«Tā ir vieta, kur es gribu atgriezties vēl ļoti, ļoti bieži»

Personības

Talsenieks Juris Jurgenbergs 2019. gada augustā caur «YFU Latvija» biedrības programmu devās apmaiņas gadā uz Nīderlandi, kura laikā guva neatsveramu pieredzi un iepazina valsts kultūru. Jaunietis bija vienīgais no 70 cilvēkiem, kurš uz gadu savas mājas varēja saukt par Nīderlandes galvaspilsētu Amsterdamu. Juris, šobrīd jau atrodoties Latvijā, ar ļoti lielu sirsnību un siltām atmiņām atskatās uz tur pavadīto laiku.

— Kāds bija tavs galvenais iemesls lēmumam doties mācīties gadu ārzemēs?
— Galvenokārt vēlējos redzēt kaut ko vairāk. Redzēt, kā citi cilvēki mācās un kāda ir izglītības sistēma ārzemēs, kā sabiedrība dzīvo lielākās valstīs, pilsētās. Vēlējos iegūt jaunus draugus un arī neatsveramu pieredzi.
— Kā tu uzzināji par skolu, kurā mācījies? Kāpēc izvēlējies OSB Bijlmer?
— Manu skolas izvēli noorganizēja hostvecāki jeb mani vecāki apmaiņas studiju gadā. Viņi man atrada un pieteica mani skolā, kurā arī tiku apstiprināts.
— Kāpēc tieši Nīderlande?
— Nīderlande tādēļ, ka tā atrodas aptuveni Eiropas vidū, tajā ir visvairāk cilvēku, tā ir ļoti populāra ārzemniekiem un ir maza, skaista vietiņa. Konkrēti uz Amsterdamu tika tikai viens no 70 cilvēkiem. Man ļoti paveicās, tāpēc arī es biju tas, kurš tika dzīvot valsts galvaspilsētā Amsterdamā.
— Vai Amsterdama tās spēja piepildīt un attaisnot tavas cerības?
— Biju domājis, ka Nīderlande ir vairāk laucinieciska, nekā tā patiesībā ir. Tā nepavisam nebija, bet bija tieši otrādi, pretēji maniem sākotnējiem uzskatiem. Manas cerības bija, ka cilvēki būs jauki un forši. Un tā arī bija. Cerības pavisam noteikti attaisnojās.
— Kāda ir visspilgtākā rakstura iezīme, ko pamanīji nīderlandiešos?
— Īsti nezinu, kāda būtu pareizā atbilde. Man pašam šķiet, ka viņi ir ļoti devīgi, dāsni, jauki, pozitīvi. Grūti pateikt, kas ir tieši visspilgtākā.
— Pie kādām lietām tev bija grūti pielāgoties sākuma periodā?
— Man bija grūti pielāgoties pie valodas. Vairāk pie tā, kā viņi izrunā vārdus. Varētu raksturot kā smaga un cieta izruna. Tā bija vislielākā grūtība, saprast, kurā brīdī jāizmanto tieši cietais burts, kurā nē.
— Kāda bija tava viesģimene un kādas bija spilgtākās atšķirības ikdienas dzīvē no tavām mājām Latvijā?
— Mana viesģimene bija vislabākā, kādu vien varētu vēlēties. Ja viesģimenē es dzīvoju ar četrām hostmāsām un vecākiem, tad pirmā atšķirība bija, ka man bija māsas, turklāt četras. Latvijā man ir tikai divi vecākie brāļi. Otra spilgtākā atšķirība bija tā, ka viņi ļoti seko līdzi laikam. Ja kaut ko norunā, viņi pasaka konkrētu laiku, dienu, ir ļoti precīzi. Viņi plāno savu dienu un laiku.
— Salīdzinot Latviju un Nīderlandi, kas ir atšķirīgs? Vai tev, šobrīd esot atpakaļ savā dzimtenē, ir kaut kas, kā pietrūkst?
— Manuprāt, tas ir cilvēku dzīvesprieks. Tas ir tas, ko pamanu īpaši. Paskatoties uz cilvēku, vari redzēt, cik viņš ir laimīgs. Nīderlandē cilvēku laimes līmenis jeb indekss ir daudz augstāks, nekā tas ir šeit, Latvijā. Tā būtu lieta, ko vajadzētu mainīt. Šobrīd pietrūkst manu draugu, kas man bija visu laika periodu, kamēr atrados tur. Man pietrūkst manas otrās ģimenes jeb hostģimenes. Pietrūkst vietas, pilsētas, skatu. Tur atrasties un dzīvot bija fantastiski.
— Ko tu vēlētos ieviest arī Latvijā?
— Vispirms vēlētos, lai cilvēki vairāk brauc ar velosipēdiem. To darot, viņi būs pārsteigti un redzēs, cik ātri visur var nokļūt, cik viegli un gan izmaksu, gan resursu ziņā taupīgi tas ir. Tas atvieglo laika patēriņu un ir daudz veselīgāk. Nīderlandē šī kultūra ir ļoti izkopta un tā noteikti būtu jāpārmanto arī Latvijā. Protams, nepieciešami būtu arī kvalitatīvi izbūvēti veloceliņi.
— Apmaiņas programmā biji veselu gadu jeb pilnu semestri. Kurš — ziemas vai vasaras — semestris tev patika labāk? Kurš bija tavs mīļākais mēnesis?
— Jā, pavadīju tur gadu, un, manuprāt, vislabākie mēneši bija tie, kad ziema beidzās, respektīvi, pavasara mēneši. Man arī šeit, Latvijā tie patīk vislabāk. Tur ļoti bieži līst lietus. Lielākoties katru otro dienu, ja ne pat katru. Vidēji piecās no septiņām nedēļas dienām līst. Pavasarī bija ļoti silts un daudz retāk lija, kas man sagādāja īpaši prieku.
— Pēc tava apmaiņas gada beigām tu neatgriezies Latvijā pavisam, bet turpināji dzīvot Amsterdamā. Kāpēc tāda izvēle?
— Apmaiņas gads man oficiāli noslēdzās nedaudz ātrāk, nekā tam vajadzēja būt sakarā ar «Covid-19» vīrusa iestāšanos. Organizācija vairs nevarēja atļauties uzņemties risku, lai mēs paliktu tur, tādēļ man bija dota iespēja braukt atpakaļ uz Latviju, bet bija iespēja arī palikt, kuru man piedāvāja paši hostvecāki, sakot, ka varu turpināt mācīties un dzīvot Amsterdamā arī pēc oficiālā apmaiņas gada beigšanās. Man ārkārtīgi patika, ka man tika dots šāds piedāvājums, jo, protams, pēc iespējas ilgāk vēlējos uzturēties tur. Iespēju izmantoju un, šobrīd, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka tā bija ļoti laba izvēle.
— Sākoties pandēmijai, daudzi studenti, tostarp arī tu, atgriezies mājās. Kādas bija pēdējās nedēļas pandēmijas laikā?
— Kā jau minēju, man, apmaiņas gadam noslēdzoties, bija jābrauc atpakaļ uz mītnes zemi, taču arī tika dota iespēja uzkavēties. Sākumā tur dzīvoju arī pandēmijas laikā, bet, pieaugot gadījumu skaitam un izvēršoties plašumā, tomēr nācās braukt mājās. Bija smagi, viss bija slēgts. Daudz darbību notika no mājām. Kaut kādos brīžos varēja iziet ārpus mājas, bet bija diezgan liels lockdown. Viss bija tikai līdzņemšanai, veikali nestrādāja. Bija diezgan bēdīgi, ka tieši tad, kad man dota tik fantastika iespēja atrasties ārzemēs, pasaulē notika šāda veida pavērsiens.
— Vai piekrīti apgalvojumam, ka dzīvošana citā valstī paplašina redzesloku un ļauj uz lietām paskatīties no dažādiem rakursiem?
— Pavisam noteikti piekrītu šim apgalvojumam. Tas bija gads, kurā likās, ka dzīvoju pilnīgi citu dzīvi. Viss bija citādāk, man bija pilnīgi citi draugi, citi cilvēki man apkārt, pilnīgi cita valoda, kurā nācās sarunāties. Viss bija pilnīgi svešs un jauns. Visbiežāk tas bija ļoti labi, jo iepazinu jaunus cilvēkus ar citādāku domāšanu, citādākiem uzskatiem par dzīvi. Tas man lika lietas pārdomāt un mainīt arī savus uzskatus par dzīvi un visu, kas notiek man apkārt. Tāda veida pieredze pavisam noteikti paplašina redzesloku.
— Vai arī tuvākajā nākotnē plāno atkal doties strādāt vai studēt uz ārzemēm?
— Tuvākajā laikā es neplānoju nekur doties pandēmijas dēļ. Bet tad, kad man būs iespēja atkal doties uz Amsterdamu, neatkarīgi vai tas būs atpūtas brauciens, vai došos tur iegūt izglītību, strādāt — ar pirmo iespēju mēģināšu to izmantot, jo tā ir vieta, kur es gribu atgriezties vēl ļoti, ļoti bieži. Nīderlande man nekad nespēs apnikt, jo tur ir ļoti interesanti, skaisti, neierasti un patīkami. Varu ar pārliecību teikt, ka gads, ko pavadīju Nīderlandē, līdz šim ir bijis mans labākais gads visā mūžā.