Abpus okeānam. Kāda vēsturiska mirkļa piezīmes

Viedokļi

Vašingtona — spirgtas ziemas saules pielieta, vējaina un dzestra. Vienmēr esmu domājusi, kas ir tas, kas šo pilsētu atšķir no visām citām pasaulē. Tā ir gaisma — balta, smalka, vienlaikus plaša un teju žilbinoša, ko atstaro pamatīgās, majestātiskās, klasiskā stila celtnes — Baltais nams, Kapitolijs, Linkolna memoriāla kolonnas, Vašingtona marmora, granīta un gneisa monuments ēģiptiešu obeliska formā, Potomakas upes rāmums, plašie parki un promenādes Nacionālās alejas kompleksā.
ASV galvaspilsētā esmu bijusi vairākkārt un allaž darba darīšanās, un tā ir arī šoreiz — esmu te Latvijas Televīzijas uzdevumā atspoguļot ASV prezidenta inaugurāciju. Lai gan pilsēta šķiet tik pazīstama un tuva, tā vienlaikus ir citāda un neparasta. Šis globālais centrs, kam būtu jāzum no dzīvības un visas pasaules lielāko mediju žurnālistu pulkiem, tuvojoties lielajai dienai, ir noslēgts un kluss. Ap galvenajām valdības celtnēm daudzu kilometru garumā apjozti žogi, aiz kuriem ik pēc dažiem metriem stāv bruņoti karavīri. Mūsu viesnīcas plašie vestibila logi aizsisti finiera plāksnēm, uz kurām pielīmētas A4 lapas ar aicinājumu ziņot, ja tuvumā redzami aizdomīgi cilvēki ar ieročiem.
Šis ir varas maiņas brīdis spriedzē, kādu Amerika nav piedzīvojusi sen. Tie, kuri joprojām tic Donaldam Trampam, netic viņa zaudējumam vēlēšanās, tie, kuri gaida Džo Baidenu, skaita stundas līdz prezidenta zvērestam.
Kad satumst, izmetam līkumu naksnīgajā pilsētā. Ap Kapitoliju, kur būs ceremonija, klaudz āmuri un sīc urbji, ceļas jauni metāla žogi, rūc miniatūri traktori, kas uz metāla ķetnām pieved betona plāksnes ceļu aizsprostošanai.
Un no rīta — tas pats un pēcpusdienā — atkal, un to, ko vakaros rāda lielākie ziņu kanāli, redzam savām acīm. Vašingtona nobruņojas pret iespējamiem Trampa atbalstītāju protestiem.
Inaugurācija notiek divas dienas vēlāk, un tā, iespējams, ir intīmākā ceremonija, kādā jebkad prezidenta zvērests ir dots. Uz Kapitolija kāpnēm pulcējas paši tuvākie, bet Nacionālajā alejā, kur parasti sastājas tūkstošiem priecīgu cilvēku, plīvo divsimttūkstoš karogu, kas simbolizē katru, kurš nav varējis ierasties «Covid-19» dēļ.
Žurnālistiem ir liegts būt tuvumā. Mediju pozīcijas ir iekārtotas abpus karogu laukam. Mums tiek vieta uz Ņūdžersijas avēnijas 300 nama jumta ar Kapitoliju fonā.
Kad Lēdija Gaga ir nodziedājusi himnu, Baidens zvērējis uzticību savai zemei un kopā ar Obamu un Bušu devies uz Ārlingtonas kapsētu nolikt vainagu pie nezināmā kareivja kapa un arī mūsu tiešraide ziņu izlaidumam ir galā, pilsēta it kā izirst pa vīlēm. Vietām atveras žogi, karavīri taisnās rindās aizsoļo tālāk, ierūcas auto iepriekš noslēgtu ceļu krustojumos, un uz mirkli pārņem izjūta, ka viss atgriezīsies savās vietās.
Bet no rīta nekas nav mainījies, pilsēta arvien ir tukša, un žogi ir turpat. Lielākā rosība valda Nacionālās alejas laukumā, kur strādnieki maskās novāc karogus, kas paklausīgi gulstas kaudzē kā aizmi­guši cilvēki.
Kāds aizbrauc ar velosipēdu, kāds aizstaigā ar suni, ar lielām pūlēm satiekam kādu, kurš divu metru atstatumā kameras priekšā var pateikt, kā jūtas. Vašingtona gluži vienkārši ir tukša. Tukša un disciplinēta.
Piekārtoju masku, no kuras sistemātiski aizsvīst brilles, un piespiežu tuvāk degunam. Šis ir laiks, ko vienkārši ir jāiztur. Kopš esam prom, Latvija ieviesusi obligāto Covid testu tiem, kuri atgriežas no ārzemēm. Pilnīgi atbalstu! Un to arī veicam kādā tīrā un gaišā laboratorijā Džordžtaunā pie Vašingtonas.
Gan te, pirms procedūras, gan pilsētā daudzi vaicā, no kurienes esam, un pa kādam arī atrodas, kas zina, kur Latvija ir. Un prasa, kā mums ir ar vīrusu un cik tas mūs ļoti uztrauc.
Varbūt par mūsu politiku katru dienu nestāsta CNN un BBC ziņās un mūsu prezidents nedod zvērestu, visai pasaulei redzot, bet, stāvot pie iežogotā Kapitolija, saprotu, ka esam vienādi trausli jaunās globālās realitātes priekšā.
***
Lidmašīna ir liela un pustukša. Pasažieri brīvi izsēdināti solu rindās. Pēc vakariņām stjuarte mikrofonā pavēl noslaucīt mutes un uzlikt maskas. Virs Atlantijas okeāna ir desmit vakarā, Latvijā — agrs rīts un snidzis. Pēc desmit dienām uzsnigs arī Vašingtonā. Pandas pilsētas zoodārzā kā aušīgi bērni ar vēderiem uz augšu voljēros slidināsies pa kalniņiem. Un mēs uzliksim maskas. Un gaidīsim pavasari. Abpus okeānam.

Ina Strazdiņa,
speciāli «Talsu Vēstīm»