Svarīgāk par trofejām — pats process

Personības

Kamēr daļa vīru brīvo laiku pavada pie alus kausa un televizora, mednieku kluba «Vanagi» biedrs Gints Spade piepildījumu gūst mežā. Sekojot tēva pēdās, arī Gints kļuvis par mednieku — svarīgāk par trofejām viņam ir pats process, bez kura ikdiena vairs nav iedomājama.
Līdzi tēvam uz mežu Gints dodas jau no desmit gadu vecuma — sākumā kā dzinējs un pēc 18 gadu sasniegšanas — jau kā pilntiesīgs mednieks.
«Man tika piešķirts dzinējs, kurš mani apmācīja līdz laikam, kad ieguvu medību ieroču atļauju. Kādos brīžos interese ir bijusi lielāka, kādos mazāka, bet apritē esmu visu laiku. Tā kā šobrīd man mājās ir mazi bērni, medībās dodos retāk — aptuveni reizi nedēļā. Medības ir lielisks atpūtas veids svaigā gaisā, un meža gaļai ir lielāka ekoloģiskā vērtība. Tā kā man patīk gatavot, bieži cenšos izmēģināt ko jaunu — gatavoju gan pēc receptēm, gan savām idejām,» stāsta mednieks.
Vienā mastā — četras mežacūkas
Daudz spilgtāk par pirmo medījumu Gintam atmiņā iespiedies brīdis, kad dzinējmedību laikā vienā mastā izdevies nošaut četras mežacūkas. Viņš atzīst, ka tas ir atkarīgs gan no veiksmes, gan šaušanas precizitātes. «Ja nav precīza šāviena, nebūs arī rezultāta. Viens no medību uzdevumiem ir regulēt medību dzīvnieku uzskaiti. Ja mēs to nedarītu, dzīvnieki savairotos un to skaits pārsniegtu ieteicamo. Šobrīd stirnāžu un stirnu populācija ir atjaunojusies, un līdz ar to bieži tiek traucēta satiksme. Agrāk kolektīvā drīkstējām nošaut četras mežacūkas, bet pirms Āfrikas cūku mēra — 150, jo tās ir savairojušās. Vienīgais, kas regulē mežacūku skaitu, ir mednieks. Tās posta kukurūzu laukus, ziemāju laukus un nodara lielu kaitējumu. Tāpat ir ar briežiem, kuri ziemā posta rapsi un nodara postījumus jaunaudzēm.
Kolektīvajās medībās dodamies ziemā, bet individuālajās — vasarā. Ņemot vērā, ka «Covid-19» dēļ pulcēties ir aizliegts, arī šobrīd dodamies individuālajās medībās. Diemžēl ierobežojumu dēļ nevarēsim izpildīt piešķirto medību limitu un paliks daudz nenorakstītu medību licenču. Braucot uz mežu, vispirms jādod ziņa medību kolektīva vadītājam vai atbildīgajam, lai pārējie būtu informēti par mednieka atrašanās vietu. Vari iet uz mežu jebkurā laikā, brīvi staigāt vai sēdēt konkrētā pozīcijā — tā ir katra paša izvēle. Uz briežiem ieteicams iet no rīta, uz cūkām — vakarā, bet tas vairāk ir atkarīgs no mednieka dzīves ritma. Dzinējmedības jeb kolektīvās medības ir atļautas no 1. oktobra. Tā ir visa diena — no rīta kolektīvs sanāk kopā, un pēc tam dzinēji, apstājoties riņķī medniekiem, dzen konkrēto apgabalu, īpašumu vai meža kvartālu. Dienā izdzenam piecus, sešus mastus, tad mums ir pusdienas, un vakarā ir gaļas pārstrāde — sadalīšana un dīrāšana. Pa vidu ir analīžu noņemšana — laboratorijā tiek izvērtēts, vai cūkas ir derīgas ēšanai. Pēc porciju izlozēšanas kopīgi gatavojam vakariņas, izvadājam ieročus pa mājām, un tad varam atpūsties,» atklāj Gints.
Lai kļūtu par pilntiesīgu mednieku,
vispirms jāapmeklē medību kursi — piecu dienu klātienes mācības, un tad jānokārto eksāmens. «Praktiskais eksāmens tiek kārtots šautuvē — ar gludstobra ieroci jāveic astoņi šāvieni pa kustīgu mērķi un divi šāvieni pa stāvošu mērķi. Lai nokārtotu eksāmenu, jāsavāc vismaz 50 punkti. Kad tas ir izdarīts, tiek izsniegta mednieka apliecība, un tad tu vari nopirkt pats savu ieroci,» skaidro mednieks. «Tā kā medības ir saistītas ar gaidīšanu, atrašanos vienā vietā un būšanu klusumā, nepieciešama pacietība. Tāpat jāpiemīt labām ģeogrāfiskajām orientēšanās spējām un jāprot orientēties pēc debespusēm, jo salīdzinoši bieži jāpārvietojas nepazīstamā apvidū. Tas, kas ir ļoti svarīgi un kā daudziem medniekiem pietrūkst, ir medību ētika. Šogad ir daudz nelaimes gadījumu, jo mednieki neievēro medību likumus, — šauj kur pagadās, iet kur pagadās… Likumā viss ir pateikts — kur drīkst šaut, pa ko drīkst šaut, kādos leņķos drīkst šaut… Tās ir lietas, kas, liekot eksāmenu, jāzina. Diemžēl visos nelaimes gadījumos, kas šogad notika, bija pārkāpts viss, ko vien var pārkāpt. Lai izvairītos no nelaimēm, potenciālais kluba dalībnieks rūpīgi jāizvērtē — lai saprastu, kāds ir cilvēks, un izvērtētu viņa uzņemšanu klubā, mūsu kluba noteikumi paredz divu gadu viesmedības. Varētu teikt, ka mūsu klubs ir salīdzinoši mazs, — dalībnieku skaits nepārsniedz 30. Ja dalībnieku skaits ir lielāks, ir ļoti grūti komunicēt un sākas dažādas problēmas.»
Lai iepazīstinātu bērnus ar norisēm dabā, šoziem Gints mežā izveidojis barotavu, kurā regulāri iegriežas mežacūkas. «Šī barotava ir izveidota, lai parādītu bērniem meža dzīvniekus. Katru vakaru aizbraucu, ieberu barību un apskatu bildes. Vairāk vai mazāk daru to izklaidei, bet citreiz darām to medību nolūkos. Pie barotavas ir mierīgāki apstākļi un lielākas selekcionēšanas iespējas. Automātiskā barotava ik pēc noteiktiem intervāliem dozē noteiktu daudzumu barības, līdz ar to tā ir sausa un kvalitatīva. Zemē tā ļoti ātri samirktu. Barotava atrodas Lībagu pagastā — kilometra attālumā no «Vika Wood» zāģētavas. Blakus ir mūsu medību kolektīvs un vienlaikus apsekoju arī privāto zemesgabalu. Arī bērni priecājas par šo ideju — tā ir iespēja iepazīties ar norisēm mežā un uzzināt ko vairāk par tās iemītniekiem.»