. Savukārt pēc tam ir laiks, kad parādās citas intereses un kāds varbūt no basketbola aiziet. Šajā brīdī lielu lomu spēlē arī vecāki. «Protams, nevar neko uzspiest, jo tad tāpat viss tiks darīts ar gariem zobiem, bet nedrīkstētu būt tā, ka bērns izdomā, ka ies labāk ārā ar draugiem un treniņus neapmeklēs. Vecākiem ir tomēr jāiejaucas. Un treneris arī cenšas katru bērnu saglabāt un runāt ar tiem. Bērnam svarīgi ir saprast, ka viņš to visu dara sevis dēļ, jo bieži vien viņam liekas, ka sliktais treneris kaut ko liek darīt, un lai tak viņš pats skrien tos apļus. Bet saprašana atnāk ar laiku. Vēlāk arī izmainās trenera loma. Mazinās ietekme audzināšanā, bet, kad treneris parāda virzienu, kā pareizi darīt, uzklausa. Bet pieaugušie ir nākamais stāsts. Tur trenerim svarīgi ir prast motivēt un pārliecināt, jo spēlētāji jau ir nobrieduši, ar ģimenēm un savu pārliecību, tāpēc, ja treneris ir jaunāks gados, īpaši viegli nav,» atklāti dalās Edgars. Svarīgs aspekts sadarbībā ir tad, kad treneris tiek uztverts par autoritāti, kas darbu atvieglo. «Vēl īpaša grupa ir pirmsskola. Pirmā reize, kad sastapos ar šādu pieredzi, lika izmist par to, kur esmu nokļuvis. Bet pēc tam viss noslīpējās,» smej Edgars Priede, paužot pārliecību, ka trenerim esot svarīgi dot iespēju iziet uz laukuma visiem bērniem, pat, ja tiek zaudēti punkti, lai kādam nezūd interese.
Viena metode uz visām grupām nestrādā
Treneris dalās pieredzē, ka arī pēc psiholoģiskā aspekta katrs bērns ir citādāks. Kas vienai grupai strādājis, nākamajai nestrādā nemaz. «Tad atkal ir jādomā jauna pasaule, kā viņus ieinteresēt un kā panākt no viņiem labāko rezultātu. Ir, ko domāt! Darbs ir ļoti radošs, īpaši pandēmijas laikā, kad viss izmainījies,» smejas Edgars. Viņš teic, ka mēdz sacīt — latviešiem neesot uzvarētāju gēna un visas svarīgās spēles pa dažiem punktiem tiek zaudētas. «Te atkal jādomā, kurā brīdī bērniem un jauniešiem sakām, ka tas jau nekas, ka zaudējām, jo tā bija tikai spēle. Varbūt te vajadzīga cita pieeja. Protams, jāsaprot, kāds ir bērns, un vai nesalūzīs, ja ko pateiks. Varbūt jāļauj viņam izdusmoties, izraudāties par zaudējumu, uzmundrinot, ka rīt atkal būs iespēja, liekot saprast, ka vajag vairāk pastrādāt, lai nākamajā reizē vinnētu, » pārdomas izsaka E. Priede, uzsverot to, ka spēlēšana pārbaudes spēlēs ar stiprāku komandu ir daudz efektīvāka, jo motivē un parāda kļūdas un komanda zina, pie kā strādāt. Protams, jāsaprot, kāda ir bērna interese un motivācija.
Darbs ar bērniem — humora pilns
Sākumskolas vecuma bērnu starpā valda liela sacenšanās, tāpēc arī secen neiet šmaukšanās, lai tik būtu pirmais un labāks par otru. Edgars teic, ka treneri savā starpā smejas, ka ir bijuši gadījumi, kad jāizmet desmit metieni un kāds ir iemetis vienpadsmit. «Tā ir bijis un tā vienmēr būs. Tas ir bērna asinīs. Zaudēt nevienam nepatīk arī treniņā. Sanāk, ka bērns piemāna sevi un no tā arī labāk uz brīdi jūtas. (Smejas.) Citreiz arī skaitām līdzi, un nekāda šmaukšanās nesanāk, un stāstām, ka tas neko nedod. Tāpat, ka godīgums ir pašu labā.
Visu treniņu mērķis ir sacensības, kuras diemžēl jau otro gadu bērniem ir liegtas pandēmijas dēļ. Sacensības ļoti motivē. Paldies Dievam, ka mums ļauj trenēties, jo citiem tas ir liegts. Vismaz kaut kas. Bērniem apniks, ja tikai trenēsies. Sacensības ir vajadzīgas,» pauž Edgars. Esot jāpasmaida, kad pirmsskolas vecuma bērni īsti nezina, kas viņš ir. Kāds nosauc par tēti, kāds pat par mammu, skolotāju, audzinātāju, auklīti, bet vissmieklīgākais gadījums bijis tad, kad bērns mammai treneri nosaucis par mācītāju. Tāpat jautri ir brīži, kad pavēro, kā uz sacensībām brauc meitenes un kā puiši. Zēni ir noskaņojušies un klausās hiphopu, bet meitenes plāno, kā ies uz «Drogām» pirkt nagu lakas, bet, aizbraucot uz spēli, nemaz nav līdzi paņēmušas formu un apavus, savukārt soma pilna ar kosmētiku, ko treneris pat nosaukt vārdā nevar. Reiz kāda pusaudze, nozīmīga spēlētāja, piedalījusies spēlē ar viņa sporta apaviem, jo savējos aizmirsusi mājās.
Kādam kā otrais tētis, kādam — kā vienīgais
Jautāts par trenera nozīmi mazā sportista dzīvē, Edgars teic, ka ir miljons piemēru, kas parāda, ka treneris ir kā otrais tēvs, bet ir gadījumi, kad arī vienīgais. «Ar treneri tiek pavadīts daudz laika. Ir treniņi, spēles. Vecāki varbūt nemaz nav tik bieži ar savu bērnu kopā, cik treneris. Mums, treneriem, viens no galvenajiem uzdevumiem ir nevis «uztaisīt» olimpisko čempionu, bet izaudzināt bērnu par labu un veselu cilvēku. Bērnu sanāk nepārtraukti mācīt. Cits varbūt nezina, kā šķērsot ielu, cits neprot pasveicināt, tad man ir jāparāda piemērs. Tiek iemācītas kaut vai tādas elementāras pieklājības normas, piemēram, ēšanā,» interesantajā faktā dalās treneris, piebilstot, ka bijuši arī gadījumi, kad mammas konkrēti pasaka, ka grib, lai dēls trenējas pie vīrieša, jo to audzina viena un mājās nav autoritātes. Bieži vien sportisti arī pateicas saviem pirmajiem treneriem, atzīstot, ka viņi bijuši otrie tēti. «Gribi to vai ne, bet tā tas ir, tāpēc mums ir jārāda piemērs basketbola laukumā un ārpus tā. Ja bērni kopē vecākus, viņi droši vien kopēs arī savu treneri, ja viņi uzskata tevi par tuvu kontaktpersonu. Tīrākā psiholoģija. Man jābūt uzticības personai, labākajam draugam un trenerim, kas neļauj vaļības. Ir, protams, jāsaprot arī robežas,» sarunu noslēdz basketbola treneris Edgars Priede.