«Uzzīmēju sevi uz snovborda dēļa»

Sports

Tīna Kaļinovska ir viena no retajām jaunietēm, kas piedalās snovborda sacensībās Latvijas un Baltijas mērogā, un jau 13 gadus viņa šo sporta veidu dēvē arī par savu lielāko hobiju. Tīnas vārds sacensību finālā ir izskanējis ne vienu reizi vien. Jauniete uzaugusi Talsos un pamatizglītību ieguvusi Talsu Valsts ģimnāzijā. Šobrīd Tīna mācās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā programmā «Ādas izstrādājumu dizains». Vasaras sezonā, kad nav sniega, Tīna brauc ar veikbordu, longbordu un sērfo. Jauniete ir liels iedvesmas avots arī citām meitenēm, rādot piemēru, ka var un vajag uzdrīkstēties darīt.

— Cik gadu vecumā sāki mācīties slēpot un snovot? Kurš bija tavs biežāk apmeklētākais kalns?
— Sāku slēpot, kad apmeklēju bērnudārzu, manuprāt, piecu gadu vecumā, bet snovot jau bērnudārza pēdējā vecuma grupā — sešos gados. Visbiežāk braucu uz Kamparkalnu, jo tas bija vistuvāk mājām, un gandrīz katru vakaru pavadīju uz kalna.
— Kā pievērsies snovbordam un veici nomaiņu no slēpēm uz dēli? Kas tevi piesaista šajā ekstrēmajā sporta veidā?
— Slēpes nomainīju uz snovbordu, jo uz kalnu bērnībā bieži devos kopā ar savu brālēnu, kurš tobrīd jau brauca ar dēli. Iedvesmojoties no viņa, sapratu, ka arī vēlos to iemācīties. Man tas likās daudz interesantāk, jo sarežģītības pakāpe bija augstāka un varēju sevi attīstīt. Mums bērnudārzā bija dots uzdevums uzzīmēt pašam sevi. Es sevi uzzīmēju, ka stāvu uz snovborda dēļa. Pēcpusdienā tētis atnāca man pakaļ un viņam darīju zināmu faktu, ka gribētu sākt mācīties braukt ar sniega dēli. Nākamajā reizē uz kalna arī to noīrējām. Mani vispār vienmēr ļoti piesaistījuši ekstrēmie sporta veidi. Patīk tas, ka braucējs vai sportists var izcelties ar trikiem vai savu atšķirīgo stilu gan apģērba, gan nobrauciena veida izvēlē. Man patīk gan skatīties, kā brauc citi, gan pašai arī pēcāk izmēģināt jaunus trikus.
— Savas prasmes attīstīji pašmācības ceļā vai trenējoties kādā snovborda skolā?
— Jau kopš bērnības visbiežāk braucu uz kalnu kopā ar savu draudzeni. Pēc kāda laika mums apnika braukt pa taisnu, parastu kalnu, un, ja nebija izveidots neviens tramplīns jeb kikeris, mēs pašas mēģinājām uztaisīt savu, stumjot kopā sniegu un veidojot vajadzīgo formu, lai sanāktu labāki lēcieni. Vienā no sezonām sākām braukt uz Milzkalnu, kas ir otrais tuvākais kalns Talsiem. Jau sākumā biju pamanījusi citus jauniešus, kas mācās kopā ar treneriem, bija izlikti snovborda skolas plakāti, bet togad neuzsākām gaitas skolā. Taču jau nākamajā gadā, arvien biežāk braucot uz Milzkalni, mēs sapratām, ka vēlamies iemācīties kaut ko jaunu, bet pašmācības ceļā ir grūti gan apgūt trikus pareizi, lai negūtu kādas traumas, gan arī bieži trūkst pašmotivācijas. Mans tētis ļoti atbalstīja un sākām trenēties snovborda skolā «Mikasa», kurā treniņi notika divreiz nedēļā pa trim stundām. Uz treniņiem gāju divus gadus, bet mācības nācās pārtraukt tādēļ, ka pērn nebija sniega. Vienmēr, braucot mājās, ja esi iemācījies kādu jaunu triku, ir īpaša gandarījuma sajūta un to nevar gūt nekur citur.
— Kā ar pārējiem ģimenes locekļiem — tie ir tikpat aktīvi cik tu?
— No visas ģimenes, šķiet, esmu pati aktīvākā, jo visu laiku vēlos kaut ko darīt, nevaru nosēdēt uz vietas ne minūti. Tā man bijis vienmēr. Jau bērnībā biju tāda un izmēģināju visus sporta veidus, kuros Talsos varēja trenēties. Arī šobrīd nodarbojos ar vairākiem veidiem, tajā skaitā pludmales volejbolu. Mans brālis spēlē hokeju jau no sešu gadu vecuma. Runājot konkrēti par snovbordu, esmu nu jau iesaistījusi arī savu mammu un mazo māsu, kura savas gaitas snovbordā pēc manas iniciatīvas uzsāka piecu gadu vecumā.
— Kāds, tavuprāt, ir augstākais punkts, kas tavā karjerā sasniegts kā snovborda braucējai?
— Braukšanu ar snovbordu nesauktu par savu karjeru, es to daru savam priekam hobija līmenī. Uzskatu, ka braucējai no Latvijas ir ļoti grūti sasniegt kaut ko augstu, jo valstī nav tādu kalnu un iespēju attīstīt treniņus tādā līmenī kā, piemēram, Norvēģijā vai Kanādā. Ja man tomēr jānosaka augstākais punkts, tad manā skatījumā tās ir visas FISA rīkotās sacensības. Tās ir starptautiskas, kurās piedalās braucēji arī no citām valstīm. Braucot trīs reizes, katrs brauciens tiek vērtēts 50 punktu skalā, bet divi labākie rezultāti summējas un veido kopsummu 100 punktu skalā. Katram braucienam jābūt atšķirīgam. Vēl trīs gadus pēc kārtas Latvijas Skolu ziemas olimpiskajā festivālā esmu ieguvusi 3. vietu, braucot slaloma disciplīnā, vienu gadu piedalījos arī slopestyle disciplīnā, kurā ieguvu 1. vietu. Pagājušajā gadā Lietuvā, arī FISA Baltijas kausa sacensībās ieguvu 3. vietu. Esmu guvusi arī 2. vietu big air sacensībās, bet tajā gan piedalījāmies tikai divas dalībnieces.
— Kādas bijušas tavas smagākās traumas, kuras gūtas uz kalna?
— Par laimi man nopietnu traumu nav bijis, varbūt vienīgi sasitumi. Nopietnākais — viegls smadzeņu satricinājums.
— Kāds ir tavs pirmssacensību rituāls? Kā tu gatavojies?
— Vienmēr iepriekšējā dienā pavisam noteikti man ir jādodas uz vietu, kurā notiks sacensības, un jāizbrauc treniņa braucieni. Ja nav sanācis iepriekšējā dienā, tad tā var būt pati sacensību diena, bet vairākas stundas pirms sacensību sākuma. Slaloma disciplīnā izbraukāju trasi, lai saprastu trajektorijas, bet, ja tās ir big air vai slopestyle sacensības, tad nekas nemainās, tāpat ir jāizdomā sava līnija un tā jāizbraukā neskaitāmu reižu, lai labāk varētu nobraukt savu startu sacensībās. Slopestyle disciplīnā elementi novietoti cits aiz cita vai izkaisīti pa visu trasi un braucējam ir iespēja parādīt sevi no labākās puses, izvēloties konstrukcijas un trikus pēc savām spējām. Big air pēc liela lēciena pa tramplīnu jāveic pēc iespējas sarežģītāki un labāki triki.
— Vai piedalies arī sacensībās ārpus valsts robežām?
— Ārpus valsts, kā jau minēju, esmu bijusi Igaunijā, kur bija visnopietnākā konkurence, ar kuru man nācies saskarties, jo tur meitenes bija labi sagatavojušās, un Lietuvā. Treniņu ietvaros esmu bijusi arī Slovākijā, Nīderlandē.
— Kādas ir tava mīļākās atmiņas no sacensību laika?
— Man vienmēr ļoti patīk jauniešu kausi vai Latvijas čempionāts. Visās sacensībās ir patīkama atmosfēra, jauni, atraktīvi cilvēki, ar kuriem var iepazīties un parunāt. Vienmēr sacensības, vismaz man, nozīmē kvalitatīvi pavadītu laiku. Katru reizi aizbrauc no tām ar pozitīvām domām, pat ja neesi ieguvis nevienu kausu, jo tās ir fantastiskas atmiņas un piedzīvojums. Šķiet, pati mīļākā man ir reize, kad braucām uz sacensībām Žagarkalnā jau vienu dienu iepriekš un mēs, trīs braucējas un treneris, palikām viesu mājā. Kopā cēlāmies, ēdām brokastis, noskaņojāmies sacensībām un braucām uz kalna trenēties. Ja man būtu jāpasaka sava mīļākā sacensību vieta, tad tas būtu Milzkalns, jo tas ir mans māju parks, no kura es startēju citās pilsētās, kur esmu trenējusies jau gadiem.
— Kā tu raksturotu izjūtas, piedaloties slaloma sacensībās?
— Sacensības slalomā raksturotu par salīdzinoši sarežģītām un nopietnām, jo tajās vienmēr ir lielāka konkurence kā citās disciplīnās. Braucējas vienmēr ir diezgan profesionālas. Šajā disciplīnā esmu piedalījusies «Boards.lv Virāžu Slaloms» sacensībās Milzkalnē, arī Ozolkalnā, «Siguldas kauss», kā arī Latvijas Skolu olimpiskajā ziemas festivālā, kur vienmēr ir ļoti liela spriedze un sīva cīņa par iekļūšanu nākamajā posmā. Finišē savu braucienu, gaidi rezultātus un nervozē. Taču trīs gadus pēc kārtas man LSOZF ir sanācis izcīnīt vietu uz pjedestāla. Disciplīna personīgi man neliekas pati interesantākā, jo tur nav iespējas izpausties, parādīt savu stilu, trikus, tehniku, kā to var darīt slopestyle vai big air, bet tajās ir mazāka konkurence, ko var skaidrot ar sarežģītības pakāpi.
— Kā ir šobrīd, pandēmijas periodā? Sacensības vai nometnes notiek?
— 2019. gada oktobrī nedēļu biju FISA treniņu nometnē Nīderlandē, Landgrāfā, sniega arēnā. Pandēmijas ietekmē 2020. gada sākumā man pēdējā brīdī tika atcelts brauciens uz Šveici, nometne nevarēja notikt vīrusa dēļ. Šobrīd nenotika arī snovborda skolas treniņi un ir apgrūtināta kalna apmeklējuma rezervēšana sakarā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem, taču treniņi pamazām atsāk savu darbību.
— Sacensībās katrs ir par sevi vai tomēr braucēji ir draudzīgi un saliedēti? Kā ar meitenēm braucējām, cik daudz to Latvijā ir?
— Sacensībās uz kalna braucēji vienmēr ir pozitīvi un ļoti draudzīgi. Tā ir vieta, kur iepazīsti jaunus cilvēkus, kuru hobijs ir arī tavs hobijs. Ir kopīgas intereses, temati. Lai arī viens otram ir konkurenti, atbalsta cits citu. Ārzemēs ir tieši tāpat. Lietuvas sacensībās sapazinos ar jaukām meitenēm, ar kurām beigās sanāca dzert pat kafiju.
Meiteņu un sieviešu braucēju skaits Latvijā ir diezgan mazs, un es uzskatu to par lielu problēmu. Ir bijušas sacensības, kurās braucam tikai divas un ir jau skaidrs, ka vieta uz pjedestāla garantēta. Ja arī ir braucējas, tad nav tādas, kuras būtu lielas ekstrēmistes, ko, protams, nevar teikt par visiem. Bet, aizbraucot tepat uz kaimiņvalstīm, redzi to, kā patiesībā ir jābūt un kāda konkurence paveras ārzemēs. Man pašai liekas, ka pēdējos gados slēpotāji ir pārņēmuši to skaitu, cik kādreiz brauca ar dēli. Tas pēdējā laikā kļūst arvien populārāk, jo arī ar slēpēm var veidot dažādu sarežģītības pakāpju trikus.
— Tev ir kāds paraugs vai iedvesmas avots?
— Snovborda braucēji, kas interesējās par to, kas notiek pasaulē saistībā ar ekstrēmajiem sporta veidiem, atbildētu gandrīz vienādi. Mans lielākais iedvesmas avots ir Šons Vaits, arī Silje Norendals, Makss Parots, Markuss Klevelands. No meitenēm mani iedvesmo Džeimija Andersone. Pārsvarā sekoju tiem sociālajos tīklos un vienmēr gaidu viņu braucienus, televīzijā skatoties X Games vai Ziemas olimpiskās spēles.
Protams ir arī braucēji, kas mani iedvesmo tepat, Latvijā, ar kuriem pavadīts laiks uz kalna sacensībās vai treniņos, piemēram, Valters Ošnieks, Artūrs Cukunde un treneris Arturs Karandzejs, kurš vienmēr raisa motivāciju un iedrošina mācīties jaunus trikus, lai arī cik dažkārt trūktu spēka.
— Kādas ir tavas domas par snovborda attīstību Latvijā pēdējo gadu laikā?
— Protams, vienmēr varētu būt vēl labāk, bet attīstība notiek, un tas ir uz labu. Kādreiz, pirms desmit gadiem, bija daudz sacensību, atbalstītāju, un tad paaudze izauga, iestājās pauze. Varbūt arī tāpēc, ka nebija to labāko ziemu, daudzas sacensības izpalika. Pēdējos trīs gadus nozare atkal sāk atjaunoties, un atrodas cilvēki, kuri vēlas pacelt snovborda līmeni, rīko sacensības, piesaista jauniešus, sponsorus. Viņiem rūp jauniešu veselība un ir vēlme, lai viņi laiku nepavada pie ekrāniem, bet apgūstot kaut ko vērtīgu. Svarīgākais arī ir tas, ka ir cilvēki, kas vēlas uzņemties organizēšanu, parka sagatavošanu, jo bez tiem nekā. Atrodas treneri, un varam būt pateicīgi, ka Latvijā ir vairākas snovborda skolas un entuziasti. Manuprāt, tie dod lielu pienesumu ziemas sporta veidiem valstī. Treneri var salīdzināt ar audzinātāju, jo viņš ved bērnus uz citiem kalniem, sacensībām, māca viņiem pamatus un jau augstāka līmeņa trikus. Jā, lai snovbords valstī attīstītos, ir ļoti nozīmīgi, ka pastāv cilvēki, kas uzņemas iniciatīvu.
— Uz ko būtu jābūt gatavam cilvēkam, kurš vēlas sākt mācīties braukt ar dēli? Varbūt kādām specifiskām rakstura iezīmēm?
— Jābūt lielam gribasspēkam, motivācijai un apņēmībai. Uzkāpjot pirmoreiz uz dēļa, neviens noteikti nemācēs uzreiz braukt. Jābūt gatavam uz daudziem kritieniem, ilgām mācību stundām. Vienā brīdī viss būs apnicis, jo liksies, ka nekas nesanāk. Taču jāmāk piecelties un mēģināt vēl un vēl, līdz izdodas. Labi iederas citāts: «Dzīve ir kā braukšana ar snovbordu: tev jāpieceļas katru reizi, kad nokrīti. Brīdī, kad tu pārstāj krist, tu sāc braukšanu izbaudīt. Ja tu paliec guļot uz zemes, tev nekad nebūs iespējas redzēt un saprast to, kāpēc cilvēki tik ļoti to mīl.»
— Kāds ir tavs plāns turpmākajiem gadiem?
— Mans plāns ir saglabāt snovošanu kā savu mīļāko hobiju, kāds tas bijis jau 13 gadus. Esmu aizrāvusies un iemīļojusi šo sporta veidu. Tuvākajos gados ceru uz arvien vairāk sacensībām, kurās varēšu ņemt dalību, un ka pandēmija neko neizjauks. Ja citi var atbrīvoties no negatīvās enerģijas meditējot, tad man tā ir braukšana ar snovbordu. Ceru, ka tas man stāvēs līdzās visu turpmāko dzīvi un spēšu arī pati saviem bērniem iemācīt un nodot šo mīlestību pret man sirdī tik īpašo sporta veidu. Tāpat vēlos ceļot, cik vien daudz iespējams, un apskatīt pasauli, tvert piedzīvojumus, sērfot pasaules lielākajās pludmalēs. Īstermiņa skatījumā vēlos pabeigt dizaina un mākslas skolu, kurā mācos (palicis tikai pēdējais kurss), un iestāties kādā augstskolā.