«Sens tik sens bij’ tas laiks, sens tik sens bij’ tas stāsts…»

Personības

Šiem vārdiem, ar ko Gunta Midrijane sāk dzīves stāstu, jāpiekrīt, īpaši tādēļ, ka viņa sarunā piemin, ka esot viengadniece ar Raimondu Paulu. Kaut arī muguriņu stipri saliekuši gadi, dzīvē bijis jāpiedzīvo vismaz divtik grūtumu nekā daudziem citiem, tomēr dzīvots godam. Tas nozīmē — dzīvots, palīdzot citiem, nesaudzējot sevi. Skumjas par pirms pusotra gada mūžībā pavadīto Viesturu liek ilgi gaidīt brīdi, lai foto notvertu kaut vienu smaidu, tomēr sirmā kundze runā raiti, enerģiski, cenšoties izdarīt to, ko pati atzīst par neizdarāmu — izstāstīt visu garo dzīvi.

Kara laika bērnība
«Māte Milda Šteinberga un tēvs Alberts Leja iepazinās Talsu baptistu baznīcā. Viņi apprecējās un aizgāja uz Rīgu. Tēvs sporta namā bija saimniecības pārzinis, bet mamma garderobiste,» stāstījumu sāk Gunta Midrijane. «Man bija tā laime piedzīvot laiku, kad uz sporta namu nāca latviešu virsnieki. Tāpat kā Kārlis Ulmanis. Es viņam iepatikos, un viņš mani paucināja mazliet, mamma jau mūs ļoti pucēja. 1941. gadā bēgām uz Latgali caur Jelgavas staciju. Tur bija uzlidojums, virs galvas pikēja lidmašīnas. No pārdzīvojuma man nogāja visi mati un vairākus gadus neauga. Tādēļ arī vēlāk skolā bija grūti, kad bija lielāka slodze. Drīz atgriezāmies Rīgā, vecāki turpināja strādāt agrākajā darbavietā, bet, kad otrreiz nāca iekšā krievi, atbraucām uz Uguņiem, jo tēva dzimta ir no turienes. Pēc tam apmetāmies Talsos. Skolā tagadējās ģimnāzijas ēkā bija vēl lazarete, un docents Sarma (Pauls Sarma, viņš tobrīd bija arī skolas direktors — aut.) mūs palaida savā mājā, kur man bija pirmā klase. Dzīvojām Brīvības ielā 2. Ēka tagad nojaukta, tur atrodas stāvlaukums. Sētā bija aka, kur vienā naktī uzlidojumā iemeta bumbu. Paldies Dievam, bijām iemukuši pagrabā. Kad uznācām augšā, mana gultiņa bija no šķembām sakapāta. Bēgām uz Lībagiem, kur dzīvoja mammas radi.»

Tēvs un mamma
«Tad Lībagos nāca iekšā ķēdē krievu karavīri. Mūsu dzīvoklī atvilktnes izrāva ārā, kas bija vērtīgs: pulksteņus, visu savāca. Piegāja tēvam un lēja iekšā šņabi. Bet tēvs jau bija nedzērājs un to ļoti pārdzīvoja. Viņam bija ļoti laba balss, pašmācībā apguvis klavieru un mandolīnas spēli, uzstājās arī Talsu baptistu baznīcā. Draudzē darbojās visus padomju gadus. Ticību varēja saglabāt, nevajadzēja tikai plašoties. Ziemassvētkus svinēja, aizklāja logus, arī es gāju uz baznīcu. Tikai bija, kas gāja baznīcā vaktēt, sekoja, neuzticēja kādu atbildīgu darbu. Tēvu tas neiebiedēja. Viņš teica, ka bijis pirmais autobusa šoferis Talsos. Vadīja minibusiņu, es dažreiz braukāju līdzi. Papam bija zelta rokas uz mehānismiem, kur citi šoferi netika galā. ATU ilgu laiku strādāja.
Mamma bija no vāciešu šnites, kādreiz strādājusi slimnīcā sterilos apstākļos. Viņa katru dienu mazgāja bērniem drēbes, pati baltā priekšautā, viss bija pulēts, katli spīdēja kā spoguļi. Bērna gados, ja dzirdēju, ka grib nokaut kādu vistiņu, aizstiepu uz tirgu, pārdevu un nopirku beigtu vistu. Kad man bija 10 gadi, mamma nokrita ar insultu, viņu aizveda uz Rīgu. Pēc atgriešanās viņa bija vārga, man bija jāsāk saimniekot. Veļas mašīnas nebija, lielā vannā divas dienas jāberž veļa, uz skolu nevarēju iet. Kādi 12 gadi man bija. Tēvs strādāja kolhozā. Mamma bija uzņēmīga — kad tēvam vairākus mēnešus nemaksāja algu, gāja uz prokuratūru un panāca, ka tūlīt samaksāja.»

Sportojot sastapts mūža draugs
«Kā iepazinos ar savu vīru? Mana māsīca draudzējās ar Viestura māsu, viņas gāja uz kultūras namu sportot, sauca mani līdzi. Kaut arī tolaik baptistiem bija lieli ierobežojumi izklaidēties, nodomāju, ka sportot taču nav grēks, divatā sākām spēlēt galda tenisu, sadraudzējāmies. Blumbergu Jānis uzņēmās mani trenēt. Vēlāk braucu pat uz Vissavienības sacensībām Kazaņā. Lielākoties nodarbības bija vecajā pasta klubiņā, tur bija liela telpa, galds pagrabstāvā. Kultūras namā arī bija republikas mēroga sacensības. Lai nokļūtu Ventspilī uz sacensībām, vakarā Talsos jāiesēžas mazajā bānīti, pasnauž uz soliem, no rīta esi klāt.
Sarakstījāmies Dzimtsarakstu nodaļā, kur toreiz bija arī milicija, Lielajā ielā. Tēvs atnāca kā liecinieks, mamma palika mājās brēcot. Es vecākiem pateicu tikai trīs dienas pirms sarakstīšanās. Uzskatīju, ka mēs esam tikai draugi, bet ļoti gribēju tikt laukā no ģimenes, redzēju Viestura garīgo bagātību. Nekādas kāzas uztaisīt nevarējām. Kur dzīvot nebija. Sākumā pie Viestura vecākiem bija jāguļ vienā istabā ar vīra māsu un viņas vīru, slimo vīratēvu, bet vīramāte virtuvē mocījās ar astmu.
Pēc sareģistrēšanās aizgāju ar divām kanniņām uz ēdnīcu, kur tagad «Drogas». Vienā — zupa, otrā — saldais. Aizgāju pie Viestura vecvecākiem uzcienāt, lai viņiem mūsu kāzās ir ko ēst. Pašai man neiznāca. Mamma, smagi slimodama, tomēr bija uzcēlusies no gultas un izcepusi pīrāgus, bija 1955. gada 23. jūnijs, Līgo vakars. Mēs ar Viesturu gājām uz Mācītājmuižu Jāņus svinēt. Visu nakti nodancojām. Pārnācām uz rīta pusi mājā, kur gulēt nav. Viņiem bija mazs dārziņš, zālītē, kur bija jāņogu krūmi, izgulējāmies. Nākamā dienā bija jāiet uz darbu.
Svinībām Viesturs Rīgā izvēlējās man puķainu kleitiņu. Pēc mēneša mūs salaulāja luterāņu mācītājs Jānis Matulis, jo vīrs bija draudzē. Vīramāte no darba kolēģes bija aizņēmusies pirmskara līgavas kleitu, kurpes, bija arī plīvurs. Jau no bērnības zināju, ka Dievs visu redz, es viņam neko nevaru noslēpt. Kad stāvēju pie altāra, apsolījos, ka ar šo cilvēku dzīvošu, vai man būs labi vai slikti. Tas mani ir daudz glābis, man bija liela piekrišana pie puišiem. Dievs iedevis jūtas, bet arī apziņu, ko drīkst un ko nedrīkst.»

Paši tuvākie cilvēki
«Tolaik dzīvojām uz K. Valdemāra ielas stūra, ēkā, kas tagad nojaukta. Tur bija viena istaba autoostai, bet aiz sienas — manu vecāku istabiņa. Kad autoostu likvidēja, ārpusē, kur bija atklātās tualetes, tēvs saveda zemi, tad auga rozes pāri cilvēka galvai. Izlūdzos izpildkomitejā, lai man piešķir autoostas istabu. Iegājām tur nedēļu pirms dēla piedzimšanas. Bez plīts un ūdens tur nodzīvojām septiņus gadus.
Viesturs strādāja sakarniekos, kā­pa telefona stabos. Līdzko piedzima dēls, vīru slimu aizsūtīja uz Igauniju dienestā. Tur ārstēja, bet nepareizi, viņu atveda uz Talsu slimnīcu, pēc tam uz Stradiņiem. Dakteri brīnījās, ka asinsvadu sašaurināšanās ir tik jaunam vīrietim, bet tas bija no pārsalšanas. Naktī vai dienā telefons bija pie gultas, piezvana, ka Cīruļos ir sabojājies telefons, neatkarīgi no laika apstākļiem jābrauc labot ar velosipēdu vai kājām. Viņš piedzīvojis divus infarktus un bruku. Mums bija tā (smejas — aut.) — kad viens beidza slimot, tad otrs sāka. Vēlāk strādāja «Nākotnes» kokapstrādes cehā, četrus kilometrus uz priekšu un atpakaļ ar riteni vai slēpēm. Esmu naktī, kad viņš vēl nav mājās, skrējusi pa ceļu meklēt, vai nav kādā grāvī — ne jau dzeršanas dēļ, bet tādēļ, ka, nepareizi ārstējot kājas, viņam attīstījās sirdsslimība.
Man ir rūpīgs dēls Igo, četri mazbērni un septiņi mazmazbērni. Vācu laikā Rīgā uz sporta namu nāca virsnieki, kuri mums, bērniem nesa konfektes un dāvināja Vācijā iecienītos mīkstos rotaļu lācīšus. Mammai ļoti patika lāči, arī man, tādēļ dēla un katra mazbērna un mazmazbērna piedzimšanu atzīmēju ar rotaļu lāču iegādāšanos. Vienu dāvināju, otru paturēju sev. Apstākļu dēļ bija jāpieņem ģimenē astoņus mēnešus vecā māsas meita Sandra. Viņa dzīvoja pie manas mammas, es vairāk sekoju mācību un veselības lietām. Mamma nomira, kad meitenei bija septiņi gadi, un vēl trīs gadus viņa nodzīvoja pie mums.
Kad dēlam Igo bija četri gadi, sākām staigāt tepat apkārtnē. Viesturs viņu nesa mugursomā. Izbraucām Latgali ar riteņiem. Puiku nosēdināja priekšā, toreiz nebija tādi guļammaisi, gulēja vienkārši uz segas. Trijatā braucām ar laivām, pārgājienos, ekskursijās. Viesturam tas bija par maz. Visu naudu atdeva grāmatās, pašmācības ceļā apguva pasauli. Viņš bija mana enciklopēdija, taisīja maršrutus pa Latviju, Igauniju, Krieviju, visas republikas izceļotas, gan Vidusāzija, gan Kolas pussala, gan tuksneši, gan Altajs ir iziets ar mugursomām.»

Ceļošanas draugi
«Arnolds Kalniņš un Viesturs rūpkombinātā (tam bija pakļauts «Nākotnes» cehs) sāka organizēt ekskursijas. Pēc tam taisījām atmiņu vakarus mūsu dzīvokļa divās istabiņās. Kultūras nama mākslinieciskā vadītāja Valda Bērziņa uzaicināja vadīt klubiņu «Gājputni». Kādi 12 cilvēki sanācām kopā. Tas bija 1978. gada decembris. Ar 1979. gadu sāka darboties ceļotāju klubs «Grieze». Viesturs bija prezidents, ievēlējam valdi, sadalījām amatus un izveidojām statūtus. Izdomājām, ka jādod abonementi, lai plānotu pasākumus. Tas gadā maksāja sešus rubļus. Lielākais biedru skaits bija 250. Nodarbības notika reizi mēnesī telpās, bet daudz bija pārgājienu, vasarās — tālās ekskursijas.
Skaitījāmies sabiedriski politiskais klubs zem partijas uzraudzības. Stāstījām par pašu apmeklētām zemēm, brauca arī lektori, Voldemārs Hermanis bija ārkārtīgi augstā līmenī. Tikai tie cilvēki jau tika ārpus robežām. Katru reizi atbilstoši pušķojām zāli. Vistrakākais, kas bija, — Kamčatka. Izdomājām, kā kultūras namā dabūt vulkānu, dabūjām tādas lampas, ka nāca dūmi un uguņi. No zaļā galdpapīra taisījām palmas. Gatavojām valstij atbilstošus ēdienus. Dzīvokļa virtuvē bija gan lielā katlā jāsavāra zirņi, gan jāiztīra un jāsacep zivis, rēķinoties ar daudziem desmitiem cienājamo. Kad bija stāsts par Vidusāzijas zemēm, vajadzēja kādu banānu, apelsīnu, te jau veikalos nebija nekā, braucām uz Rīgas tirgu. Bavārijai viss bija dekorēts ar īstiem ūdenskliņģeriem. Katrai valstij bija atbilstoši apģērbi un frizūra. Reiz viena meitene tēloja Budu. Kāpnēs, kur platformiņa, saliku spilvenus. Viena sieviete pat nometās ceļos un mēģināja aptaustīt. Pie mums bija arī ķirurgs Viktors Kalnbērzs. Viņš stāstīja par Afganistānu, kur strādāja, kad krievi tur karoja.
«Grieze» pastāvēja līdz 1991. gadam, tad jau sāka cilvēki paši visur braukt. Antons Kivlenieks sāka klubus veidot. Viesturs vadīja klubu «Avots», rādīja diapozitīvus. Bet vīrs izlēma dibināt atsevišķu klubu «Globuss» tiem, kuri paši darbojas. Tur bijām kādi 30, pilnīgi kā ģimene. Pateica tēmu, katrs gatavoja stāstījumu, nesa cienastus, ekskursijās braucām.»

Darbs divās darbavietās
«Mamma nevarēja strādāt, arī nedzirdēja vairs pēc insulta. Tādēļ izstājos no vidusskolas 10. klases un sāku strādāt. Sākumā pārtikas veikalā, tad mani kārtīgi apmācīja grāmatvedībā. No turienes aizgāju uz sociālās nodrošināšanas nodaļu. Bija liela slodze, nekad neviens negāja sešos mājā, arī sestdienās. Tur nostrādāju septiņus gadus. Sāku par inspektori, vēlāk par vecāko inspektori. Bija visu laiku darbs ar cilvēkiem, kuriem vajag pensiju, viņi strādājuši, bet nav dokumenti. Mums bija komisija, viņus izjautājām, pēc tam bija jābraukā pa ciemiem un teiktais jāpārbauda uz vietas. Braucu ar satiksmes autobusu līdz ciema padomei, tad ar motociklu vai zirgu, kā nu kurā reizē. Visus lībiešu ciemus izbraukāju. Viņi savā valodā sarunāja, ko teikt, tad runāja ar mani. Es pati daudz rakstīju uz ministriju, lai izdara izņēmumus. Reiz mani izsauca uz partijas komiteju, es domāju, kas nu būs? «Vai negribat strādāt par sociālās nodaļas vadītāju?» Teicu, ka man nav izglītības. Atbildēja, ka tas nekas, tikai jāstājas partijā. Iesniedzu atlūgumu, jo sapratu, ka dzīves nebūs.
Nostrādāju trīs gadus Lauktehnikā par kasieri, pēc tam no 1967. līdz 1970. gadam pilsētas izpildkomitejā par grāmatvedi, turpat paņēmu kurināt krāsnis un paralēli strādāju par apdrošināšanas ārštata aģenti. To turpināju arī tad, kad pārgāju strādāt uz Lauktehniku, pie Voldemāra Ozoliņa par sekretāri. Kad vajadzēja ekonomisti, es ātri apguvu, bet pēc tam mani ielika par dispečeri. No 1979. gada līdz pensijai strādāju Valsts sociālās apdrošināšanas nodaļā pamatdarbā. Visu mūžu esmu strādājusi vairāk nekā vienā darbavietā, turklāt veicot arī dažādus sabiedriskos darbus, par ko algu nemaksāja. 1971. gadā par to gan saņēmu apbalvojumu — iespēju nokļūt Ēģiptē, kur tikko bija atklāts Asuānas­ HES.»

Sabiedriskie darbi kā dzīvesveids
«Pēc neatkarības atgūšanas biju pilsētas domes deputāte. Esmu strādājusi tirdzniecības komisijā, dzīvokļu komisijā, Visvaldis Radelis mani iecēla par tās vadītāju. Ilgus gadus nostrādāju dārzkopības biedrības valdē. Man joprojām ir dārziņš pie sēklu bāzes. Pati roku un ravēju, audzēju­ stādus uz loga. Tomāti ir galvenais, man ļoti garšo. Un ziedi. Man jāapkopj daudzi kapiņi. Tie ir kā otrs dārzs. Man patīk smaržīgi ziedi, īpaši hiacintes. Viesturam kapiņā arī saliku savas audzētās.
Vienu laiku negāju baznīcā, bet mani piemeklēja smagas veselības problēmas. Lūdzu Dieva palīdzību, un to saņēmu. Arī citā reizē Dievs palīdzēja lielā negadījumā. Esmu baptistu baznīcā no 1993. gada 5. septembra. Kādreiz dziedāju folkloras ansamblī, bet baznīcā nedziedāju, jo nebija laika mēģinājumiem. Sāku arī rīkot ekskursijas 10—20 cilvēkiem. Tā 10 gadus. Viesturs palīdzēja sastādīt maršrutu. Baznīcā vajadzēja zupas virtuvi, neviens neuzņēmās, bet es apņēmos. Man Lauktehnikā bija labi pazīstama saimniece. Naudu deva Rīga, man bija jātaisa atskaites. Nodibināju ļoti draudzīgu kolektīvu. Viena māsa nolasīja Dievvārdus, tad visiem deva ēdienu. Mums ar čigānbērniem labas attiecības izveidojās, izrunājāmies. Es taisīju viņiem apsveikuma kartiņas. Organizēt man padodas.»

Dažas Guntas Midrijanes dzīves stāsta detaļas jau zināju pirms ierašanās mazajā dzīvoklītī. Pamanot klavieres, nodomāju, ka tām tikai mēbeles statuss. Tomēr atbilde uz vaicājumu pārsteidza.
«Spēlēju klavieres joprojām. Bērnībā vienu vasaru gāju pie Vizbulītes (Henrieta Vizbule — aut.) uz privātstundām. Maksājām ar mūsu gotiņas pienu. Palīdzēju, kad savulaik vāca parakstus par Talsu mūzikas skolas nodibināšanu. Tagad dziesmās vieni un tie paši vārdi trīs un piecas reizes. Man patīk visas vecās baptistu dziesmas, tajās dzejā ir ielikts viss, ne tikai slavēšana. Nepārspējamas ir Raimonda Paula dziesmas. Esmu komponējusi vienkāršas dziesmas vīram par godu.»