Kūko, kūko dzeguzīte…

Ļaujiet man runāt

Kaut kā no mazotnes palicis prātā stāsts par dzeguzi, kura diez ko nerūpējas par saviem pēcnācējiem, nevij ligzdas un olas pašas arī neperē. Nu tādas biedējošas putnu mammas slava. Lai nu kā, dzeguze ar neko labu man nekad nav asociējusies. Ja kūkoja, tad darīja to, kad nauda nav kabatā, biedējot, ka būs bads. Vārdu sakot  — tāds putna bieds tiem, kas vairāk par to, ko runā tautā, nezina. Es neko vairāk patiešām nezinu, bet gan jau, ka ir kaut kas labs un jauks, jo ne jau par velti pirms daudziem gadiem bija ansamblis «Dzeguzīte» un skaists latviešu dziedāmgabals arī veltīts šim putnam, lai arī tiem, kas neko nesajēdz un pareizi neorientējas, tiek piedēvēts dzeguzes kūkošanas paradums. Bet ko es te februāra pirmajos metros par dzeguzi runāju?
Nu par dzeguzi nāk asociācija arī tad, ja runā par cilvēkiem, kas izkūkojuši prātu. Kā tas ir, kad izkūkots prāts? Tas ir tad, kad kaut ko dara un tikai darīšanas pēc, nepalūkojoties plašāk ar loģiskā saprāta līdzdalību. Nu tas ir tādā vieglā izkūkošanas gadījumā. Jā, es runāšu skarbi un asi, bet ko citu darīt? Te noteikti var runāt gari un plaši, bet paņemšu vienu tādu uzskatāmu šķautni, kur gan jau kāds, kam vienmēr ir, ko teikt, arī spētu atspēkot. Jā, valdība dara, ko saprot, un diemžēl arī to, ko nesaprot.
Es vienkārši gribētu saprast loģiku ierobežojuma sakarā, kas skar braukšanu automašīnās, kurās nedrīkst pārvietoties vairāk par divām mājsaimniecībām. Dzirdēts, ka štrāfi bijuši pat tādos gadījumos, jo nez no kurienes izrauts, ka braukt drīkst tikai viena mājsaimniecība. Informatīvajā telpā kapitāls haoss, un cilvēki patiešām nobijušies un nezina, ko darīt un domāt. Ideja jau pati par sevi laba un apsveicama, bet izpildījums — pilnīgs bezsakars. Šāda tipa ierobežojumiem organiski vajadzētu darboties visos līmeņos, jo kāda jēga, piemēram, kolēģus, kas visu dienu strādā kopā, ierobežot braukšanā kopīgā automobilī uz darbu, ja ar sabiedrisko transportu kopā sadrūzmējas arī 30 mājsaimniecību pārstāvji? Un kur šajā situācijā kaut kas loģisks? Cilvēki tiek dzīti stresā, un kā vārdā? Neloģiska noteikuma dēļ, kas izgāžas kā veca sēta.
Tikko lasīju anekdotes, kas lieliski atspoguļo šīs ainas «unikalitāti», proti, kādam čalim tuvojas dzimšanas diena, un, tā kā valstī noteiktā kārtība aizliedz pulcēties un ballēties, viņš nolēmis savus svētkus atzīmēt sabiedriskajā transportā. Pats jubilārs plāno uzsaukt lielo torti, kafiju termosā, žāvētu vistiņu un garneļu salātus. Ciemiņiem lūgums līdzi ņemt labu garastāvokli, sejas aizsargmasku un braukšanas biļeti vienam braucienam. Vai labi neparāda noteikuma absurdumu? Un otrā, kas lika iedegties ideju lampiņai brīžam nomāktajā prātā, kas kādu brīdi sildījās zem biezi noaugušas matu kārtas (ne gluži pižika paskatā, bet tuvu tam, jo mati jāgriež ik pēc trim nedēļām, lai būtu glīts skats), bija patiešām lielas dzīves nepieciešamības, iespējams, atrisinājums. Proti, ja autobusā var atrasties vairākas mājsaimniecības, tad varbūt jāapaicina frizieris matus apgriezt autobusā? Nenoliedzami, ka aizliegums apmeklēt frizieri patiešām ir efektīvs līdzeklis, lai ierobežotu cilvēku kontaktēšanos, jo ir vienkārši kauns šitādā paskatā iet ārā un kādu satikt. Es to saku no sirds, jo pēc 20 gadu regulāra matdaktera apmeklējuma, pirms nedēļas sieva iegādājās tā saucamo matmašīnu un pirmo reizi mūžā centās mani «apcirpt». Lai gan mēģināju ar savu frizierīti sarunāt mājas vizīti, cilvēks ir pārbijies un bilst, ka viņu noteikti vaktē, tādēļ neuzdrīkstas neko tādu. Un varbūt arī labi, ka tā, jo kādam ir jābūt arī godīgam. Tā kā man nepieciešams pakāpeniskais griezums, lai neizskatītos pēc piena puikas, pēc sievas apstrādes izskatījos kā apgrauzts ar zobiem. No sirds priecājos, ka ārā ziema un darbs — attālināti, jo šādā paskatā mani pašu uzskatītu par dzeguzi.

Visvaldis